'Gudra, skaista un vēl jauna – komplekts, kas uzliek atbildību'. 'Lielā Dzintara' dvēsele Baiba Bože
Foto: Privātais arhīvs

Jau pēc dažiem mēnešiem Liepājā savas durvis apmeklētājiem vērs jaunākā no Kurzemes pērlēm – Liepājas koncertzāle "Lielais Dzintars", savukārt augustā, vēl pirms koncertzāles atvēršanas svētkiem, pilsētā norisinās mākslas forums "Atklāj savu dzintaru". Viena no tā dvēselēm ir liepājniece Baiba Bože, kura kopš pērnā gada decembra ir uzņēmusies arī koncertzāles apsaimniekotājas un mākslinieciskās programmas veidotājas, kā arī valdes priekšsēdētājas amatu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Sarunā ar Baibu jūtams gan Liepājas bezrūpīgais vējš, gan dzintara sīkstums, kas atmirdz apņēmīgās sievietes skatienā. Tai pat laikā Baiba spēj pārsteigt arī ar negaidītām pārvērtībām, ikdienā prasmīgi apvienojot gan biznesa sievietes noteiktību, gan dzīves jaunatklājējas un tās skaisto mirkļu kolekcionāres aizrautību.

Būt komandas vadītājai 23 gadu vecumā

Baiba sevi raksturo kā īstenu kurzemnieci un liepājnieci, neraugoties uz kādreizējo vēlmi savu dzīvi veidot galvaspilsētā – Liepāja reiz šķitusi par šauru tam lidojumam, ko sieviete vēlējusies pieredzēt. Taču viss, kā jau vienmēr, noticis īstajā laikā un vietā, tāpēc šobrīd atgriešanos pie savām saknēm Baiba raksturo kā gluži likumsakarīgu.

"Manuprāt, liepājniekiem piemīt īsts, kurzemniekiem raksturīgs, lepnums. Man pašai šis "liepājnieku gēns", šķiet, nav tik izteikts. To daļēji skaidro arī fakts, ka savulaik it kā apzināti "muku" no pilsētas prom, lai izplestu spārnus kur citur. Taču tagad, kad arvien ilgāk strādāju Liepājā un pavadu šeit tik daudz laika, jūtu, ka piederība pilsētai mani pārņem arvien vairāk. To it kā izlaižu caur sevi, caurjūtu arvien jaunas nianses," atklāj Baiba, kura ir absolvējusi Liepājas Emiļa Melngaiļa mūzikas skolu, diriģēšanas klasi, savukārt pēc vidusskolas viņas ceļi veduši uz Rīgu.

Lai gan cilvēkiem uzņēmīgajai sievietei apkārt vienmēr bijusi pārliecība un gaidas, ka studijas tiks turpinātas mūzikas akadēmijā, savu dzīvi Baiba tomēr nolēma ar mūziku nesaistīt un iet citu ceļu, jo krietni saistošāka šķitusi darbošanās ārpus skatuves, lai varētu palīdzēt māksliniekiem organizēt viņu uzstāšanās.

Liepājniekiem piemīt īsts, kurzemniekiem raksturīgs, lepnums. Man pašai šis "liepājnieku gēns", šķiet, nav tik izteikts. Tagad, kad arvien ilgāk strādāju Liepājā un pavadu šeit tik daudz laika, jūtu, ka piederība pilsētai mani pārņem arvien vairāk. To it kā izlaižu caur sevi, caurjūtu arvien jaunas nianses.

Rīgā Baiba studējusi mūzikas menedžmentu un iepazinusi radošās industrijas, jau pirmajos studiju gados sievietes darba gaitām gluži negaidīti ieņemot samērā nopietnu virzienu.

"Jau studiju gados sāku strādāt Kultūras ministrijā, jo darbam kolēģes dekrēta atvaļinājuma laikā mani viņas aizstāšanai ieteica kāda no studiju pasniedzējām. Viņai atmiņā biju palikusi kā noteikti ne klusa personība, kurai turklāt vienmēr ir savs viedoklis un drosme to arī paust skaļi. Tā nu pavisam agri iepazinu jau krietni nopietnāku pieaugušo dzīvi, tajā ielecot burtiski no studiju sola.

