'Grūtos dzīves brīžos es atceros skolotājas teikto – tu vari!' Trīs stāsti par atmiņās palikušiem skolotājiem
Foto: Irēna Kondrāte skolas laikā un tagad. Privātais arhīvs

Ir skolotāji, kas paliek sirdī uz mūžu. Un kurus ar prieku gribas arī apciemot. Citreiz ir īpaši vārdi, kas iespiedušies atmiņā, kādreiz – attieksme un sajūta, esot kopā ar šiem pedagogiem. Trīs stāsti par skolotājiem, kas spēlējuši nozīmīgu lomu savu audzēkņu dzīvēs.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kuldīdzniece Ilze Viļuma, kas šobrīd dzīvo Austrālijā, tomēr savās retajās atbraukšanas reizēs dzimtenē apciemojusi arī mīļos skolotājus: "Man laikam ir palaimējies ar saviem pirmajiem skolotājiem. Jau bērnudārzā man bija, šķiet, mīļākā audzinātāja – Guntiņas audzinātāja, kā mēs viņu saucām. Mēs joprojām uzturam kontaktus, viņai jau ir pāri 80 gadiem. Un pagājušajā reizē, kad biju Latvijā pirms trim gadiem, satikāmies. Bija patiess prieks dalīties atmiņās! Un būt pateicības sajūtā, kādu joprojām izjūtu pret viņu. Tā bija pirmā reize, kad es viņu satiku pēc daudzajiem gadiem pēc bērnudārza beigšanas.

Vēl siltas atmiņas ir par manu pirmo klases audzinātāju Silviju Spulenieci, ar viņu uzturēju attiecības cauri gadu desmitiem. Arī ar viņa vīru Gunardu Spulenieku, kurš mums arī bija skolotājs, viņš pasniedza tikai dažus priekšmetus, bet arī viņš ir mans sirds cilvēks. Man ir sajūta, ka par viņiem jārunā kopā, jo viņi vienmēr rokrokā devās uz darbu un atpakaļ, un arī audzināja mūs rokrokā – lielā sirds mīlestībā un cilvēcīgumā, tiešām visus bērnus redzot vienādi. Viņi bija apbrīnojami cilvēciski, pat vārdos ir neizsakāms miers un drošības sajūta, kāda bija, esot viņiem līdzās. Viņi pat nesniedza īpašas pamācības – caur sevi nodeva cilvēcību.

'Grūtos dzīves brīžos es atceros skolotājas teikto – tu vari!' Trīs stāsti par atmiņās palikušiem skolotājiem
Foto: Privātais arhīvs
Ilzes klase ar audzinātāju Silviju Spulenieci


Man prātā palikusi viena situācija, caur kuru no skolotājas mācījos godīgumu. Tas notika, kad gāju 2. klasē, bija lasīšanas stunda. Es biju, kā tajos laikos teica, "apaļa teicamniece" – vienmēr visu biju izmācījusies un izlasījusi, un vienmēr savu piecinieku saņēmusi. Šajā reizē tomēr nebiju izlasījusi uzdoto stāstiņu un neko nevarēju pastāstīt, tādēļ mana mīļā audzinātāja ielika man... divnieku. Tas ir mans pirmais un vienīgais divnieks, ko esmu saņēmusi skolas laikā. Atceros – sākumā man viss iekšā uzsprāga no sāpēm, bēdām un pārdzīvojuma. Un kaut kur arī no dusmām – kā tad tā, mana mīļā audzinātāja varēja man tā iegriezt, tā ieriebt!? Bet jau pēc brīža es šo skolotājas rīcību novērtēju, cik patiesībā tā ir laba. Jo es savā ziņā biju viņas mīlulīte, bet bija patīkami redzēt, cik skolotāja ir godīga – ja neesmu pelnījusi vairāk par divi, tad to arī saņemu. Tā bija dzīves mācība par nepārprotamu godīgumu pret citiem un pret sevi. Sapratne, ka primārais ir godīgums, pret kuru jāizturas ar lielu atbildību. Tas iespiedies atmiņā – visi jāvērtē pēc godīguma skalas, ne pēc tuvības skalas.

