Mīlēt var arī svešus bērnus. Trīs SOS mammu stāsti
Foto: Vida Press

Jā, katram bērnam ir mamma, kura dāvājusi tam dzīvību, tomēr ne visas sievietes, kuras mazuļus laidušas pasaulē, par tiem spējušas parūpēties. Un tas var notikt dažādu iemeslu dēļ. Ne mums būt soģiem un kangariem. Mātes dienu gaidot, vēlamies parādīt citādākas mammas. Tās, kuras spēj mīlēt, audzināt un rūpēties par gluži svešiem bērniem. Viņas ir mammas SOS ciematos.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Turklāt Anita Ozola, Ligita Insberga un Ināra Krūmiņa ne tikai pastāstīs par savu pieredzi, bet dāvās arī padomus citiem, kuri, iespējams, vēl šaubās, vai varētu kļūt par vecākiem svešiem bērniem.

Mamma Anita: "Bērniem jābūt komandai"

Mamma Anita runā ar lielu aizrautību, ik pa brīdim dziļi ievelkot elpu, lai atkal no jauna iegrimtu vērtīgos pieredzes stāstos. Par komandas garu, radošumu un atvērtību pret bērniem. Sarunas laikā viņa rāda neskaitāmus rokdarbus un meistardarbus, ko paveikusi viņas ģimene. Anita šķiet sirsnīga, draudzīga, darboties griboša, ar vēlmi palīdzēt katram bērnam, iedziļinoties viņu personībā. Sarunas laikā mamma Anita ļoti bieži par SOS ģimeni saka "mēs" – tas ir tikai loģiski, jo viņa lieliski prot nojaukt barjeras, kuras nereti uzliek pieaugušie. Tā ir viņas atslēga ceļā uz bērnu uzticību un sirdi.

Radošums atraisa atklātību

Kādreiz mums bija tāpat kā daudzās ģimenēs – lielā istaba bija kaut kas svēts – galds apklāts ar galdautu, uz tā vāze ar ziediem, viss kārtīgs... Bet radošums manī jau ir kopš bērnības, tāpēc vienā brīdī ļāvu tam izpausties, un dzīvojamā istaba kļuva par mūsu kopējo radošo darbnīcu. Tagad ap apaļo galdu pulcējamies nevis tikai, lai skaisti paēstu, bet lai atrotītām piedurknēm grieztu, līmētu, zīmētu, veidotu un iegrimtu sarunās. Mēs visi iekarstam un plānojam, ko gatavosim. Kopā! Kas man vislabāk tajā patīk? Uzticēšanās un kopējais darbs, darbojas pirkstiņi, un atbrīvojas domas.

Mīlēt var arī svešus bērnus. Trīs SOS mammu stāsti
Foto: Privātā arhīva foto

Manā paspārnē ir pieci bērni, katrs šeit ieradies ar pagātnes "bagāžu", bet man pieejama tikai oficiālā informācija. Pie šī galda darbojoties, uzzinu visu, kas ir viņu sirsniņās, kas nomāc, ar ko gribas padalīties, atzīties, saņemt sapratni. Bērni kļūst atraisītāki, atzīstas blēņās. Piemēram, viens atzinās, ka reiz nodedzinājis šķūnīti, cits nesa rādīt vecmāmiņas bildi un stāstīja, cik viņa bijusi barga. Bērniem patīk, ka kopā ar viņiem strādāju, un arī man pašai tas sagādā prieku. Esmu sapratusi, ka bērniem jābūt kā komandai – jāstrādā kopā un citam citu jāatbalsta. Viņi neapsmej viens otru, bet palīdz – mācās līdzcietību un sapratni. Tas ir liels spēks! Vienam no bērniem mājas pieliekamajā kambarī pat izveidota amatnieku darbnīca – tur viņš griež, zāģē, veido lietas. Šo telpu varētu izmantot saimnieciskām vajadzībām, bet manī ir liels prieks, ja zinu, ka tā daudz lietderīgāk kalpo bērnam. Radoša darbošanās ir kā meditācija – var sakārtot domas, nomierināties, atgūt spēkus. Mēs visi iegūstam no tā, īpaši jau bērni, kuri izbauda, ka kāds viņiem velta laiku un tajā brīdī nav nodarbināts ne ar ko citu.