Laikā, ko pavadīju, strādājot Kultūras ministrijā, iepazinu visas tās padotībā esošās iestādes un to darbu. Pēc tam strādāju Latvijas Nacionālajā kultūras centrā. Visās darba gaitās ik mirkli tika piepildīta mana mūziķes dvēsele, šai mākslai nemitīgi papildinot manu ikdienu. Laiks, ko šai darbā pavadīju, bija piesātināts un aizraujošs, tomēr pēc pusotra gada sapratu, ka konkrētajā amatā savus personiskos resursus esmu izsmēlusi un man nepieciešami jauni izaicinājumi," atminas Baiba.

Ambiciozitāte, darba spars un vēlme darboties jomā, kas tuva sirdij un sniedz labumu sabiedrībai, Baibu pamudināja pieteikties vakantajam Siguldas Kultūras nama direktores amatam. Konkursam norisinoties divās kārtās pusgada garumā, diskusiju rezultātā tika pieņemts lēmums šajā amatā apstiprināt Baibu – cilvēku ar "degošām" acīm, vērā ņemamu darba pieredzi un vēlmi sevi pierādīt darbos. Un tomēr – vien 23 gadus jaunu.

Jāpiebilst, ka Baibas stāšanās Siguldas Kultūras nama direktores amatā, kā arī vēlāka tā uzteikšana radījusi virkni dažādu apgalvojumu un spriedumu par sievietes rīcības patiesajiem motīviem, vēlāk no darba aizejot.

"Laiks, ko pavadīju Siguldā, man bija kā milzu izaicinājums un arī uzdrošināšanās. Tāpat cerēto nebūtu bijis iespējams paveikt bez tās uzticēšanās, ko man izrādīja pilsētas pašvaldība. Protams, ir apsveicami, ja atnāk jauns cilvēks, kam deg acis un kurš ir gatavs strādāt līdz spēku izsīkumam, tomēr tā bija arī ļoti liela atbildība, kas jāuzņemas.

Domāju, ka cilvēkus iespējams iedalīt trīs grupās – vieni teicami strādā komandas darbu, saņemot kāda norādījumus, citi labprātāk darbojas individuāli, kamēr trešajiem piemīt labas līdera un vadības spējas. Es piederu pie trešās grupas, tāpēc atbildības uzņemšanās mani nekad nav biedējusi," uzskata Baiba.

Siguldā pavadīto laika posmu sieviete vērtē kā dzīves sagatavotu pārbaudījumu un lielu personisku izaicinājumu. Komanda, ar ko kopā tika strādāts, bija liela. Protams, ieņemot direktores amatu, Baibai nācās sevi pierādīt, jo, neraugoties uz nopietno darba pieredzi bagāžā, salīdzinoši mazais gadu skaits radījis atsevišķu kolēģu šaubas par Baibas spēju paveikt visu, ko sieviete iecerējusi.

Domāju, ka cilvēkus iespējams iedalīt trīs grupās – vieni teicami strādā komandas darbu, saņemot kāda norādījumus, citi labprātāk darbojas individuāli, kamēr trešajiem piemīt labas līdera un vadības spējas.

"Cilvēkiem nereti ļoti patīk spriedelēt un izteikt dažādus viedokļus, kam patiesībā pat nav pamatojuma, bet es uzskatu, ka vien darbs ir tas, kas par mums patiešām ko liecina. Domāju, man sevi izdevās apliecināt itin labi, jo spēju gan veiksmīgi sadarboties ar dažādi domājošiem un plašas vecuma kategorijas pārstāvošiem cilvēkiem, gan realizēju mūsu kopīgās idejas, vadot komandas darbu. Apguvu labākas tolerances un politkorektuma spējas, kā arī prasmi paraudzīties uz noteiktām lietām no atšķirīgiem skatpunktiem. Tas ir liels ieguvums," priecājas sieviete.