Noteikti šie abi skolotāji man iedevuši daudz vairāk pamācību, taču pāri visam – viņu miers un mīlestība, viņu draudzība ar bērniem, viņu smaidi, humors sniedza tādu mammas un tēta sajūtu. Caur godīgumu, mīlestību, vienkāršību.

Dusmojos – kā tad tā, mana mīļā audzinātāja varēja man tā iegriezt, tā ieriebt!? Bet jau pēc brīža es šo skolotājas rīcību novērtēju, cik patiesībā tā ir laba – ja neesmu pelnījusi vairāk par divi, tad to arī saņemu. Tā bija dzīves mācība par nepārprotamu godīgumu pret citiem un pret sevi. Ilze Viļuma

Kad aizgāju mācīties uz augstskolu Rīgā, es tāpat bieži vien, braucot uz Kuldīgu, gāju pie skolotājiem ciemos – tāpat papļāpāt, pasvinēt dzimšanas dienas vai vienkārši pabūt kopā.

Kad uzzināju, ka skolotāja ir smagi slima un bija jāpārcieš dažādas smagas procedūras, bija ļoti skumji redzēt, kā viņas dzīve un dzīvība lēnām izgaist. Bija ļoti sāpīgi, kad skolotājs palika viens pats... Tad jau es braucu ciemos tikai pie viņa un tas bija tā saldsērīgi.

'Grūtos dzīves brīžos es atceros skolotājas teikto – tu vari!' Trīs stāsti par atmiņās palikušiem skolotājiem
Foto: Privātais arhīvs
Apciemojot skolotājas vīru Gunardu Spulenieku


Arī pirms tam viņu stāsts vienmēr bija tāds saldsērīgs, jo viņi abi divi bija mazie mīļie rūķīši, kas par visiem gādāja, visus apčubināja, bet paši dzīvoja ļoti, ļoti vienkārši. Kādā brīdī es pat gribēju uzrīkot kādu ziedojumu kontu, lai viņu vienkāršajā miteklītī uztaisītu kapitālo remontu un viņiem būtu skaistas vecumdienas. Bet šī doma kaut kā neīstenojās, par ko mazliet žēl.

Viņi vienmēr mani uzņēma ar smaidu un mīlestību, dzīves gudrību. Turklāt ne vienmēr ir jāapmainās gudrībām – ir vienkārši labi atrasties viedu cilvēku tuvumā, jo viedums tad ir apkārtējā sajūtā.

Domāju, ka ļoti daudzu cilvēku dzīves Silvija un Gunards ir sildījuši un spēlējuši tajās lielu lomu. Tam noteikti piekristu daudzi viņu tuvinieki, draugi un audzēkņi.

Es esmu ļoti pateicīga, ka šie cilvēki bija manā dzīvē un es joprojām varu sūtīt viņiem mīlestības lūgšanu uz debesīm.

Skolotājs mācīja vairāk nekā grāmatās – bērniem gribējās izzināt vēl vairāk


Irēna Kondrāte savulaik beigusi Rīgas 6. vidusskolu un tagad, ar laika distanci, teic, ka viņai bijuši fantastiski skolotāji. Ne viens vien! Kaut tolaik varbūt tā neesot šķitis. Stāsta Irēna.

Man liekas, ka labs skolotājs ir tas, kurš, pirmkārt, māca vairāk nekā ir grāmatās. Bērni to uzreiz jūt! Protams, labs skolotājs ir arī intelektuāls cilvēks, ar misijas apziņu, kāpēc grib mācīt un audzināt bērnus, ciena viņus, nav augstprātīgs, bet arī neizdabā. Kā bērns no šāda skolotāja nebaidies – jo reizēm bērni ir pasīvi vai agresīvi, ja skolotājs biedē. Savukārt tāds, kurš grib pārāk "čomīgs" un izdabā, var zaudēt cieņu bērna acīs.

