Lauzt stereotipus ar podkāsta palīdzību – 'The Eastern Border' autors Kristaps Andrejsons  (3)

Uzziņai! Podkāsts (podraide, aplāde) – digitāls audio fails, kas pieejams internetā un to var lejupielādēt, lai klausītos datorā, mobilajā telefonā vai kādā citā līdznēsājamā ierīcē. Parasti pieejams kā sēriju kopums, ko abonents saņem automātiski. Populārākās podkāstu platformas ir "Apple podcasts", "Google podcasts", "Stitcher", "Podbean", "Spotify" un citas.

Uz sarunu Andrejsonu aicinājām, jo nu viņš nolēmis uzrunāt arī Latvijas auditoriju un stāstīt par sev svarīgiem tematiem latviski podkāstā "uz austrumu robežas". Kristapa lauciņš gan ir vēsture – viņš jau septiņus gadus savā podkāstā "The Eastern Border" stāsta par Padomju Savienību, no kuras aprises aizguvusi mūsdienu Krievija. PSRS valdība, padomju varas vēsture, likumi, kultūra, ikdienas dzīve – tematu, ko iztirzāt, netrūkst. Tomēr īpašo unikalitāti viņa podkāstam piešķir tas, ka viņš vēsturi pastāsta nevis ar grāmatu palīdzību, bet gan caur pieredzes stāstu prizmu, lai lauztu stereotipus par to, kā tad īsteni dzīvojis padomju cilvēks Austrumeiropas teritorijā. Vēsture un filozofija viņam ir tuva – ieguvis maģistra grādu Rietumu filozofijā Latvijas Universitātē, tagad viņš strādā pie tā, lai tiktu pie doktora grāda.

Kristapa ikdiena ir gana krāšņa – angliski podkāstu veidot viņš jau iemanījies, šī auditorijas daļa, kā viņš pats saka, uzticas. Nu jauns izaicinājums ir runāt latviski, tam viņš nopietni gatavojas pirms katras epizodes. Bet tas nenozīmē vienkāršu sēdēšanu pie mikrofona sava dzīvokļa ērtībās – lai iegūtu informāciju un stāstus, Kristaps bieži vien ceļo – gan pa Eiropu, gan uz ASV, Kanādu. Šai intervijai viņš noķerts pāris dienas pirms izpētes brauciena uz Ukrainu. Šovasar vēl ieplānots doties uz Gruziju, Uzbekistānu, Kazahstānu, un, ja viss izdosies, Ukrainā viņš atgriezīsies vēl. Garlaicīgi nav!

Podkāstus Kristaps veido jau aptuveni septiņus gadus. "Es klausījos interviju "Slate Political Gabfest" podkāstā, tur bija cilvēks, kas sevi prezentēja kā ekspertu no Austrumeiropas. Pusgadu dzīvojusi Pēterburgā un pusgadu Maskavā un stāsta, ka īrējusi māju Rubļovkā. Padomju cilvēkam uzreiz ir skaidrs – ja pusgadu ārzemju žurnālists var īrēt māju Rubļovkā, tad viņam rāda tikai to, kas ir sanitārs un tīrs. Pietrūka kaut kā reāla. Es pats atradu podkāstus un caur podkāstu "tēvu" Denu Kārlenu (Dan Carlin) viņa forumos vācu stāstus par cilvēkiem, kas dzīvojuši Padomju Savienībā, bijuši padomju armijā, un kā tas viss noticis. Un tad bija moments, kurā tiešām aizķēra, ka "Austrumeiropas eksperts" patiesībā nav nemaz eksperts un nav iedziļinājies problēmā. Sapratu, ka neviens neko tādu [kāds šobrīd ir "The Eastern Border" podkāsts – red. piez.] nedara," stāsta Kristaps. "Es sāku tāpēc, ka neviens to nedarīja. Nebija tāda materiāla, vienkārši nebija. Man bija pieredzes stāsti par Padomju Savienību, un par to arī runāju."

Viņš sācis publicēt podkāsta epizodes, un kādā brīdī Kristapu "pavilkuši" no citiem podkāstiem cilvēki, kas noklausījās epizodi par Afganistānas karu. Tā arī sācies milzu klausītāju pieplūdums. "Šobrīd man ir jāpateicas HBO "Chernobyl" seriālam, jo klausītāju skaits ir pieaudzis vēl vairāk. Man ir divas podkāsta epizodes par Černobiļu, un mēs šobrīd esam milzīgi apmeklēti to dēļ," atzīst Kristaps.

Katrai epizodei ir izveidots scenārijs, uz kura viņš balstās stāstāmajā, jo tā ir vieglāk cilvēkiem, kuriem angļu valoda nav dzimtā. "Līdz ar to man ir scenārijs, kurā ir uzrakstīts, par ko es epizodē runāšu, ar apakšpunktiem. Dažreiz stāstāmais "tangentējas" un es runāju par nesvarīgākām lietām, mazliet brīvāk."

Vaicāju arī, kurā brīdī podkāsta veidošana kļuva par pilna laika nodarbi, un Kristaps stāsta par apskaidrības brīdi, kad sapratis – jāveido podkāsts pilna laika režīmā: "Kamēr biju Ludzā, strādāju avīzē "Ludzas Zeme", pabeidzu maģistrantūru. "Ludzas Zemē" pastrādāju, uztaisīju mājaslapu. Bija gadījums – uz avīzi piezvana cilvēks un stāsta par netaisnībām, ka caur vietējo pašvaldību korumpēti nopirkta kapsētas zeme, ar buldozeru nolīdzināta un uzcelta māja. Tas bija tas moments, kad es sapratu, ka ir kaut kas jādara un gribu būt žurnālists."