Pakavēties Roberta de Niro skatienā un mirkli atstāt vien sev

Pēc diviem gadiem, noslēdzoties vēl vienam ciklam Baibas dzīvē, sieviete atgriezās Rīgā, uzsākot darbu filmu studijā "Rija" un kļūstot par Eiropas kino izplatītāju Latvijā. Tas, savukārt, gluži dabiskā veidā pamodinājis Baibā snaudošo mīlestību pret kino, ļaujot to izkopt.

Saistībā ar darbu šai nozarē Baibas atmiņā palicis arī kāds notikums, kas vēl šodien, to atminoties, liek ādai pārklāties ar patīkamu zosādu. Turklāt jāpiebilst, ka visa pamatā ir vien atvērtība pasaulei – to izrādot, ar mums var notikt vispārsteidzošākās un apbrīnojamākās lietas, apgalvo sieviete.

"Kādu vasaru devos uz apmācībām, kas norisinājās Venēcijā. Tās bija ārkārtīgi skaistas desmit dienas, ko pavadīju Itālijā kopā ar 30 līdzīgi un, tieši pretēji, ļoti atšķirīgi domājošiem cilvēkiem, mūs visus vienojot kaislībai pret kino un degošām acīm par savu darbu.

Dodoties mājup no apmācībām, kuģītī jeb vaporetto, kā to dēvē vietējie, ar ko braucu, vienā no pieturām iekāpa Roberts de Niro. Turot rokās atvērtu avīzi, viņš pagāja man garām un mūsu skatieni uz brīdi sastapās. Viņš apsēdās kuģīša aizmugurē, un brauciena laikā es pat piemirsu par viņa klātbūtni. Taču, viņam izkāpjot, es atkal atminējos, ka vien pāris metru attālumā no manis ir kino pasaules leģenda.

Atceros, ka uz brīdi arī papļāpājām tipiskā amerikāņu manierē par to, kā mums klājas. Uz brīdi man arī iešāvās prātā ideja palūgt autogrāfu vai kopīgu fotogrāfiju, taču nolēmu šo itin maģisko brīdi nesabojāt ar šādām materiālās pasaules izpausmēm un mākslīgu iejaukšanos, īpašo mirkli paglabājot vien sev. Kopš šī notikuma sev regulāri atgādinu, ka, ja vien būšu tam gatava, ar mani patiesi notiks visskaistākās lietas," nosaka Baiba.

Pēc darba filmu studijā "Rija" Baibas ceļi atkal krustojās ar dzimto pilsētu. Balstoties atsauksmēs par liepājnieces veikto darbu gan Kultūras ministrijā, gan Siguldā, Baiba saņēma uzaicinājumu no kādreizējā koncertzāles valdes priekšsēdētāja Inta Dāldera iesaistīties koncertzāles "Lielais Dzintars" dibināšanā, sākotnēji darbojoties kā tās māksliniecisko pasākumu producentei.

Uz brīdi man arī iešāvās prātā ideja Robertam de Niro palūgt autogrāfu vai kopīgu fotogrāfiju, taču nolēmu šo itin maģisko brīdi nesabojāt ar šādām materiālās pasaules izpausmēm un mākslīgu iejaukšanos - īpašo mirkli paglabāju vien sev.

"Piekrītu Vidzemes koncertzāles valdes loceklim Jurim Žagaram, kurš strādā, veidojot Cēsis tādas, lai pilsētā būtu patīkami un interesanti uzturēties gan viņam pašam un viņa ģimenei, gan draugiem. Līdzīgas sajūtas mani pārņem, arī domājot par Liepāju. Ja agrāk man šķita, ka tur nav iespējams izplest spārnus tādam lidojumam, kādu es šai dzīvē vēlos piedzīvot, tad tagad saprotu, ka gan galvaspilsētā, gan Siguldā esmu ieguvusi vajadzīgo pieredzi un spēju uzņemties atbildību, lai paveiktu lielas lietas dzimtajā pilsētā," stāsta Baiba.