Es mācījos Rīgas 6. vidusskolā no 1. līdz 11. klasei (tolaik vidusskola ilga 11 klases). Kā pirmo no fantastiskajiem skolotājiem atceros Rasmu Kleinbergu, vēstures skolotāju. Viņa man tolaik likās īsta kundze – Padomju laikiem viņa interesanti, koši ģērbās. Viņai bija ap 50 gadiem, bija vai nu sarkanas kleitas vai tās citādi izcēlās no "pelēkās masas". Taču būtiskākais – viņa mācēja raisīt interesi par vēsturi. Protams, bija obligātā mācību programma, taču viņa prata to pasniegt tā, ka mēs klausījāmies atvērtām mutēm. Īpaši par seno laiku vēsturi. Skolotāja pati bija daudz ceļojusi – jau tas Padomju laikos bija liels notikums. Klausījos un iedomājos viņas stāstījumu kā filmā, tas radīja lielu interesi meklēt ko vairāk par vēsturi. Tā bija kāda 5. līdz 7. klase. Atceros, aizrautīgi interesējos par vecajiem pagrabiem Rīgā! Un pat tādās tēmās kā par Otro pasaules karu, viņa prata atrast cilvēciskos momentus, tas arī palīdzēja atcerēties faktus.

Skolotāja nevis teica, ka mēs zīmēsim, bet – mēs gleznosim un radīsim. Irēna Kondrāte

Vēl viena fantastiska skolotāja mazajās klasītēs – Irēna Nelsone, labi zināmā diriģenta Andra Nelsona mamma. Viņa palīdzēja man saprast mūziku. Viņas aizrautība, mūzikas izjūta "parāva mūs tajā līdzi" un radīja izpratni par mūziku, tieši klasisko.

Lielus pamatus un izpratni par tēlotājmākslu ielika skolotāja Baiba Vegere. Viņa nevis teica, ka mēs zīmēsim, bet – mēs gleznosim un radīsim. Viņa iemācīja tehniskas zīmēšanas lietas, piemēram, kā uzzīmēt perspektīvu vai cilvēka seju, ko patiesībā var iemācīties ikviens, ja ir labs skolotājs. Vēl salīdzinoši nesen dēliem, kad viņi palūdza palīdzību zīmēšanā, ātri vien sazīmēju vajadzīgo. Kā viņi brīnījās! Turklāt skolotāja mums, meitenēm, likās vizuāli interesanta – stilīgās kleitās, vienu brīdi pat melniem lakotiem nagiem, kas tam laikam bija "Wow!"

'Grūtos dzīves brīžos es atceros skolotājas teikto – tu vari!' Trīs stāsti par atmiņās palikušiem skolotājiem
Foto: Privātais arhīvs
Irēna skolas laikā


Vēl bija literatūras skolotāja Anita Vanaga. Ja kāds man saka, ka māku loģiski salikt domas, zinu – tas viennozīmīgi ir, pateicoties šai skolotājai. Bet mūsu attiecības sākās ar konfliktu! Mums bija jālasa obligātā literatūra, Brežņeva triloģija un... es to nespēju palasīt. Pat mammu sauca uz skolu! Man bija jāaiziet arī divatā parunāt ar skolotāju. Atzinos – nevaru to palasīt. Un viņa iedrošināja – nelasi autoru, bet grāmatu, tur doma ir. Un, smieklīgākais, es beigās ne tikai izlasīju, bet vēl konspektu uzrakstīju. Un tad man sākās kaut kāda "literatūras apsēstība"! Šīs skolotājas laikā es sāku rakstīt, lasīt, mācījāmies Raini, meklēju antikvariātos lielos Raiņa izdevumus! Viņa prata neuzbāzīgi vadīt, vienlaikus būt gan draugs, gan pasniedzējs un prata sniegt sapratni, ka literatūra patiešām ir vajadzīga.

