'Sistēmas bērna' pārdomas un atklātā vēstule labklājības ministrei
Foto: LETA

Karīna Pētersone ir tā dēvētais "sistēmas bērns" – viņa lielu daļu bērnības aizvadījusi vispirms internātskolā, bet pēc tam bērnu namā. Pirms pāris gadiem Karīnas atklātais ieraksts viņas blogā par savu bērnību bērnu namā pacēla "sistēmas bērnu" jautājumu sabiedrībā. Šobrīd Karīna aktīvi iestājas par to, lai ikvienam bērnam, kurš ierauts institūciju zobratos, būtu tiesības uz laimīgu bērnību, iesaistoties audžuvecāku meklēšanā bērniem, kas izņemti no ģimenēm, un veicot citus sabiedriski nozīmīgus pasākumus.

1. oktobrī Karīna Pētersone devusies uz Saeimas Sociālo lietu komisijas sēdi, kur labklājības ministre Ramona Petraviča sēdes laikā sniegusi atbildes uz iesniegtajiem jautājumiem par bērnu tiesību lietām. Ar autores atļauju publicējam Karīnas pārdomas pēc šīs sēdes un atklāto vēstuli, kuru Karīna nosūtījusi labklājības ministrei pēc aicinājuma sievieti ar ministri sazināties elektroniski. Zemāk Karīnas bloga ieraksts, bet stāstu par Karīnu kā sistēmas bērnu vari lasīt blogā šeit.

Ne tās pozitīvākās pārdomas

"Šodien biju Saeimas un sociālo lietu komisijas sēdē, kur tika izskatīti arī bērnu tiesību jautājumi, jeb precīzāk – labklājības ministre sniedza atbildes uz iesniegtiem jautājumiem.

Ja runā par mani pašu – viens ir skaidrs. Rakstīšana ir mana visērtākā komunikācijas forma, un ir ļoti jālauž sevi, lai spētu runāt. Bet šodien arī noķēru sajūtu, ka darīšu visu, lai izkāptu no savas komforta zonas un spētu komunicēt dažādās vidēs.

Man radās daudz jautājumu ministres kundzei, bet diemžēl nepaspēju tos uzdot, jo ministres kundzei nebija laika. Bet – izmantoju ministres kundzes aicinājumu un sagatavoju jautājumus rakstiski (ar vēstules saturu var iepazīties šī ieraksta nobeigumā).

Visu dienu nespēju tā loģiski nodefinēt savas pārdomas... 2017. gadā es uzrakstīju savu dzīves pieredzi – par dzīvi bērnu namā un internātskolā. Toreiz man bija viens mērķis – es gribēju paskaidrot, kā jūtās pats bērns. Jo tajā brīdī visi runāja, izņemot bērnu. Bērnu neviens nedzirdēja. Un rezonanse bija milzīga. Es piedzīvoju eiforiju. Manī bija milzīga ticība un pārliecība – tagad visi saprot, tagad viss mainīsies.

Es iepazinos ar daudz cilvēkiem no nevalstiskām organizācijām. Atradu jaunus domubiedrus.

Bet tam visam pa virsu nāca arī informācija, kas un kā šodien notiek institūcijās. Kas tiek nodarīts bērniem. Šausmīga, prātam neaptverama informācija. Un katru no šiem bērniem es laidu cauri savām emocijām, savām atmiņām. Es ļoti labi zināju, kā šis bērns jūtās un kādas sekas tas atstās uz viņu nākotnē.

Ļoti labi atceros, ka pie kārtējās šausmīgās informācijas, es biju totāli sagrauta. Nesapratu – kas ir tas, kas liek mums pieaugušajiem pieļaut, ka tā cieš bērns. Runāju ar kādu paziņu, kura man toreiz pateica zelta frāzi: "Karīna. Koncentrējies uz labo. Uz labajiem gadījumiem. Ja tu koncentrēsies uz slikto – tu izdegsi."

Un es cenšos – tiešām cenšos fokusēties uz labo. Šajā laikā es esmu redzējusi bērnus, kuri satiek savas jaunās ģimenes. Arī bērnus, kuru nokļūšanai ģimenē ticēja super maz cilvēku. Bet viņi nokļuva. Un fantastiskās ģimenēs. Savās. Tas nenotika uzreiz. Bet gan pacietīgi skatoties apkārt un domājot – kur šī ģimene varētu būt.

Bija laiks, kad daļa Latvijas līdzpārdzīvoja bērnu nama bērniem. Tā bija viena no aktualitātēm. Bet diemžēl (un tas ir absolūti normāls process) – aktualitāte pazūd. Rodas kas jauns.