Veidot Liepāju tādu, lai tā būtu interesanta gan pašai, gan draugiem un ģimenei

Šobrīd koncertzāles "saimniece" ar Intu Dālderi ir apmainījusies amatiem, jo pēc ievēlēšanas Saeimā Dālderis no valdes priekšsēdētāja amata atteicies, nododot to Baibas rokās un turpinot darboties kā koncertzāles māksliniecisko procesu koordinators.

Taujāta par izjūtām, kas Baibu piemeklēja, stājoties atbildīgajā amatā, sieviete atzīst, ka patiesībā piedzīvotas vien divas pārdomu pilnas dienas. Pēc tam šaubām gluži vienkārši vairs nav atlicis laika. "Visspēcīgākās emocijas piedzīvoju tad, kad man bija jādodas uz uzņēmumu reģistru, lai parakstītos. Tas bija emocionāli grūtākais posms, jo mani nodarbināja jautājums, vai patiešām tikšu galā ar visu, ko gatavojos uzņemties, un vai šoreiz neesmu tēmējusi pārāk augstu.

Bija tādas iekšējas sarunas pārsvarā ar sevi, bet tad sapratu, ka atkāpšanās ceļa tā īsti nemaz nav. Jau gadu biju darbojusies "Lielā Dzintara" realizācijā un man atlika vien pateikties, ka visas kārtis salikās tā, lai es iegūtu jaunus pienākumus.

Protams, ir bezgala grūti un jo vairāk tuvojas koncertzāles oficiālā atklāšana, jo grūtāk patiesībā kļūst, taču to visu atsver tādi priecīgi mirkļi, kas ļauj saprast, ka dodamies pareizā virzienā.

Jāatzīst, ka nav bijis arī brīvdienu, lai nodotos paveiktā un plānotā apcerēšanai, kā arī savu sajūtu analizēšanai. Darbs ir gandrīz bez brīvdienām, cītīgi strādājot pie ieceru realizēšanas. Izaicinājumi un problēmas ikdienā tiek fiksētas nemitīgi, tā nu atliek tās vienu pa vienai risināt, pamazām gūstot sajūtu, ka kaut kam ik brīdi pārkāpjam pāri. Un tas dod arvien lielāku spēku," atzīst Baiba.

Taujāta par spēka avotiem, "Lielā Dzintara" dvēsele atzīst, ka nodarbojas ar nelielu mirkļu kolekcionēšanu, jo ilgstošākai atpūtai laika pagaidām nepietiek. Darba diena ilgst teju desmit līdz divpadsmit stundas, savukārt brīvdienās notiek pasākumi, kuru organizēšanā jāiegulda liela enerģija.

"Šajos nelielajos mirkļos cenšos atgūt savas pasaules centru un mieru. Man ļoti tuva ir Bernātu pludmale ar tās stāvajām klintīm un mežu, kas smaržo pēc čiekuriem un priedēm. Domāju, ka šo vietu atpazītu pat tad, ja mani uz jūrai tuvo mežu aizvestu aizsietām acīm.

Paradoksāli, ka, lai gan esmu uzaugusi Liepājā, kur jūra no manis visu mūžu ir bijusi vien piecu minūšu attālumā, līdz zināmam vecumam to nekad netiku vērtējusi kā ko īpašu. Savukārt tagad, kad atkal esmu atgriezusies pie savām saknēm un apmetusies šeit uz pastāvīgu dzīvi, jūra kļuvusi par vienu no spēka vietām arī man.

Smaidīt liek arī brīži, kad jūtu, ka ar kolēģiem esam uz viena viļņa, viens otru saprotot no pusvārda. Tas liek apjaust, ka atkal esam spēruši vienu soli kārotā mērķa virzienā. Darbā, kurā tiek ieguldīts tik daudz, šīs sajūtas sniedz netveramu gandarījumu un attiecīgi arī spēku turpināt iesākto," nosaka sieviete.

