Skolotāja: skolēniem jāsaprot, ka internets nav tikai sociālie tīkli

Tālāk iepazīsties ar Kokorevičas viedokli par jauniešiem un viņu prasmēm internetā.

"Runājot par pusaudžu pārlieku lielo aizraušanos ar internetu un mobilo ierīču lietošanu, mēs nereti pārspīlējam, sakot, ka "viņi jau zina visu" un māk ar interneta resursiem rīkoties daudz labāk nekā viņu vecāki vai skolotāji. Iesaistot mācību procesā digitālos rīkus, nākas secināt, ka daļai skolēnu zināšanas par internetu un mobilajām ierīcēm beidzas ar dažu populārāko sociālo tīklu lietošanu.

Tai pašā laikā, aicinot skolēnus mācību stundās, piemēram, atrast internetā kādu informācijas resursu, kas saistīts ar apgūstamo vielu, redzu apjukumu un neizpratni, nespēju izvēlēties vajadzīgos atslēgas vārdus un formulēt to, ko tad vēlas atrast. Tad ir jāmāca un jāskaidro, ka, mainot atslēgas vārdus un frāzes, var atrast vairāk, labāk un ātrāk.

Es neesmu pret mobilajām ierīcēm skolā. Ar saviem skolēniem esam vienojušies, ka stundu laikā, ja tas nepieciešamas mācību procesā, telefonu un internetu drīkst izmantot. Es atļauju izvēlēties – rast atbildi uz jautājumu grāmatā vai meklēt internetā. Bet, kā jau minēju – ne vienmēr skolēnu spējas ir pietiekamas, lai digitālajā vidē atrastu sev nepieciešamo informāciju.

Mobilo ierīču iespēju izmantošanu mācu arī, iesaistot skolēnus, piemēram, tiešsaistes viktorīnās. Mums klasē katram nav pieejams dators, tādēļ šādu uzdevumu var izpildīt ar mobilā telefona palīdzību. Turklāt šāds zināšanu pārbaudes veids arī man – skolotājam, ietaupa laiku, jo daļu atbilžu izanalizē programma un man nav jāveic katra skolēna iesniegtā darba labošana.

Skolotājam 21. gadsimtā ir jābūt ļoti elastīgam. Lai cik trafareti tas skanētu, bet ir jāspēj iet līdzi laikam. Vairs nevar strādāt ar metodi "mācību grāmata, krīts, tāfele, uzdevumu burtnīca". Jā, šāda metode ir izmantota gadu desmitiem, bet tagad skolās ir cita paaudze, ar citu uztveres un uzmanības līmeni, kas šādai metodei vairs nepakļaujas.

Visapkārt ir milzum daudz informācijas, tādēļ skolēniem ne tikai jāmāk lasīt vai skatīties, bet arī analizēt informācijas avotu un "atsijāt pelavas no graudiem". Darbojoties ar digitālajiem resursiem, allaž skolēniem mācu, ka ir jāpārbauda informācijas avots – kas ziņas sniedzis, cik nopietna ir vietne, kurā informācija atrasta, kādas ir atsauksmes par šo avotu. Un tikai tad var vērtēt, vai šī informācija ir vai nav noderīga.

Tas pats attiecas uz skolotājiem – mums jāspēj atrast informāciju, kas var būt noderīga mācību procesā. Jāmāk to sagrupēt un izmantot stundās. Un nevar aprobežoties tikai ar savu pasniedzamo mācību priekšmetu – bērniem jāmāca arī dzīves gudrība, jāmāca pasaules redzējums, vērtības. Mums jāmāk caur savu mācību priekšmetu parādīt, ka mēs nedzīvojam pasaulē vieni paši, ka mēs esam daļa no visas lielās pasaules. Un tā tikai šķiet, ka ar savām darbībām mēs neko nevaram ietekmēt, jo esam sīki un nepamanāmi – patiesībā varam!

Lielākā problēma, manuprāt, ir cilvēku, arī skolēnu, bailes no "tā nezināmā", ar to es domāju interneta iespēju plašumus. Atzīšos, arī man nav gājis gludi, apgūstot dažādas tiešsaistes vietnes un darbības. Tomēr uzskatu, ka pedagogam ir jāattīstās un jāspēj "turēt līdzi" šodienas paaudzei, tādēļ apzināti esmu meklējusi iespēju apmeklēt dažādas mācības par jauno tehnoloģiju izmantošanu, interneta iespējām un elektroniskajiem pakalpojumiem."