SOS mamma Tamāra Špore: sākumā bērni uzvedās kā spuraini eži
Foto: Privātā arhīva foto

Bērnu audzināšana nav no vieglākajiem uzdevumiem – daži vecāki tiek galā labāk, citi – sliktāk. Bet viena lieta, ja uzdevums jāveic ar pašas radītiem bērniem, pavisam cita – ja mazie nākuši no pavisam citas vides. Tādas, kur mīlestībai, rūpēm un drošībai daudz vietas nav ticis atvēlēts. Šis ir stāsts par Tamāru Špori, par to, kā viņa bērnus, kas sākumā ir kā spuraini eži, gluži kā ar burvju nūjiņas palīdzību, pārvērš mīļos un atsaucīgos cilvēkbērnos. Viņa ir mamma SOS ciematā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ienākot Tamāras mājā, uzreiz apņem patīkams mājīgums – pie griestiem karājas bērnu izgatavoti rotājumi, pie sienām sakārti neskaitāmi dažāda izmēra rāmīši ar fotogrāfijām, no kurām raugās smaidošu bērnu sejiņas, bet virtuvē par godu Tamāras dzimšanas dienai gaida kārdinošs svētku mielasts.

Nešaubīgi jūtams, ka saimniece apveltīta ar dabas dotu sievišķīgumu un spēju radīt omulīgu ģimenes ligzdiņu. Tamāra ir lielisks piemērs četrām audžumeitām un dēlam, kuri savukārt viņai iemācījuši drošāk un atklātāk paust mīlestību. Ik dienas, atbildot uz bērnu jautājumiem: "Iedosi bučiņu?", "Vai šodien tu arī mani mīli?", viņa uzcītīgi piepilda mazo "mīlestības kausiņus", vienlaicīgi pildot arī savējo. Jo mīlestība – tā ir došana. Turpmāk stāsta pati Tamāra…

Vispirms jāsadraudzējas

Kādreiz domāju: strādāšu tik ilgi, cik izturēšu, bet tagad zinu – nedrīkstu viņus nodot, jo šiem bērniem bez manis neviena cita nav, turklāt arī es esmu viņiem ļoti pieķērusies. Mūsu kopīgais ceļojums sākās gandrīz pirms pieciem gadiem. Apgādībā bija palicis tikai viens puisis, un pienāca brīdis, kad man bija jāuzņem jauni bērni. Aizbraucām uz Rīgu, kur bērnunamā priekšā bija šie pieci – četras māsiņas un viens brālītis. Pirms tam dzīve viņus bija mētājusi no vienas vietas uz otru, liktenis tos nebija saudzējis, tāpēc bērni bija nobijušies, un nevarētu teikt, ka mani sagaidīja atplestām rokām.

SOS mamma Tamāra Špore: sākumā bērni uzvedās kā spuraini eži
Foto: Privātā arhīva foto.

Mazā četrgadniece negribēja braukt, arī septiņgadīgā māsa teica, ka nevēlas doties man līdzi, tikai piecgadīgais brālis paziņoja: "Es gan gribētu!" Mēģināju pirmajā tikšanās reizē iedraudzēties, cik labi vien pratu, teicu, ka man ir liela māja, ka aizbraukšu vēl to piekārtot un pēc divām dienām atbraukšu pakaļ. Bērniem jau nebija izvēles, bet jutu, ka viss būs labi. Mēs braucām mājās.

Tags

Cilvēkstāsti Lasāmgabali Sarakstu karuselis SOS ciemati
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form