Lai gan esmu uzaugusi Liepājā, kur jūra no manis visu mūžu ir bijusi vien piecu minūšu attālumā, līdz zināmam vecumam to nekad netiku vērtējusi kā ko īpašu.

Ja sieviete ir gudra, skaista un vēl jauna, tas ir komplekts, kas uzliek zināmu zīmogu un atbildību

Savos atelpas brīžos Baiba cenšas atlicināt laiku arī kultūras baudīšanai, jo ikdienas darbā mākslu, mūziku un literatūru tomēr nākas vērtēt no nedaudz cita skatpunkta. Baibas baudas ir kino, grāmatas un mūzikas ierakstu klausīšanās: "Uzskatu, ka darbs nedrīkst apēst absolūti visu, tāpēc cenšos ar šīm jomām nezaudēt to dvēselisko saikni, kas manī ir mitusi jau kopš skolas gadiem.

Ikdienā klausos, lai gan tas šķiet manam amatam netipiski, soul žanra mūziku un džezu, nevis klasiskos skaņdarbus. Man patīk mūzika, kurā ir izteikts ritmiskais zīmējums, taču melodija – plūstoša un pat diametrāli pretēja ritmam. Tai jābūt sensitīvai, jutekliskai, atmosfēriskai.

Ja mūzikā veidojas šo divu raksturlielumu sintēze, tad zinu, ka tā ir manējā. Ar mūziku man ir līdzīgi kā ar smaržām – es to paklausos un saprotu – ir vai nav. Ja nav, tad spēju arī skaidri nodefinēt, kura no pamatnotīm man smaržās nav patikusi vai kas ir bijis tas, kas konkrēto skaņdarbu licis pārslēgt."

Jāpiebilst, ka padziļinātās zināšanās mūzikā Baibai lieti noder arī ikdienas darbā šodien – esot attīstītai un aktīvi darbojoties kreisajai smadzeņu puslodei, viegli sokas radošā domāšana, kas palīdz dažādu lēmumu pieņemšanā vai to izvērtēšanā. Kā atzīst Baiba, viņā mīt un sadarbojas gan šis skaistuma estēta, gan stratēģa kods. Savukārt uz jautājumu par to, kā Baiba vērtē darbu vadošā amatā, savienojot to ar sievietēm raksturīgajām personības iezīmēm, koncertzāles saimniece mirkli apdomājas.

"Patiesībā es pat uzskatu, ka būšana sievietei, strādājot vadošā amatā, nereti drīzāk traucē, nevis palīdz. Ar to, ka esmu jauna, spējīga darīt un, nebūsim pieticīgi, manuprāt, arī gana simpātiska, nepietiek. Patiesībā tā pat ir lieta, ar ko ir jārēķinās. Protams, man patīk labi izskatīties un nedomāju, ka tā jābūt svētku dienās. Taču, ja sieviete ir gudra, skaista un vēl jauna, tas ir komplekts, kas uzliek zināmu zīmogu un atbildību sevi it kā attaisnot, pierādīt vēl vairāk un vēl labāk.

Kad biju Siguldas kultūras nama direktore, par to reizēm arī pārdzīvoju. Šobrīd gan tās lietas, kas man agrāk radīja bažas un, iespējams, arī traucēja, cenšos pagriezt sev par labu. Noteikti piekrītu apgalvojumam, ka mēs varam ļoti gudri un teju kā no grāmatas runāt, taču, ja tam nesekos teikto apliecinošie darbi, vārdiem nebūs nekāda seguma," ir pārliecināta Baiba.

Būšana sievietei, strādājot vadošā amatā, nereti drīzāk traucē, nevis palīdz. Ar to, ka esmu jauna, spējīga darīt un, nebūsim pieticīgi, manuprāt, arī gana simpātiska, nepietiek. Patiesībā tā pat ir lieta, ar ko ir jārēķinās.