Tika iesākti valsts līmenī darbi ar mērķi mazināt bērnu skaitu bērnu namos. Valsts politika kļuva draudzīga ģimenēm (adoptētājiem, audžuģimenēm, aizbildņiem). Visos bija svētku sajūta, beidzot kaut kas sāka kustēties.

Un tagad viss ir norimis. Es negribu teikt skaļus vārdus, ka ir regress, bet viennozīmīgi nav progresa.

Ir skaidrs, ka ar esošajiem iesāktajiem darbiem mēs dzēšam ugunsgrēku.

Domājam, kā risināt sekas.

Mūsu valstī nav vienotas, sistemātiskas politikas, kura virzītos uz to, ka bērni, pirmkārt, jau nenokļūst bērnu namos un, otrkārt, neuzaug tur. Ir darbības, kuras dzēš konkrētās vietās ugunsgrēkus, kurām pa lielai ir jābūt daļai no lielās bērnu tiesību politikas.

Uz doto brīdi manī ir diezgan liela bezcerības sajūta.

Tā atziņa, kas manī sāk diezgan stingri nosakņoties – Latvijā ir ļoti, ļoti, ļoti maz cilvēku, kuriem rūp ārpusģimenes aprūpes bērni un kuri ir gatavi cīnīties par tiem. Un tiem pašiem sāk parādīties diezgan liela bezcerības sajūta.

Un ļoti skumīgi ir saprast to, ka nav, vienkārši nav spējas/spēka/gribas arī valstiskā līmenī.

Jūs taču saprotiet, ka šiem bērniem neviena nav. Viņi ir neaizsargāti. Viņi ir pakļauti jebkādam riskam. Viņiem nav apkārt kopiena, kura ies balsot, ja par viņiem parūpēsies. Viņu labklājība un laime neietekmē personīgās vajadzības. Šie bērni ir atkarīgi tikai un vienīgi no mūsu rīcības un darbības.

Es tik ļoti gribētu beidzot redzēt, ka šie bērni ir nevis "karstais kartupelis", problēma, jautājums par kuru labprātāk nerunātu, bet gan to, ka viņi ir vērtība. Kā dēļ ir jāizdara smags darbs, lai tagadējie un arī vēl nedzimušie nākotnes bērni dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi. Lai spētu pēc tam būt pilnvērtīgi sabiedrības locekļi un jā – arī nebūtu nākotnes "sistēmas bērnu" vecāki.

Mums pietrūkst paša svarīgākā – ticība, ka visi bērni var augt ģimenēs. Un neatlaidīga cīņa. Jo darba ir vairāk nekā saprašanas."

Karīnas Pētersones vēstule Labklājības ministrei:

Atklāta vēstule
LR Labklājības ministrei
Ramonai Petravičai
Skolas iela 28,
Rīga, LV-1010

Rīga, 02.10.2019.
A.god.ministres kundze.

Mani sauc Karīna Pētersone. Ar savu personīgo stāstu par pieredzi institūcijā palīdzēju daļai Latvijas sabiedrības saprast – kā jūtas bērns, kurš dzīvo tā saucamajā "sistēmā". Savu personīgo viedokli par bērniem ārpus ģimenes sistēmā turpinu apkopot arī savā blogā. Tāpat kā savā blogā aicinu sabiedrību domāt un interesēties par bērnu likteņiem pēc izņemšanas no ģimenes, arī šo vēstuli un atbildi uz to vēlos publicēt.

Vakar, 01.10.2019. apmeklēju Saeimas un sociālo lietu komisijas sēdi, kuras laikā arī uzdevu Jums precizējošos jautājumus, kā arī nepaspēju uzdot visus jautājumus, lai labāk izprastu reālo situāciju Latvijā, saistībā ar bērnu tiesību jautājumiem.

Sēdes laikā teicāt, ka varu savus jautājumus uzdot rakstiski. Tāpēc vēršos pie Jums ar jautājumiem par sekojošām tēmām:

1. Statistikas dati par bērniem, kuri atrodas ārpusģimenes aprūpē.
- Statistikas dati rāda, ka 2018. gadā institūcijās atradās 794 bērni, savukārt 2019. gadā 705 bērni.
Lai labāk izprastu reālo situāciju, lūdzu sniegt precizējošus jautājumus:


a) Cik bērnu 2018. gadā, kā arī 2019. gadā pameta institūciju, jo sasniedza pilngadību un devās patstāvīgās dzīves gaitās, vai arī devās uz pilngadīgo bērnu institūciju (jo bērns ir ar funkcionāliem traucējumiem)?


b) Cik bērnu 2018. gadā, kā arī 2019. gadā tika izņemti no savām bioloģiskajām ģimenēm un cik no šiem bērniem tika ievietoti institūcijās?


