Foto: Privātais arhīvs
Naula Dannenberga ir divu bērnu mamma. Lai arī oficiāli viņa ir aizbildne, nu jau kādu laiku bērni viņu sauc par mammu gan citu cilvēku klātbūtnē, gan mājās. Arī Naula teic, ka viņai ir meita un dēls. Tas, kā viņa kļuva par mammu diviem bērniem, nebija viegli ne praktiski, ne emocionāli, tomēr Naula ir pārliecināta, ka tas ir tā vērts, un jau no paša sākuma viņa zinājusi, ka tā būs.

Atskatoties uz notikušo, Naula uzsver, ka veidi, kā kļūt par vecākiem, ir dažādi. Viņas ceļš bija kļūt par aizbildni. Sieviete atceras, ka, maza būdama, ar draudzeni sprieda par bērnu vārdiem un abas bija izdomājušas vienu un to pašu vārdu gadījumam, ja kādai no viņām būs meita. Draudzene savu meitu nosauca tādā vārdā, jo viņa pirmā kļuva par mammu. Tomēr vēlāk arī Naula kļuva par mammu meitenei ar tieši tādu vārdu, par kādu viņa bija sapņojusi bērnībā.

Aizbildne Naula ir nedaudz vairāk kā gadu, pirms tam viņa bija viesģimene. Viņa bērnus audzina viena un ir pārliecināta, ka arī viens vecāks vai aizbildnis bērniem spēj nodrošināt laimīgāku un pilnvērtīgāku dzīvi nekā bērnunams. "Es domāju, ka cilvēkiem ir grūti saņemties stereotipu dēļ," par to, kāpēc cilvēki reti vienatnē izvēlas audzināt bērnu, teic Naula. Viņa norāda, ka ar viņu ir sazinājušies arī citi cilvēki, kas labprāt vienatnē uzņemtos rūpes par kādu bērnu, bet kurus biedē stereotipi.

Manī nostiprinājās pārliecība, ka bērns nav vienmēr jādzemdē.
Naula
Taujāta par to, kas motivēja rūpēties par mazajiem, Naula teic, ka bērnos redzējusi cilvēkus ar divām dažādām dzīvēm – kāda būtu, augot bērnunamā, un kāda – ģimenē. "Es skatījos uz šīm dzīvēm un sapratu, ka man gribas, lai viņiem ir iespēja."

Ar Naulu iepazinos, pateicoties labdarības akcijas "Dod pieci!" komandai, kas šogad projektā vāks līdzekļus, lai atbalstītu cilvēkus, kas vēlas dot mājas bērnunamos dzīvojošiem bērniem. Uzzināt vairāk par labdarības akciju, kā arī sniegt savu atbalstu bērnu dzīves uzlabošanai ir iespējams šeit.

Par kādu citu uzņēmīgu sievieti, kas piedalās bērnības dāvāšanā 10 bērniem un dzīvo Krievijas pierobežā, audžumammu Zintu Zihmani, ir iespējams lasīt šeit.

"Manī vienmēr ir bijusi mīlestība pret bērniem ar salauztu sirdi"

Naula stāsta, ka šī gada laikā ir ļoti daudz domājusi par to, kā viņa nonāca līdz aizbildnes statusam. "Doma par adopciju man bija jau bērnībā." Tad viņa bija pārliecināta, ka būs mamma ļoti daudziem bērniem. "Droši vien tāpēc, ka es pati esmu no četru bērnu ģimenes. Man šķiet, ka tas ir daudz, un manas māsas un brālis ir visforšākais, kas man ir."

Naula ne tikai plānoja audzināt lielu skaitu bērnu, bet arī ļoti agri apprecēties. "Tad es kļuvu vecāka un sapratu, ka ļoti daudz bērnu nemaz nav mans aicinājums, bet manī vienmēr ir bijusi mīlestība pret bērniem ar salauztu sirdi," viņa stāsta. Pusaudža gados Naula daudz strādājusi nometnēs ar jauniešiem no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm un bērnunama bērniem.