Ja apkārt ir cilvēki, ar ko vari doties kaut ierakumos, nav nekā nepaveicama

Jāpiebilst, ka darbs "Lielā Dzintara" valdē sievietei ir skaidri pierādījis, ka viņas teiktajiem vārdiem pretī iespējams likt arī ne mazāk skaļi runājošus darbus: "Pēdējais gads man pašai ir pierādījis, ka spēju domāt ļoti daudzšķautņaini. Protams, tas gan ir jāspēj ikvienam vadītājam – saskatīt ne tikai kopainu, bet arī iedziļināties smalkākajās tās niansēs.

Tomēr esmu vēl skaudrāk, skaidrāk un vairāk atklājusi un sapratusi, ka man piemīt milzu kapacitāte un es varu izdarīt patiešām daudz, taču ar vienu noteikumu – ja man ir šī atbalsta pleca sajūta un spēcīgi kolēģi. Tā nu es arī mēģinu turēt roku uz pulsa un neizdegt pirms laika.

Saprotu, ka komandai esmu vajadzīga priecīga, starojoša un uzņēmīga vēl kādu laiku. Mūsu darbs nedrīkst noritēt kā sprinta skriešana, drīzāk esam tādi garo distanču skrējēji. Cenšos savus kolēģus iedvesmot pret darbu attiekties līdzīgi un, domāju, mums tas arī izdodas. Jāpiebilst, ka ar savu komandu no tiesas lepojos – ar šiem cilvēkiem drošu sirdi varētu kopā doties arī ierakumos," priecājas sieviete.

Zīmīgi, ka nebeidzamajā darba dunā, kas, kā atzīst Baiba, nu jau ir pieņēmusi lavīnas intensitāti un apmērus, "Lielā Dzintara" vadītājai tomēr izdodas saglabāt arī savu sievišķības stīgu.

"Manuprāt, sievietes ir ļoti vienotas būtnes un ārišķīgie faktori, kam pievēršam uzmanību, patiesībā ir ļoti līdzīgi. Konkrēti man ir būtiski būt sievišķīgai ne tikai svētku dienās, bet arī ikdienā. Kopš sevi atceros, vienmēr esmu centusies sevī izkopt šo sievišķības stīgu. Pats svarīgākais gan ir atrast veidu, kā ļaut sievišķīgajam starojumam plūst no iekšienes, un tad jau nebūs nozīmes, vai būšu tērpusies džinsos un kedās vai smalkā vakarkleitā. Tiesa, tas noteikti nav viegls uzdevums, īpaši, ja darbojies vadošā amatā, kas pieprasa rakstura stingrību, noteiktību un spēju pieņemt atbildīgus lēmumus, tos objektīvi izvērtējot.

Protams, gribētos, lai ikdienā ir vairāk laika, kad atvilkt elpu un atgūt enerģiju, taču par to patiesībā pat nedomāju, jo šis ir laiks, kad ir jāiet un jādara. Gluži kā velkonim jābūt visa priekšgalā un jārāda labais piemērs.

Būt sievišķīgai - tas noteikti nav viegls uzdevums, īpaši, ja darbojies vadošā amatā, kas pieprasa rakstura stingrību, noteiktību un spēju pieņemt atbildīgus lēmumus, tos objektīvi izvērtējot.

Jāatzīst, šeit gan atkal sanāk atgriezties pie tiem nelielajiem momentiem un to krāšanas – izbrauciens pie jūras, čiekuru duršanās pēdās vai nesteidzīgas pusdienas, ejot nevis paēst, bet, neņemot līdzi kolēģus, dodoties uz vietu, kas ir tālāk no darba, lai stundu, pusotru pabūtu pati ar sevi un sakārtotu domas.

Zinu, ka noteikti nevēlos sevi izkaisīt pa vairākām lietām un norisēm vienlaikus – manis jāpietiek vēl ilgam laikam, jo sapņu ir daudz," pasmaida Baiba.

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Cēsis Kurzeme Lasāmgabali Lielais Dzintars Liepāja Sigulda Vidzemes koncertzāle
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form