Piederību meklējot jeb Kā viens otru meklē un atrod mammas pamesti bērni
Foto: Privātais ahīvs

"Labdien! Vai Sigita? Esmu tava māsa Anna!" Šāda mulsinoša saruna starp divām māsām norisinājās pērn augustā, dienu pirms Annas 22. dzimšanas dienas, viņai nupat tikai uzzinot, kas ir viņas vecākā māsa. Tā kā Sigita, kuru mamma kopā ar viņas dažus gadus jaunāko brāli bija pametusi 13 gadu vecumā, jau iepriekš bija meklējusi pārējos brāļus un māsas, viņa par šādu tālruņa zvanu tik pārsteigta nemaz nebija – iespējams, zemapziņā zināja, ka tāda diena pienāks. Annai gan no satraukuma skudriņas pār muguru skrēja, nedaudz baiļojoties, kāda būs saruna ar māsu.

Šis būs stāsts par vienas ģimenes brāļiem un māsām, kurus mamma ir pametusi dažādos vecumposmos, bet lielāko daļu – tūliņ pēc dzimšanas. Taču bērnu stāstā nav domas nosodīt, viņi mammai jau sen kā piedevuši, turklāt viņa taču visiem devusi pašu galveno – dzīvību. Sarunā piedalās Sigita un Anna, bet brāļi Aigars un Kaspars, kuri arī nu jau iepazinušies ar jaunāko no māsām, no šī temata – savas patiesās piederības – izvēlas norobežoties, nerunāt. Neviens nezina, cik tieši brāļu un māsu ir šajā ģimenē, bet, pēc Annas veiktajiem "pētījumiem", mamma laidusi pasaulē astoņus vai deviņus bērnus. Par vēl vienu brāli ir zināms, ka viņš ir adoptēts franču ģimenē. Māsas cer, ka kādreiz izdosies atrast visus, kurus vieno vienas mātes gēni.

Bet šoreiz par to, kā noritēja Sigitas bērnība, kā viņa ilgi, ilgi, ļoti ilgi gaidīja mammu, kura atnāks pakaļ uz slimnīcu, bet nesagaidīja. Kā viņai kopā ar brāli dzīve ritēja internātskolā, kā paveicās ar dažiem labiem cilvēkiem, kuri pagadījās dzīves ceļā, kā Annu, tikko pamestu dzemdību nodaļā un pārvestu uz Bērnu slimnīcu, vienā sekundes simtdaļā iemīlēja medmāsa un vēlāk adoptēja. Kā Anna meklēja un atrada lielo māsu, tad arī lielos brāļus... Kas notiek māsām sirdī? Nē, naida tur nav, neesot arī izdevies izdomāt, ko viņas vaicātu mammai, ja reiz sastaptu uz ielas, ja pazītu... Sigitai pat nav nevienas bērnības bildītes...

Iepazīstinu – Sigita ir vecākā no bērniem, kurai tagad ir 38 gadi, Aigaram – 33, Kasparam, – 32, bet Annai – 22. Kā smejas Sigita – kas to būtu domājis, ka viņai ir tik "maza" māsiņa! Lai gan viņas satikušās vien pēc 22 gadiem, redzams, ka abas vieno kāda nepārraujama saikne, arī līdzība atsevišķos sejas pantos manāma. Nu, skaidra lieta – viņas taču ir māsas, abas jau arī pašas ir mammas! Kā šķetinājies vienas ģimenes stāsts par to, kas notika pirms 38 gadiem un šajā starpposmā, kā satikās tie, kuriem jāsatiekas noteiktā laikā, par to turpmāk. Jāpiebilst, ka stāsta varoņu vārdi ir īsti, bet neminēsim uzvārdus, arī mammas. Mums nav iespējas parunāt ar šo sievieti un uzzināt viņas stāsta pusi. Nevienam, nezinot patiesību, nav tiesību nosodīt!

Sigitas un viņas brāļa šķietami bezrūpīgā bērnība


Sigita stāsta, ka piedzimusi Limbažos, bet, kad viņai bija aptuveni divi gadi, abas ar mammu atbēgušas uz Rīgu, tas, protams, pēc mammas stāstītā. Kad Sigita paaugās un mammai vaicāja par omīti un opīti, viņai iestāstīts, ka visi vecvecāki ir miruši. Tikai daudzus gadus vēlāk Sigita nenoticēja, ka viņai, izņemot brāli Aigaru, uz šīs pasaules nav neviena radinieka, un viņa pati sāka tos intensīvi meklēt. Un atrada. Arī otru brāli Kasparu, kuru viņa savās mājās, lai gan patiesībā pašiem savu īstu māju nemaz nebija, atceras fragmentāri, uz īsu brīdi. "Ar brāli Aigaru bijām kopā visu mūžu. Mājās kā zīdainīti atceros arī Kasparu. Atminos, ka vienreiz, kad gribēju pabarot, viņam pa pieri trāpīju ar stikla pudelīti. Es tā pārbijos, un Kaspars ļoti raudāja. Pēc kāda laika Kaspara vairs nebija. Ko es kā bērns varēju zināt vai saprast, kur viņš palika," atceras Sigita.

