Dzemdības

Piedzimu ar dupsi uz leju: pieredzes stāsts par dzemdībām tūpļa guļā
Foto: Reuters/Scanpix

29. marta naktī pamodos, lai aizietu uz tualeti. Kad ielīdu atpakaļ gultā, sajutu tādu nelielu sāpi, sapratu, ka nu, laikam, beidzot būs, un nepagāja ne minūte, kad jutu, kā sāk tecēt ūdeņi, modināju vīru. Pulkstenis bija 2.30. Uzreiz sazvanīju Aiju un norunājām, ka lēnām posīsimies uz Siguldas slimnīcu, par cik ceļā mums paiet stunda. Sazvanījām Omīti, lai brauc pie mums un paliek ar dēliņu, tā nu mēs 3.30 iekāpām mašīnā un devāmies uz Siguldu.

Sāpītes nāca ik pa septiņām līdz 10 minūtēm, bet vēl diezgan vieglas. Pēc nepilnas stundas jau bijām slimnīcā. Mazulis jutās labi, un atvērums jau bija četri centimetri. Sāpītes pagaidām tāpat. Pēcāk dodamies uz savu istabiņu, tā stunda paiet ļoti ātri, un nu jau sāpes arī palikušas stiprākas. Aizejot uz apskati, secinām, ka atvērums tajā brīdī tikai 4,5 centimetri. Es mazliet saskumu un nodomāju: "Tā, šitas būs ilgi." Pulkstenis tad bija nedaudz pirms septiņiem. Norunājām nākt paklausīties sirds tonīšus pēc pusotras stundas. Dodamies uz istabiņu, un tad tik sākās, šķita, ka sāpes nāk visu laiku, tad mazliet atlaiž, bet tomēr sāp diezgan. Nebija tādas īstas atpūtas starp kontrakcijām. To pusotru stundu pavadīju, cītīgi elpojot un mainot pozīcijas.

Šoreiz man īpaši neprasījās nemitīgs vīra atbalsts un čubināšana, kā pirmajās dzemdībās, tagad es vairāk iegāju sevī. Ļoti labi jutos, stāvot kājās un ar elkoņiem atbalstoties pret sienu, vai arī tupot uz ceļiem un atstutējoties pret bumbu. Pēdējās 15 minūtes pavadīju dušā, kas ļoti palīdzēja. Ūdenī sāpes bija daudz panesamākas.

Bija laiks doties uz tonīšiem, bet kontrakcijas bija tik sāpīgas un nogurdinošas, ka vairs īsti nevarēju paiet – pie pirmajiem soļiem uzreiz metos atkal pie sienas, lai atslābinātos. Tā nu uz tonīšiem aizbraucu ratiņkrēslā, kas tagad liekas tik komiski, nu vai tad tiešām nevarēju pati aiziet, bet tad likās, ka nu nevaru gan. To redzot, Aija ierosināja doties uz dzemdību zāli. Atgūlos, lai klausītos tonīšus, un, par laimi, tad jau sāpes kļuva panesamākas, jo izrādās, ka jau praktiski ir pilns atvērums.

Jutos ļoti atvieglota, ka viss tik ātri tomēr noticis. Guļot tajā gultā, mazliet pārņēma satraukums un pat nedrošība, vai tiešām es to varēšu, bet, par laimi, skaļi to neizteicu. Drīz arī jutu, ka nāk spiedošā sajūta, un nu jau varēja kāpt vannā (biju izvēlējusies dzemdēt ūdenī). Tā bija kā svētlaime, ūdenī uzreiz jutos daudz labāk. Tas brīdis bija tik skaists – es guļu siltā vannā, vīrs pie pleca, vecmātes drošās rokas arī tepat, skatos ārā pa logu un redzu skaistu saulainu rītu, kā es to biju izsapņojusi, un gaidām sāpīti.

Neskaitīju, cik reizes bija jāspiež, bet likās, ka tas notika tik ātri, pat brīdī, kad mazā jau bija ārā, es izbrīnā jautāju: "Jau viss? Tiešām?" Izstumšanas periods bija vien 13 minūtes. Meitiņa piedzima uz 10 ballēm, sveika un vesela – 3420 grami un 51 centimetri, un ar dupsi pa priekšu tieši 41. nedēļā."

Ja arī tavs bērniņš, tuvojoties dzemdību noliktajam datuma, vēderā atrodas tūpļa guļā, tad te vari apskatīt vingrinājumus, kuri palīdzēs mazulim mammas vēderā iegulties pareizi.

Source

Cālis.lv

Tags

Mazulis Dzemdības
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form