Dzīve nodaļā un atbalsta meklējumi

Pirms un pēc biedējošās leikēmijas. Megijas un viņas ģimenes lielā uzvara
Foto: Privātais arhīvs

Alvils sarunas laikā vairākkārt piemin, ka šāda diagnoze bērnam vecāku prātiem ir neaptverama un nākas pašam cīnīties ar sevi, savām domām. Tas nav viegli, arī pāris gadus "pēc". Un, protams, Grīgu ģimene neiztika bez jautājuma "kāpēc?", no tā nevar izbēgt, uzskata Alvils, taču viņi neesot meklējuši vainīgos. Tieši tāpēc, ka paši cerību un atbalstu atrada citās ģimenēs, kuras gājušas cauri šiem neiedomājamiem pārdzīvojumiem, Alvils ir gatavs izstāstīt šo veiksmes stāstu, kas prasījis izdzīvot milzu grūtības.

"Daudz kas ir atkarīgs no tā, ar ko tu kopā trāpies šajā pirmajā posmā, kad tev galvā ir panika, kas nav izbēgama, lai kas tu būtu. Mums trāpījās mamma vārdā Diāna, kuras bērnam ārstēšanās process gāja uz beigām. Viņa ir loti mierīgs, līdzsvarots cilvēks, un Diāna izstāstīja, kas mūs sagaida – tagad būs tas, tas, tas, mēs bijām tur, kur jūs tagad, pirms tik un tik mēnešiem, mums viss iet uz beigām. Kad tu redzi, ka tomēr ir iespējams cīnīties, tas dod cerību, ka viss būs kārtībā, ka tas ir jāpārdzīvo un tad pāršķirsim lapu. Tā arī dzīvojām, tu to pieņem, saproti, ka tā tagad būs, cita ceļa nav..." atminas Megijas tētis.

"Protams, tu lasi visādu literatūru, tad rodas dažādi jautājumi. Domāju, ka mēs savā veidā toreiz aizgājām pa fāzi. Kādu brīdi kļuvām par vegāniem, domājot, ka pārtika ir pie vainas. Izlasīju to lielo Ķīnā veikto pētījumu, kurā teikts, ka vēzis attīstās nenormālā ātrumā tieši attīstītajās valstīs, viss ir slikti, nāve staigā ar izkapti un pļauj visus. Tagad jau tas viss ir noklusis un pazudis, tā jau ir tā sajukšana prātā vieglā veidā, tikai tu turpini kaut kā sevi mobilizēt un turpināt kaut ko darīt."

Alvils un visa viņa ģimene vēlas teikt lielu paldies onkologiem, kuri, pēc viņa teiktā, ir spēcīga komanda, ņemot vērā "to visu baru, kas nāk iekšā onkoloģijā". Leikēmija ir visizplatītākais no vēža veidiem starp bērnu onkoloģiskajām saslimšanām. Alvils dzirdējis, ka gadā ar šo slimību saslimst ap 60 bērnu. Un kur vēl visi citi vēža veidi. Viņš augstu novērtē speciālistu darbu šajā nozarē, uzsverot, cik liela slodze gulstas uz ārstu pleciem.

"Ārzemēs, protams, viss ir pilnīgi citādi, to apliecināja arī Artūra Priedes mamma Marina, kuru satiku Maskavā. (Artūra veiksmes stāstu par uzvaru cīņā ar vēzi lasi šeit – aut.). Žēl, ka aptuveni 2000 kilometru attālumā ir tik liela atšķirība ārstēšanā, pat sīkumos – porta likšanā. Skaidrs, ka tur ir nauda, viss attīstās. Es atceros arī lūzuma brīdi Marinas ģimenē – kad viņa no nodaļas aizgāja, uzklājot tur galdu, bet pēc piecām dienām atnāca atpakaļ. Un visi jau saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Metastāzes atkal no jauna, tas ir tāds kosmoss…" atzīst Alvils.

Tagad, kad viņai ir deviņi gadi, Megija to sauc par vēzi. Viņa saprot, ka varēja neizdzīvot, tikai tagad saprot, ko tas patiesībā nozīmēja. Alvils Grīgs

Ārstēšanos var iedalīt divos lielākos posmos – ir intensīvā ārstēšana, pēc kuras gads vēl ir medikamentu lietošana mājas apstākļos. "Intensīvajā posmā tu ej iekšā nodaļā, tev laiž ķīmiju, analīzes, ir visādi posmi, kad nodzen analīzes lejā un vari iet iekšā izolētā boksā tikai ar aizsargmasku. Tā ir izolēta palāta, kurā nedrīkst nākt apmeklētāji, un maskas jāliek arī bērniem. Tad tu iemācies visu asinsainu, visus leikocītus, trombocītus, visu saproti, tagad pavisam citādi spēj lasīt analīžu rezultātus. Tad tu gaidi, ir jāsagaida konkrēts cipars, līdz kuram jāpaceļas, tad zini, ka tiksi uz pāris dienām mājās, citreiz ir sarūgtinājums, ka organismam negribas vēl tā atjaunoties. Tad tas stāv vienā pozīcijā, tad kādā brīdī paceļas. Tad nāk visādi emocionālie viļņi – nekur netiksi, visādi gāja. Intensīvā ārstēšana norit aptuveni deviņus mēnešus, un gads ir mājās, kad jālieto medikamenti tablešu veidā un katru nedēļu jādodas uz novērošanu. Tad pamazām novērošana samazinās uz trīs mēnešiem, uz pusgadu. Tagad dzīvojam pilnīgi mierīgi, normālu cilvēka dzīvi. Protams, uzskaitē mēs esam un šad un tad uztaisām analīzes, bet nekas speciāls nav jādara. Ejam uz skolu, apmeklējam peldēšanu, ejam mākslas skolā..." par ārstēšanās procesu stāsta Megijas tētis.

Alvils spilgti atceras dienu, kad viss sākās: "20. oktobrī aizbraucām uz slimnīcu un 21. oktobrī iestājāmies nodaļā, šos datumus atceros ļoti labi." Nodaļā iegūts daudz "cīņu biedru". Megija un tētis joprojām kontaktējas ar ģimeni no Alojas, ar kuru divus gadus arī bijuši kopā Maskavā. Megija un puika no Alojas viens pie otra braucot paciemoties. Šogad spēlēs Maskavā iepazinušies ar vēl vienu ģimeni. "Tā draudzēšanās vairāk ir no manas puses, Laura negrib. Es tāds runātīgs un nodaļā vairākām mammām biju atbalsts. Vienu laiku draudzējāmies arī ar ģimeni no Jelgavas, mēs ar viņiem līdzīgos laikos iestājāmies nodaļā."

Tags

Bērnu klīniskā universitātes slimnīca Cilvēkstāsti Dakteris Klauns Ģimene Lasāmgabali Leikēmija Tēvs Vēzis

Comment Form