Tādas spilgtas, bet kā puzles gabaliņi atmiņas no bērnības Sigitai ir aptuveni no četru piecu gadu vecuma, kad "uzradās" brālis Aigars. Visi dzīvojuši pie mammas draudzenes vienistabas dzīvoklī Čiekurkalnā. Katrai draudzenei bija pa diviem bērniem – dažāda vecuma rakari. Seši cilvēki bija spiesti sadzīvot vienā telpā. Bet, kā atceras Sigita, bērniem jau nekādu problēmu nebija – bija pagalms, kur ar draugiem varēja rāpties kokos, lēkāt klasītes un smiltīs zīmēt atjautības uzdevumus. Tāda bērnība bija daudziem, kuriem tagad ir ap 40 gadu. Galvenā bērnu dzīve noritēja pagalmā. Sigita saka: "Man patiešām bija skaista bērnība, tikai... Es ļoti gribēju uz skolu, bet nezinu, kāpēc mamma mani tur nelaida." Kā kaimiņu bērni 1. septembrī sapucēti, ar ziediem rokās devās uz skolu – Sigitai bija skumji, jo viņai nekur nebija jāiet. Viņa atminas, kā samelojusi kaimiņu meitenes tētim, kurš pa dienu bija piebraucis ar savu "Volgu" pie mājas, kad Sigita spēlējusies smilšu kastē, un vaicājis, kāpēc viņas nav skolā... Mazā Sigita jau tad zināja, ka skolas neapmeklēšana nav nekas labs, un atteica, ka jau bijusi un pārnākusi mājās. Patiesībā viņai nekur nebija jāiet, bet skola viņas apziņā bija kas īpašs, tādēļ nereti Sigita lavījās gar tuvāko skolu, lai slepus paskatītos, kas tad tur notiek. Neko īpašu jau viņa neredzēja, bet sajūta bijusi īpaša – it kā pati tur būtu bijusi. Ja vien nebūtu šī aspekta, ka Sigita netika laista skolā, viņas bērnība tiešām bijusi kā visiem citiem bērniem, taču viss reiz beidzas. Iespējams, Sigita, sēžot vēlos vakaros uz lievenīša un gaidot, kad no balles atgriezīsies mamma un viņas draudzene, jau paredzēja, ka kādudien šķietamā idille beigsies.

Piederību meklējot jeb Kā viens otru meklē un atrod mammas pamesti bērni
Foto: Privātais arhīvs

Pienāca diena, kad Sigitas mamma ar abiem bērniem pārcēlās pie sava jaunā drauga. Sigita gan nesaprata, kāpēc pēkšņi jāmaina dzīvesvieta, bet bērniem toreiz neviens nevaicāja, ko viņi grib. Jaunā mājvieta Sigitai neesot patikusi, arī pagalmā bērni īsti viņus ar brāli nav pieņēmuši. "Šķiet, ka viņi zināja – esam piedzīvotāji, mūs apsaukāja, un tikai daži gribēja ar mums kopā spēlēties," atminas Sigita. Tieši tāpēc viņa pagalmā nemaz nav gribējusi iet, bet bieži, kad devusies ārā no mājas, pastaigājusies vienatnē, sarunājoties ar puķēm, kokiem. Brālis vēl bija mazs, un īsti nav bijis, ar ko parunāt, jo ar mammu tādu īstu, sirsnīgu sarunu neesot bijis. Skolā Sigita joprojām netika sūtīta. Viņa neatceras, cik ilgi dzīvojuši šajā vietā, bet atkal sekoja citi jurģi – pie cita mammas drauga. Arī šajā mājvietā Sigita ar brāli un mammu neuzturējās ilgi, jo mamma apzagusi savu jauno draugu, tāpēc nācās atkal pārcelties. Tikai šoreiz – uz nekurieni.

Source

Cālis.lv

Tags

Adopcija Bērnības traumas Cilvēkstāsti Daudzbērnu ģimene Ģimene Lasāmgabali Mamma
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form