Māja bez dzelžainiem noteikumiem

Radošums nes līdzi arī nekārtību – bet bērni iemācījušies paši aiz sevis sakopt. Mājās speciāli nelieku visu kārtot, bet gribu, lai paši redz, kas būtu jāizdara. Mācu, ka gultas gan jāsaklāj. Dzīvojamajā istabā ir liels grāmatu plaukts – jā, bērni tur rada nekārtību, bet tad vismaz redzu, ka viņi ņem grāmatas un lasa. Bērni nebaidās darboties, un šādas iemaņas tiem noderēs arī vēlāk. Vai tad labāk, ja plaukts ir perfektā kārtībā, bet bērni nelasa nevienu grāmatu, jo negrib to izjaukt?

Saku bērniem – strādājiet kaut vai par sētniekiem, bet esiet laimīgi. Nevar strādāt darbu ar saskābušu seju! Mamma Anita

Esmu atcēlusi ēdienreizes pēc grafika – kurās īstās mājās tādas ir? Viens ir slims un dzīvojas mājās visu laiku, cits atnāk no skolas un grib uzēst pirms pusdienām kādu maizīti – bērniem ledusskapis ir pieejams, viņi paši arī prot šo to pagatavot. Vēlos viņiem radīt maksimālu mājas sajūtu, arī durvis neslēdzam. Manas durvis ir vaļā, bērniem esmu pieejama – pirms skolas jaunākie ielien vēl noskatīties multenīti, vakarā ienāk uzspēlēt kārtis, izlasīt kādu pasaku un novēlēt arlabunakti. Mēs kolekcionējam bruņurupuču figūriņas, tas kļuvis par visu kopīgo aizraušanos. Atkal cauri mijas radošums un komandas gars – tādi mēs esam. Ziemai kopīgi vārām ievārījumus un marinējam gurķus. Pēc tam bērni brīnās, ka gurķus var ēst, cik grib, bet saku: "Jūs taču paši tos gatavojāt!" Tādam gurķim ir pavisam cita garša. Bērniem mācu, ka vislabākās dāvanas ir pašu gatavotās – iesaiņo skaisti ābolu, un dāvana no sirds gatava!

Mīlēt var arī svešus bērnus. Trīs SOS mammu stāsti
Foto: Privātā arhīva foto

Kopā pavadīts laiks

Ir bijis, ka bērni iegrimst skumjās un saka: "Mums neviena šajā pasaulē nav!". Tad mācu, ka viņiem ir šī ģimene – SOS māsas un brāļi, ka viņi ir komanda, kuri vienmēr viens par otru rūpēsies. Bērniem ir grūti, ka trūkst bērnības atmiņu, fotogrāfiju, tāpēc vēlos izveidot mūsu ģimenes albumu – ar pirmo izkritušo piena zobu, nogriezto bizi – viņu bērnība sākas šeit. Brauksim arī aplūkot dzimtās vietas, tas ir svarīgi. Mums ļoti patīk pavadīt laiku kopā – makšķerēt, braukt ar skrituļslidām, ziemā slidot, esam pērļojuši, gatavojuši sapņu ķērājus, ziemā sētā vedam sniegu un veidojam slidkalniņu.

Tā bija lieliska mācība – nerunāt jūtu karstumā, bet nogaidīt 24 stundas. Mamma Anita

Savukārt vasarā īrējam mājiņu Miķeļbākā, braukājam uz Rīgu uz koncertiem, apmeklējam visus Bauskas pasākumus. Tie ir mūsu kopīgie laimes mirkļi! Īpaša tradīcija mums ir Jaungada naktī – ejot uz Rātslaukumu, šķērsojot Mūsas upītes tiltu, atklājam visus grēkus, kas pa gadu nav pateikti, bet ar noteikumu, ka par to nedrīkst dusmoties. To iedibināja vecākā meita, kura nu jau izaugusi un aizgājusi savā dzīvē. Ja jūs zinātu, kā tas strādā, jo bērni taču paši labi zina, kas ir labi, bet kas slikti, tomēr sirsniņu noslēpumi nospiež. Ko tik neesmu uzzinājusi – končiņas zaguši, "Nutellu" ēduši, sakūluši olas ar cukuru, bastojuši stundas, neklausījuši skolotājiem! Bērni saka: "Tik laba sajūta, ka var izstāstīt, bet par to nebaras". Tas ir mīļi, ka bērni tiek uzklausīti un saprasti – viņi to novērtē un mēs satuvināmies.