c) Vai šajos statistikas datos tiek iekļauti arī bērni, kuri ir miruši un ja jā, tad kāds ir to skaits? (gan 2018. gadā, gan 2019. gadā)

d) Lūdzu sniegt informāciju – kādas iestādes tiek skaitītas kā institūcijas. Vai es pareizi sapratu no Jūsu teiktā – tie ir bērnu nami, Valsts sociālās aprūpes centri, bet netiek skaitīti Bērnu un jauniešu centri (piebildīšu, ka Rīgā bērnu nami jau vairākus gadus tiek dēvēti par bērnu un jauniešu centriem). Lūdzu sniegt informāciju: sarakstu ar iestādēm, kuras statistikā tiek skaitītas kā institūcijas.


2. Sēdes laikā minējāt, ka Labklājības ministrija nav veikusi statistiku par krīzes centriem, bet to varētu arī veikt, bet diemžēl trūkstošo resursu dēļ Labklājības ministrija nevar to izdarīt. Vērsīšu Jūsu uzmanību uz to, ka, ja Valsts ir noteikusi virzību uz Latviju bez bērnu namiem, tad lai saprastu reālo situāciju, šī statistika ir ļoti svarīga. Lai izprastu reālo situāciju, būtu svarīgi saprast sekojošas lietas:


a) Cik bērnu bija krīzes centrā: 2017. gadā, 2018. gadā un 2019. gadā?


b) Cik ilgi bērns atrodas krīzes centrā?


c) Vai notiek bērna atgriešanās krīzes centrā un ja tāda notiek:
- cik reizes bērns atgriežas krīzes centrā (trīs gadu periodā),
- cik ilgi atkārtotajās reizēs bērns uzturas krīzes centrā.


3. Vērsīšu Jūsu uzmanību uz to, ka arī pie esošā plāna, un atbalsta, valsts nav pieķērusies pie paša svarīgākā – darīt visu, lai bērns nepiedzīvotu vienu no savām lielākajām dzīves traumām – būt izņemtam no savas bioloģiskās ģimenes. Kā arī ir skaidrs, ka, lai Latvijā nebūtu bērnu nami – mums ir ne tikai jādomā par darbu ar sekām (pēc bērna izņemšanas no ģimenes), bet arī darbs pie pamatiem – preventīvais darbs ar ģimenēm, lai darītu visu, lai bērns varētu augt savā bioloģiskajā ģimenē. Mans jautājums Jums ir sekojošs – vai Labklājības Ministrijas dienas kārtībā ir jautājums – preventīvais darbs ar ģimenēm?

4. Latvijā tagad notiek Deinstitucionalizācija (DI). Milzīgs projekts, ar milzīgiem naudas līdzekļiem. Šim projektam vajadzētu arī uzlabot ārpusģimenes aprūpē (jo īpaši institūcijās) dzīvojošo bērnu dzīvi.

a) Vai Labklājības Ministrija vērtē šo projektu kā izdevušos un ir pārliecināta, ka tas nesīs rezultātu – samazinās institūciju skaitu?

b) Vai Labklājības Ministrija ir apkopojusi to pašvaldību skaitu, kuras ir atteikušas dalību DI, jo gadu laikā ir augušas celtniecības izmaksas un vairs nav spējīgas šo projektu realizēt?

c) Labklājības ministrijai ir regulāri jāsniedz starpziņojumi Eiropas Savienībai par DI procesu. Šie starpziņojumi, to kvalitāte un arī veselīga paškritika var ietekmēt nākamos periodus, kad var tikt izskatīti jauni DI periodi. Vai Labklājības Ministrija iesniedz starpziņojumus Eiropas Savienībai un vai šie ziņojumi atspoguļo DI plusus un mīnusus?

Sēdes laikā minējāt, ka mērķis ir iet uz Latviju bez bērnu namiem, bet pati neticat, ka tā būs, ka Latvijā nebūs neviena bērnu nama un ka ir bērni, kurus Latvijā neviens neņem aprūpē.

Atļaušos teikt, ka Latvijas bērnu nākotne ir ļoti atkarība no Jūsu politiskās gribas un ticības. Kā arī ir acīmredzami, ka Labklājības ministrija nav izmēģinājusi visus iespējamos variantus – kā veicināt visu bērnu palikšanu savās bioloģiskajās ģimenēs, vai arī nokļūšanu aizbildņu, audžuģimeņu ģimenēs.

Ar cieņu,
Karīna Pētersone

Source

Cālis.lv

Tags

Ramona Petraviča Bērnības traumas Bērnu nami
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form