Foto: Publicitātes attēls
Divas dienas pēc tam, kad sākās karadarbība Ukrainā un kļuva skaidrs, cik daudz cietušo var būt šajā karā, psihologi izveidoja atbalsta grupu bērniem. Katru dienu Ukrainas psihologi rīko tiešsaistes tikšanos, kam var pievienoties bērni no jebkura valsts reģiona un pilsētas – vienalga, vai esi dzīvoklī vai bumbu patvertnē –, un saņemt psiholoģisko atbalstu. Par šīs grupas daļu ļoti ātri kļuva Latvijas labdarības biedrība "Dr.Klauns". Latvijas klauni iesaistās tiešsaistes sarunās ar Ukrainas bērniem, kuriem nepieciešams prieks, vieglums un emocionālais atbalsts.

Tiešsaistes tikšanās ilgst pusotru stundu un ir iedalīta piecos blokos. Pirmais bloks – iepazīšanās un sazemēšanās. Psihologi vaicā bērnam, kur viņš atrodas, vai tur ir droši, vai viņam ir ēdiens un ūdens, ko viņš dara šajā dienā. Otrais bloks – elpošana un darbs ar ķermeni. Pēc tam iesaista bērna iztēli un fantāziju. Ceturtajā sadaļā bērni darbojas ar rokām – kaut ko veido, zīmē, krāso. Visbeidzot tiek iedarbināti bērna resursi – dziedāšana, pasaku lasīšana un tamlīdzīgi.

Biedrības "Dr. Klauns" feisbuka profilā turpina dakteris Klauns Igors Narovskis: "Pastāstīšu par mūsu pirmo satikšanos. Mēs pieslēdzamies 15 minūtes pirms tiešsaistes sākuma. Psihologi izskaidro kopējo informāciju un pastāsta mums par rīcības niansēm. "Ja kāds bērns ir atslēdzis kameru," skaidro Jevgēņija, psiholoģe no Ļvovas, "vienkārši uzrunājiet viņu vārdā, vārds ir redzams katra "Zoom" lodziņa apakšā. Jo ir bērni, kuri izvēlas piedalīties šādi. Lai tas jūs nemulsina. Pagaidām mūsu atbalsta grupā ir tikai 10-12 bērni, bet grupa noteikti kļūs lielāka, un tā būs nepieciešama vēl daudzus gadus."

Es uzmanīgi visu noklausos, šo to pierakstu. Esmu jau klauna tērpā, man atliek tikai uzlikt sarkano degunu. Un piepeši atskan teikums, kas nāk kā zibens spēriens. Emocijas uzbango, acīs saskrien asaras. Jevgēņija, nemainot balss toni, saka: "Pat pēc tam, kad Ukraina uzvarēs, bērniem vēl ilgi vajadzēs psiholoģisko atbalstu."

Sākas tiešsaiste. Bērni cits pēc cita pieslēdzas, tumšajos lodziņos ar vārdiem parādās viņu sejas, tās apspīd bāla dienas gaisma, tā izlauzusies cauri biezajiem logu aizkariem. Pāris lodziņos manāmas istabas, ievēroju lielu lāci uz dīvāna malas. Daži bērni ir vieni paši, kādam fonā sēž tētis, kurš skatās televizoru, citi bērni piedalās kopā ar māsu vai kaimiņieni, viena no pieaugušajām dalībniecēm tur rokās kaķi. Sākas iepazīšanās.

Es un Dr.Tūta (Ivita Goldberga-Miljone) esam tiešsaistē visu laiku, tikai kamera un mikrofons pagaidām ir izslēgti, lai mūsu parādīšanās nāktu kā pārsteigums. Kad par sevi sāk stāstīt sieviete ar kaķi, viņa visu laiku saka "mēs": mēs ar Kuzju gājām tur un tur, mēs ar Kuzju darījām to un to. Viņa visu laiku ņurca lielo, melno kaķi, rāda viņu kamerā, māj mums ar kaķa ķepu. Var just, ka šis "mēs ar Kuzju" ir viņai kā patvērums. Viņa it kā slēpjas aiz kaķa, viņai ir vieglāk runāt par emocijām it kā abu vārdā.

Otrajā blokā, kad notiek darbošanās ar elpošanu un ķermeni, vārdu dod dakteriem klauniem. Es ieslēdzu mikrofonu un sāku dziedāt muļķīgu meldiņu – tādu, ko ikviens no mums kādreiz dzied vienatnē, kad ir labs noskaņojums. Pēc tam ieslēdzu videokameru un sāku aizrautīgi dejot, izpildot visstulbākās kustības – tā, it kā es pat nenojaustu, ka kāds uz mani skatās. Piepeši es izdzirdu smieklus un pamanu, ka visi mani redz. Ups! Esmu pieķerts! Man kā klaunam tā ir lieliska iespēja sākt, uzreiz varu pieslēgties situācijai, kurā esmu nokļuvis neaizsargātā stāvoklī. Tas uzreiz saliek pareizos akcentus un parāda, kurš šeit ir muļķis, bet kuri – gudrinieki.