"Manī nostiprinājās pārliecība, ka bērns nav vienmēr jādzemdē," stāsta Naula, "ir tik daudz bērnu, kuriem vajag mammu, kuri jau ir un kuriem nav mammas." Viņa arī norāda, ka pati līdz šim attiecībās nekad nav sasniegusi tādu līmeni, ka viņa justu – ar šo cilvēku kopā vēlos radīt kaut ko paliekošu.

Tevi tam nesagatavo. Naulas pieredze, kļūstot par viesģimeni


Foto: Privātais arhīvs
Ceļš līdz aizbildnes statusam nebija viegls, un arī audzināt bērnus vienai nebūt nav vienkārši. Naula stāsta, ka tikai tagad sapratusi, cik grūti ir audzināt bērnus vienai. Tad, kad pēc tēva nāves viņas mamma turpināja par četriem bērniem rūpēties viena, Naula nesaprata, cik tas ir grūti. Tagad viņa to novērtē.

Pirmais solis, lai kļūtu par aizbildni, Naulai bija kļūt par viesģimeni. Tas nebūt nebija viegli. "Neviens tevi nesagatavo," viņa norāda, piebilstot, ka audžu ģimenēm ir kursi, kas sagatavo tam, kas gaidāms, bet viesģimenēm nav. "Viesģimenēm ir tā – tu nokārto birokrātisko daļu un ņem bērnu. Tev neviens neko nepastāsta." Naula norāda, ka bērni, kas auguši bērnunamā, mēdz uzvesties citādi nekā bērni, kas auguši ģimenē. Ne visi izprot šo atšķirību iemeslus.

Viesģimenēm ir tā – tu nokārto birokrātisko daļu un ņem bērnu. Tev neviens neko nepastāsta.
Naula
Lai arī viņai ir liela pieredze saskarē ar bērniem un viņa ir padziļināti interesējusies par bērnu psiholoģiju, daudzas situācijas Naulu pārsteidza nesagatavotu. Sieviete uzsver, ka ir svarīgi apstāties un analizēt, kāpēc bērns rīkojas tā, kā viņš rīkojas, ko daudzi cilvēki nedara. "Gan bērnam tas var būt diezgan traumējoši, gan arī pašam," par to, ka pieaugušais uzņemas atbildību, kam nav pienācīgi sagatavots, teic Naula.

Naula norāda, ka viena no lielākajām grūtībām, lai viņa varētu audzināt bērnus, bija birokrātija. Tiesa, pašlaik situācija esot nedaudz uzlabojusies, jo informācija ir kļuvusi pieejamāka. Ļoti nepatīkams ir arī veids, kā notiek iepazīstināšana ar bērniem: "Es aizgāju, un man piedāvāja piecus bērnus, viņiem visiem lika ar mani runāt un sevi prezentēt. Maziem bērniem pasaka – pastāsti kaut ko par sevi. Un tie lielākie bērni taču ļoti labi saprot, kāpēc tu tur esi. Un tu saproti, ka viņš saprot. Tas ir milzīgs spiediens." Naula ir neizpratnē par to, kāpēc mazam bērnam vajadzētu atvērties un sākt par sevi stāstīt pilnīgi svešiem cilvēkiem.

Mums bija ļoti daudz strīdu, mēs viens otru ļoti daudz nesapratām.
Naula
"Bērns no ģimenes to nekad nedarītu. Kāpēc no šiem bērniem prasa to, kas nav bērniem raksturīgs? Mani mazie ar mani vispār nerunāja, viņi pat uz mani lāgā neskatījās." Otrajā reizē jau viņi runājās, bet ciemos pie Naulas bērni aizbrauca tikai tad, kad paši izteica tādu vēlēšanos. Naulai bija svarīgi, lai viņi paši grib ciemoties. Naulas aizbildniecībā tagad ir brālītis un māsiņa, un viņa savu izvēli, kuram bērnam kļūt par viesģimeni, izdarīja, domājot par to, kuriem bērniem viņa varētu visvairāk dot un kuru uzraudzība nav ārpus viņas spēju robežām.

"Man ir māsas un brālis. Un iedomājies, ka jūs dzīvojat ar savām māsām bērnunamā un jums nav nevienas foršas atmiņas ārpus bērnunama," teic Naula. Viņa ļoti vēlējās māsai un brālim radīt šīs atmiņas. Viņas bērniem pirmajā tikšanās reizē bija četri un pieci gadiņi.