Līdzīgi bija krievu valodas skolotāju. Viņu sauca Tatjana Meļežika, bet mēs viņu dēvējām par
Oņegina Tatjanu. Gara, slaida, lēni kaut ko stāstīja, kamēr mēs visi bļaustījāmies. Bet tad viņa 9. klasē noorganizēja ekskursiju uz Puškina kalniem. Domājām – super, divas dienas varēsim izārdīties! Tomēr līdz ar to viņa prata mums iedot izpratni par krievu klasiku, aizraut ar laiku, kurā Puškins dzīvoja. Galu galā mēs pat "Karu un mieru" lasījām oriģinālā. Kamēr mana attāla radiniece, mācoties skolā bērniem, kuriem dzimtā ir krievu valoda, mācījās krievu literatūru skaitāmpantiņu līmenī.

Protams, vēl ir mācību priekšmeti, kas nesaista, bet kuri patīk skolotāja dēļ. Vidusskolā mums patrāpījās matemātikas skolotāja Elizabete Sirmača. Viņa bija no veco laiku pedagogiem – stingra, riktīga latviešu sieviete, saskrullētu frizūriņu, krimplēna kleitā. Man nepatika matemātika, bet viņa mācēja kaut kā cieņpilni norādīt uz to, ka, cālīši, bez šī jūs netiksiet cauri, es jums ierādīšu matemātiku. Viņa bija ļoti cilvēciska. Lai arī mēs bijām viena no trakākajām klasēm, temperamentīgi vidusskolēni, sākumā ļoti bastojām un neviens ar mums netika galā, šī skolotāja tomēr prata mūs vest pie prāta.

Vēl ir daudz feinu atmiņu.

Varu teikt – skola man tiešām iedeva izpratni un attieksmi, kā orientēties dzīvē. Man ir zināšanas, no kurām atsperties. Tagad arī cenšos Skolotāju dienā atcerēties skolotājus.

Skolotājas vārdi man skanēja pat dzemdībās


Baibai Eindorfai savukārt atmiņā iespiedušies vārdi, kas devuši spēku ne vienā vien situācijā sev noticēt. Stāsta Baiba.

Es nekad neesmu bijusi baigā sportiste. Skolas laikā (Vecpiebalgas vidusskolā) kā briesmīgāko notikumu sportā uzskatīju 1500 metru skrējienu pavasarī. Tie sanāca kādi septiņi apļi ap skolas stadionu. Bija bērni, kas padevās un nokrita turpat zālītē. Bet es zināju, ka jāsaņemas un jānoskrien līdz galam. Citādi būs jāskrien vēlreiz. Kas man palīdzēja saņemties? Sporta skolotāja Agita Krama katru nākamo skrējiena apli iedrošināja ar saviem vārdiem: "Tu vari, vari, vari!" Un šie vārdi man skan galvā katru reizi, kad piezogas doma, ka nevaru. Es atceros skolotāju Agitu un viņas "Tu vari!" Tas skanējis man galvā skrienot arī pieaugušā vecumā, visās manās trīs dzemdībās, dažādos grūtos dzīves brīžos. Es saņemos un pasaku: "Es varu!" Un es patiešām varu!

'Grūtos dzīves brīžos es atceros skolotājas teikto – tu vari!' Trīs stāsti par atmiņās palikušiem skolotājiem
Foto: Privātais ahīvs
Pa kreisi – Baiba kādā no sportiskajiem pārbaudījumiem, pa labi – skolotāja Agita Krama


No sporta skolotājas vienmēr saņēmu atbalstošu, iedrošinošu attieksmi, kaut nemaz nebiju tā labākā sportiste. Varbūt vienkārši biju centīga, un skolotāja novērtēja, ka daru pēc savām spējām.

'Grūtos dzīves brīžos es atceros skolotājas teikto – tu vari!' Trīs stāsti par atmiņās palikušiem skolotājiem
Foto: Privātais arhīvs
Baiba šodien.


Milzīgs paldies skolotājai Agitai par šiem vārdiem!

Ja esi ISIC vai ITIC kartes īpašnieks, iegādājies "Delfi Abonementu" par īpašu cenu – 1 eiro uz 4 nedēļām. Vairāk par piedāvājumu uzzini šeit.
Lasi vēl
 
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.