Iepazīstos ar visiem. Paturot prātā kaķi – vajadzību pēc maiguma šajā sūrajā laikā –, es ikvienu nosaucu vārdā, arī psihologus un visus pieaugušos, bet es spēlējos ar vārdu pamazināmām formām. Sekoju, lai jaunais vārda skanējums būtu negaidīts un patiktu, vienlaikus būtu tāds silts, maiguma pilns. Ja manu, ka meitenei ar vārdu Kristina nerada labas emocijas manis izgudrotais

"Кристинушишучка", viņa neizplūst smaidā, es turpinu meklēt tieši tādu vārda skanējumu, kas viņā atbalsotos, kas sakutinātu: "Кристинчик, Кристюнский, Кристюличка". Arī ne? Varbūt tad "Кристюлилючка"? Jā! Lūk, tieši tā! (Kristīnīt, Kristiņčik un citas vārda formas, lai skanētu mīļāk – red.).

Šāda spēle ienes arī tādu īpašu siltumu un mājīgumu, it kā mēs visi būtu radinieki un vasaras brīvlaikā ciemotos pie vecmāmiņas, kura ir pārpilna mīlestības, un Kirilu viņa sauc tikai par Kirjušu.

Nu ir laiks arī mums nosaukt savus vārdus. "Mani sauc Dr. Sedhets," es saku, pieliecoties pavisam tuvu ekrānam. "Esmu no Latvijas, bet zvanu jums no Bangaloras Indijā." (Es tiešām atrados Indijā, kad sākās karš, bet par laimi biju paņēmis līdzi divus sarkanos klauna degunus.) "Mani sauc Dr. Tūta," turpina Ivita, "es arī esmu no Latvijas, bet zvanu jums no Austrijas." Bērni ir ļoti pārsteigti, ka viņiem zvana klauni no tik tālām vietām. Viņi pagriežas pret vecākiem, kuri ir kaut kur turpat tuvumā, bērni netic, ka tā tiešām var būt, ka klauni zvana no tādām zemēm, par kurām viņi ir dzirdējuši tikai filmās vai pasakās, un ka klauni to dara speciāli viņu dēļ.

Lai līdz galam nojauktu robežas, kas mūs šķir, mēs ar Tūtu izspēlējam joku: viņa nošķaudās, nokrīt viņas sarkanais deguns un – tas no Austrijas atripo tieši pie manis, uz Indiju. Es cenšos stūķēt to caur videokameru atpakaļ Tūtai, bet neizdodas. Tad mums iestājas apskaidrība: ir nepieciešama burvestība! Lai deguns nokļūtu pie Tūtas, ir vajadzīgi burvju vārdi, bet tos var pateikt tikai bērni – viņiem mums jāpalīdz! Tā ir klauna darba būtība – klauns nedodas palīdzēt bērnam, lai kādā situācijā viņš atrastos, bet klauns nāk pēc palīdzības. Tā vietā, lai padarītu bērnu vāju un atkarīgu no manas palīdzības, no tā, ka esmu viņam vajadzīgs, klauns izbīda bērnu spēka pozīcijā. Katrā no mums ir palīdzēšanas instinkts, tāds ir arī bērnā. Tāpēc tad, kad bērns redz, ka klaunam ir problēma, viņš tūlīt pat nāk palīgā, uzreiz savienojas ar savu stipro pusi, ir gatavs vai kalnus gāzt.

"Ахалай-махалай", "Бруничи-руничи", "Чары-бары-растабары" (ahalaj-mahalaj, brunči-runči, šari-bari – aptuvens tulkojums latviešu valodā – red.): šādi un daudzi citi burvju vārdi atskan no dažādām Ukrainas pilsētām. Bērni iesaistās līdz matu galiņiem, starp citu, tāpat kā pieaugušie. Beidzot, kad īstie burvju vārdi ir atrasti, es atveru plaukstu, kur pirms tam paslēpu sarkano degunu – bet tur nekā nav! Mums par lielu izbrīnu deguns parādās pie Ivitas.