Visas grūtības ir bijušas tā vērtas

Naula gadu bija savu bērnu viesģimene un tad pieteicās aizbildnes statusam. "Visbrīnišķīgākās ir tās bāriņtiesas sēdes," ironiski teic Naula, piebilstot: "Man ļoti paveicās ar cilvēku, ar sievieti, kas kārtoja mūsu lietu. Viņa bija brīnišķīgi iedrošinoša arī tad, kad es atzinos – jā, man ir bail. Man šķiet, ka tikai muļķis nebaidās, ņemot bērnu pie sevis." Naula norāda, ka sieviete, kas kārtoja viņas lietu, pat pēc sava darbalaika veda viņai dokumentus.

Viņi vērtē, kāda ir tualete, vai ir malkas apkure vai centrālapkure, kādas ir telpas, cik telpu ir…
Naula
"Visneforšākās ir bāriņtiesas sēdes, jo sajūta ir tāda, ka tu pie kaut kā esi vainīgs." Naula stāsta, ka, lai kļūtu par aizbildni, ar speciālista atzinumu nepietiek, ir jāpierāda sava motivācija. Tiek vērtēts pilnīgi viss – ienākumi, dzīves apstākļi un iemesli, kāpēc vēlies kļūt par bērna aizbildni.

"Viņi vērtē, kāda ir tualete, vai ir malkas apkure vai centrālapkure, kādas ir telpas, cik telpu ir…" stāsta Naula. Katra bāriņtiesa esot citāda, bet viņai sēde par aizbildņa statusa piešķiršanu bijusi ļoti nepatīkama. "Ar tevi runā tā, it kā tu gribētu kādam kaut ko atņemt, nevis iedot."

Naula norāda, ka process ir gana sarežģīts. Viņas draudzene, kurai ir juridiskā izglītība, palīdzēja nokārtot visus dokumentus, lai sakārtotu uzturlīdzekļu jautājumu un iesniegtu atbildi tiesai par aizgādības tiesību atņemšanu. Naula uzsver, ka pati saviem spēkiem to nebūtu varējusi izdarīt.

Visneforšākās ir bāriņtiesas sēdes, jo sajūta ir tāda, ka tu pie kaut kā esi vainīgs.
Naula
Grūti bijis ne tikai pārvarēt birokrātiskos un sistēmas uzliktos šķēršļus, bet arī iemācīties sadzīvot ar bērniem. Pirmais gads nebija viegls. "Mums bija ļoti daudz strīdu, mēs viens otru ļoti daudz nesapratām." Viņa norāda, ka bija nepieciešams laiks, lai "sarīvētos". "Visi jau ir cilvēki ar savām vajadzībām, iegribām, rakstura īpašībām." Naula atzīst, ka kādu laiku nosodīja bērna bioloģiskos vecākus un tas atspoguļojās viņas attiecībās ar bērniem. "Tad es pieņēmu un iedziļinājos arī to vecāku dzīvēs – tur jau nav nekā skaista un veselīga bijis." Pēc tam, kad viņa saprata un pieņēma vecāku rīcību, uzlabojās arī attiecības ar bērniem.

Naula ir pārliecināta, ka lielākais darbs ir pašam ar sevi, lai saprastu, kāpēc dažādās situācijās tu pats reaģē tā, kā reaģē. Neskatoties uz sarežģījumiem, šodiena ir to vērta, Naula norāda, ka viņas grūtības nav salīdzināmas ar tām, kas jāpiedzīvo bērniem, kuri neaug ģimenē. "Protams, ka tas ir tā vērts. Es jau sākumā zināju, ka tas ir tā vērts. Es zināju, ka tas nebūs viegli."

Taujāta par to, kas sniedz vislielāko gandarījumu, Naula atbild: "Tad, kad tu saproti, ka tas mazais bērns gada laikā ir iemācījies to, ko parasti skolai mācās divu gadu laikā, un tu redzi, ka viņa pirmajā septembrī mācās "foršā" skolā, viņa var iet sporta skolā, viņa var dejot baletu, viņai ir bērnība. Viņa var darīt lietas, kas viņai patīk. Tie brīži, kad bērns var pateikt, kā viņš jūtas, jo bērnunamu bērni neprot aprakstīt savas emocijas un sajūtas."