Nogaidi, pirms dusmojies

Bērni ir bērni, gadās dažādi notikumi un tad pareizi jāprot reaģēt. Reiz vecākais dēls pārnāca no skolas ļoti bēdīgs. Nejautāju uzreiz, kas noticis, gribēju, lai pats izstāsta. Mājas koridorā mums ir tāfele, uz kuras varam rakstīt dažādas lietas – gan kas jāatceras, kas uzmundrina, no kā jāmācās. Kādu brīdi viņš pasauc mani un rāda, kas rakstīts uz tāfeles: "Es pazaudēju 20 eiro…". Pats ļoti pārdzīvoja. Tajā brīdī nezināju, ko teikt. Domāju: "Anita, nesaki neko!" Protams, sākumā dusmojos, tā ir liela nauda, taču neko nepateicu. Nākamajā rītā uzsākām mierīgu sarunu, jautāju, kā tas gadījās. Puisis bija naudu ielicis bikšu aizmugurējā kabatā, bet, ņemot ārā citas lietas, tā izkritusi. Es jutos tik labi, ka neko viņam iepriekšējā dienā dusmu iespaidā nebiju pateikusi. Katram taču var gadīties kas tāds! Teicu: "Piedod, ka vakar neko nepateicu, vienkārši baidījos sarunāt kaut ko lieku!" Pēc tam domāju, ka tā bija lieliska mācība – nerunāt jūtu karstumā, bet nogaidīt 24 stundas.

Mīlēt var arī svešus bērnus. Trīs SOS mammu stāsti
Foto: Privātā arhīva foto

Mīlestība

Mazākajai meitiņai bija nepilni divi gadiņi, kad viņa ienāca šajā ģimenē – tagad jau gandrīz desmit. Esmu viņiem mamma un tā arī jūtos, man ir arī savi bioloģiskie bērni – dēls un meita, un kā smejos – slēpju arī vīru. Bērni mani sauc par "mammu Anitu" vai "Anitiņu" – atsaucos uz abiem. Man ļoti patīk mans darbs. Saku – strādāšu tik ilgi, kamēr varēšu aiziet ar kājām līdz Bauskai un atpakaļ. Dažreiz uznāk sagurums, kad liekas – vairs nevaru! Bet tad saņemos, eju uz supervīzijām, strādāju, meklēju risinājumus. Valentīndienā ciemata bibliotēkā nolikām pastkastīti. Bērni domāja, ka tur neko nemetīs, bet bija pārsteigti, kad tā bija pilna. Es arī katram bērnam gatavoju apsveikumu, viņiem par to bija tāds prieks.

Savukārt viens no dēliem vēstulīti man atnesa personīgi. Izlasīju un apraudājos. Tur bija rakstīts, ka esmu labākā mamma pasaulē. Lasot šādus vārdus, apzinos, cik man ir liela atbildība šo bērnu priekšā. Brīžiem bērni izteikti sāk taujāt: "Anitiņ, tu esi tik mīļa - tu taču esi mīļa?" Var just, ka viņi baidās, ka pazudīšu, jo iepriekšējā pieredze nav bijusi laba... Bet saviem bērniem esmu pieejama arī pēc oficiālajiem astoņpadsmit gadiem. Tās ir saites, ko nevar tik vienkārši pārraut.

Uz labo!

Man ļoti patīk novērot, kā bērni mainās uz labo. Mīlestība un rūpes viņus atver, un cik labi, ka tas var notikt jebkurā vecumā. Puisis, kurš pie mums atnāca dzīvot jau pusaudža vecumā, sākumā bija īgns, spurains, nervozs, bet gada laikā viņš ļoti mainījās. Pats man teica: "Anitiņ, atceries, cik man pagājušajā gadā bija slikts raksturs? Man nekas nepatika." Savukārt cits puika Ziemassvētkos nerakstīja uz lapiņām vēlēšanos, jo teica: "Es neko negribu!" Arī tas mainījās, strādājām ar psiholoģi, bērns atvērās. Man ir svarīgi, lai viņi būtu laimīgi, un cik varu, mēģinu palīdzēt. Manuprāt, laime slēpjas apmierinātā dzīvē, kad dari to, kas patīk. Saku bērniem – strādājiet kaut vai par sētniekiem, bet esiet laimīgi. Nevar strādāt darbu ar saskābušu seju!

Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Cilvēkstāsti Lasāmgabali Mātes diena Sarakstu karuselis SOS ciemati
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form