Piepeši pusaudzis (13 gadu), kurš visam notiekošajam seko tumšā "Zoom" lodziņā, ieslēdz videorežīmu ar vārdiem: "Es arī māku trikus taisīt." Viņš sāk rādīt triku ar cepumiem, kaut kas neizdodas, cepums nokrīt. Vēl viens mēģinājums, atkal neveiksme. Tad zēns palūdz pāris minūtes, lai sagatavotos un pazūd. Kad viņš atgriežas, parāda pat vairākus trikus. Var redzēt, ka viņam sagādā gandarījumu būt uzmanības centrā, ka viņš grib mani uzveikt maģijas lauciņā. Drīzumā iesaistās arī pārējie, un mēs cits pēc cita rādām trikus: muļķīgus, nopietnus, īstus, kur nepieciešami treniņi, kā arī tādus, ko var momentā izdomāt. Tas ir svarīgi. Triks, maģija atver bērnam durvis uz brīnumainu pasauli, kur viss ir iespējams. Pirms katra trika pārņem patīkama neziņa, bet tai seko atrisinājums. Tas palīdz neziņas trauksmi pārvērst patīkamā kutinošā sajūtā vēderā, gaidās, kam seko katarse, emocionāla attīrīšanās.

Pēc tam mēs ķeramies pie galvenās spēles. Es rādu kamerā dažādus priekšmetus, un bērniem jāsameklē tādu pašu vai līdzīgu lietu viņa istabā un jāparāda to kamerā, turklāt – kurš ātrāk. Šī spēle palīdz bērnam nonākt "šeit un tagad", būt savā istabā, kur ir konkrētas lietas un tās jāsameklē šajā konkrētajā istabā. Šādi mazinās trauksme. Bet to, kas vēl palikusi, pārvērš sakāpinājumā – būt pirmajam, uzvarēt. Ar katru spēles kārtu priekšmeti kļūst arvien grūtāk sameklējami: karote, cepure, spilvens, vads, puķe, sarkanais deguns. Jāpieliek fantāzija, lai atrastu ko līdzīgu, citā gadījumā jāņem talkā analītiska domāšana, lai saprastu, pēc kādām pazīmēm meklēt. Piemēram, sarkanais deguns. Kāds pusaudzi pienes pie kameras sarkanu porolona sirsniņu un pieliek pie deguna. Meitenes, kas darbojas no vienas istabas, pielipina deguniem sarkanas uzlīmītes sirds formā. Cita meitene pieliek pie deguna mirdzošu bumbiņu. Puika (8 gadi) – dzeltenu "kinder surprise" olu. Visu "zūmu" sāk apdzīvot mazi klauni, kuri ir gatavi spēlēties un fantazēt.

Par šo spēles kārtu katrs saņem vienu punktu. Es paziņoju kopējos rezultātus. Uzvar Katja. Tūta paņem savu sarkano ukuleli un nodzied dziesmu uzvarētājai – tā zelta medaļas vietā. Dziesmai ir īpašs teksts, un tas sastāv tikai no meitenes vārda daudzās versijās. Un piepeši "zūms" uzsprāgst no aplausiem, kas ir veltīti Katjai.

Noslēgumā es saku, ka šī ir tikai pirmā tikšanās, ka mēs vēl satiksimies, tādēļ ir jāizdomā mūsu unikālais, slepenais atvadu sveiciens, ko zināsim tikai mēs. Oksana (astoņi gadi) piedāvā savu variantu: viņa saāķē abu roku pirkstus, apgriež plaukstas otrādi un sanāk tāds kā vardes ģīmītis. Iesākumā tas šķiet ļoti sarežģīti, bet nav īstais laiks padoties. Notikumi, kuros bērni ir nonākuši, viņu šā laika pārdzīvojumi arī ir sarežģīti, tāpēc jāpacenšas un jāiemācās šis atvadu žests, tā viņiem tiks sarežģītu lietu pārvarēšanas pieredze. Un mēs to paveicam! Oksana iemāca mūs ar rokām izveidot vardi, un tas kļūst par mūsu slepeno sveicienu. Mēs atvadāmies līdz nākamajai reizei, visi izstiepj rokas pret kameru un virtuāli apskaujas. Mūsu sesija ilga 30 minūtes.

Pašlaik, kad aprakstu šo notikumu, ir pagājusi nedēļa, bet manī joprojām dzīvo šis siltums un maigums, šis prieks par mūsu tikšanos. Šīs 30 minūtes joprojām turpinās manī līdzīgi kā apļi, kas veidojas sakustinātā ūdenī. Un uzdrošinos domāt, ka bērni jūt to pašu, ka viņiem šīs 30 minūtes ir kļuvušas par patvērumu veselai nedēļai.

Šodien mums ir ieplānota nākamā tikšanās. Mēs esam gatavi strādāt regulāri, lai kopā būvētu šo viegluma un prieka saliņu bērniem, kuri ir spiesti atrasties haosa okeānā. Lai viņi droši zinātu, ka reizi nedēļā varēs ienākt "zūmā" un satikties ar dakteriem klauniem no Latvijas. Un mēs tur būsim viņu dēļ, lai vai kas notiktu.

Arī tu vari palīdzēt Dr. Klauniem būt klāt tad, kad bērni viņus gaida visvairāk, – ziedojot."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!