Deviņi mēneši, lai Naula kļūtu par mammu un bērni par īstiem bērniem


Foto: Privātais arhīvs
Naula stāsta, ka pēdējā gada laikā mainījusies ne tikai viņa, bet arī bērni. Ja kādreiz mazos pamodināt bija viegli un viņi modās "kā mazi zaldātiņi", tad tagad viņi mēdz paniķoties, pačīkstēt, ka nāk miegs, un vēl ielīst Naulas gultā, lai tik varētu vēl nedaudz atpūtināt acis. Iepriekš bērnos novēroti mēģinājumi būt perfektiem un uzvedība, kas liecina – viņi sevi neuzskata par "pietiekami labiem".

Tā kā bioloģiskā māte bija norādījusi, ka meitai jārūpējas par brālīti, kas ir jaunāks, viņa tā arī darījusi. Reizēm rūpes pat bijušas pārmērīgas. "Viņš varēja taisīt drāmas un neģērbties. Viņa atnāks un saģērbs. Visu viņam atdeva, lai tikai viņam ir labi. Es saprotu, ka tam bērnam iekšā bija doma – ja es izpildīšu to, ko mamma man ir teikusi, ja es būšu gana laba, varbūt tad viņa mūs paņems uz mājām," stāsta Naula. Meitiņa ļoti centusies būt pareiza, pat perfekta.

Es saprotu, ka tam bērnam iekšā bija doma – ja es izpildīšu to, ko mamma man ir teikusi, ja es būšu gana laba, varbūt tad viņa mūs paņems uz mājām
Naula
Naula stāsta, ka bērni domājuši, ka tad, kad viņa dusmojas, viņa mazos vairs nemīl. Vēlāk gan bērni sapratuši, ka Naula mīl savus bērnus arī tad, ja viņi nav priekšzīmīgi. "Bet viņš arī man sāka teikt: "Mammu, tu esi vismīļākā,"" par savu sešgadīgo dēlu stāsta Naula. Puisēns pat sacījis, ka mīl mammu arī tad, kad viņa ir dusmīga.

Arī Naula pirmo gadu centās būt perfekta mamma. Pateicoties draudzeņu padomiem un atbalstam, viņa iemācījusies saprast, kuros brīžos ar bērniem jāpārstāj auklēties un jāļauj viņiem tikt galā pašiem.

"Par mammu citu cilvēku klātbūtnē viņi mani sāka saukt ļoti ātri, jo viņiem bija svarīgi pateikt. Tas ir tas, ar ko bērni lielās bērnunamā, – man ir mamma un tētis," stāsta Naula. Tad, kad bērni bija jau aizbildniecībā, skolā un dārziņā viņi Naulu sauca par mammu. "Viņiem bija svarīgi tas, ka viņiem ir kāds, ko nosaukt par mammu, bet ikdienā mājās viņi mani tā nesauca, viņi mani sauca vārdā. Es arī viņus saucu mīļvārdiņos, bet par dēlu un meitu es pirmos pāris mēnešus viņus nespēju nosaukt – nu tā, no sirds."

Par mammu citu cilvēku klātbūtnē viņi mani sāka saukt ļoti ātri, jo viņiem bija svarīgi pateikt. Tas ir tas, ar ko bērni lielās bērnunamā, – man ir mamma un tētis.
Naula
Naula smej, ka laikam deviņi mēneši patiešām ir tas laiks, kas sievietei nepieciešams, lai kļūtu par māti. Tik daudz laika viņai vajadzēja, lai viņa un meita varētu viena otrai līdz galam atvērties un nosaukt viena otru par mammu un meitu. Dēls atvērās un Naulu par mammu sāka saukt agrāk. Naula stāsta, ka māsa ir paspējusi vairāk "apdedzināties" savā dzīvē un tāpēc attiecības veido daudz uzmanīgāk.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!