Šobrīd "The Eastern Border" komandā ir četri cilvēki. Kristaps ierunā epizodes un vāc informāciju, viņam ir menedžeri un redaktore, kas palīdz "izravēt" ierakstu, lai skanējums būtu tīrs.

Aizrunājamies arī par to, cik lielu darbu Kristaps iegulda savā podkāstā un kas ir tā starta paka, ar kuru jāsāk. Ieminos, ka pašlaik ir arī podkāstu veidotāji, kas fonogrammas ierunā telefonu balss ieraksta aplikācijās, ko pats Kristaps gan neatbalsta: "Es zinu, ka nav tik traki. Bet vajag kaut kādu cieņu pret klausītāju. Ieguldiet naudu mikrofonos! Ar mikrofonu ir kā ar biksēm. Tu vari iziet uz ielas bez biksēm – un tu vari ierakstīt podkāstu bez laba mikrofona. Tu to tehniski vari, bet kāpēc to darīt? Reakcija apmēram tāda pati. Ir jāiegulda materiālos un visā pārējā. Cieni savu klausītāju un raujies uz priekšu!"

Kristaps arī pastāsta, ka labākais veids, kā atbalstīt savu podkāstu, ir uztaisīt 30 sekunžu ievadu/reklāmas klipu, kuru ielikt cita autora podkāsta sākumā vai vidū. Viņš divus gadus podkāstu ierakstījis viens pats un rāvies, kā vien var, tāpēc zina, cik liela nozīme ir tam, ka podkāstu autori viens otru atbalsta. Turklāt viņa pieredze ir visai skarba: "Man ir absolūts empātijas trūkums, esmu tas, kurš no sūdīgas bērnības ir izracies un kaut ko dara dzīvē. Es nekad nedomāju, ka podkāsti būs mana nodarbošanās, bet es esmu šeit nonācis, tā ir mana loma, un es to pildu. Esmu atkarīgs no sava klausītāja. Ja viņi visi izdomās aiziet, tad būs, kā būs."

Nedaudz papētot "The Eastern Border" lapu pūļa finansēšanas vietnē "Patreon", ir skaidrs, ka atbalstītāju, kas nodrošina Kristapa iztiku, ir ne viens vien. "Šobrīd sanāk aptuveni tūkstotis uz rokas [alga mēnesī]. Tas gan ir drausmīgi maz pie tās auditorijas, kas ir ["The Eastern Border" – red. piez.], jo es nemāku komunicēt un piesaistīt ziedotājus."

Taujājot, vai Kristaps klausās arī latviešu veidotos podkāstus, viņš nosauc dažus: "No Latvijas podkāstiem es varu paslavēt Baltača kungu, "Saunu" ar Rihardu Zeili. Tie ir labākie, ko es zinu. Čaļi, kas jēdz savu darbu." Citus gan viņš nav paspējis paklausīties, jo ikdienā ļoti daudz laika aizņem nozares izpēte un "Dark Myths" podkāstu kolektīva apsekošana. "Man nav laika klausīties daudz ko, man ir laiks klausīties to, kas ir derīgs manam darbam. Podkāstus klausos, kamēr eju ar kājām." Kristaps šobrīd ir arī ievēlēts atbildīgais vadītājs "Dark myths" podkāstu forumā, kuram ir jāklausās šīs kompānijas podkāstu epizodes, jāorganizē, lai būtu savstarpējā reklāma. Viņš arī gribētu, lai ar laiku mūziku vai audiogrāmatas austiņās nomainītu podkāsti tieši apkārtējo cilvēku paradumos. "Jo īpaši, ja daudz ar kājām staigā pa Rīgu – vienas pastaigas laikā vari klausīties mūziku vai izvēlēties ko nopietnāku, piemēram, podkāstu."

Kristaps kā piemēru min ASV un maģistrālos ceļus, kur no mājām uz darbu auto jāpavada zināms laika sprīdis. Cilvēki šo laiku izvēlas, lai klausītos radio vai podkāstus. "Man ir viens klausītājs Mongolijā, kas ir super forši. Viņš ir amerikānis, kurš apprecēja mongolieti. Viņi reizi mēnesī brauc no sava mazā ciematiņa uz galvaspilsētu Ulanbatoru. Turp un atpakaļ reizi mēnesī braucot, viņi noklausās četras manas "The Eastern Border" aktuālās sērijas."

Neskatoties uz to, ka Kristapa podkāsts ir uzskatāms par senu, tas nemazina interesi par podkāstu. "Pienācis brīdis izmantot savu laiku lietderīgāk pie telefoniem un planšetēm, kāpēc gan nepaklausīties ko vērtīgu? Man būs labi, es tikšu galā, jo ir liela ārzemju auditorija. Un auditorija ir stabila, pat turpina augt." Par auditorijas pieplūdumu pēdējā mēneša laikā viņš var teikt paldies arī amerikāņu seriālam "Černobiļa" ("Chernobyl"). Prasīju, vai Kristaps pats arī to ir noskatījies, taču saņēmu noraidošu atbildi: "Nē, vēl ne. Es pabeidzu "Troņu spēli", ar to pagaidām pietiek." Kristapam, pateicoties lielajai seriāla "Černobiļa" popularitātei, šobrīd ir arī liels vēstuļu pieplūdums no klausītājiem, "Messenger" aplikācija nerimstas, jo tik daudziem ir, ko pastāstīt. Tāpat viņš saņem arī anonīmas ziņas no Krievijas armijā dienējušajiem ar vērtīgu informāciju, kas citādi līdz viņam pat varbūt nenonāktu.

Nākas filtrēt, kas no iesūtītā ir ticams, jo Kristapam ir arī liela "troļļu" sekotāju ferma: "Man ir zvanījis cilvēks, kurš sēž Sanktpēterburgā un kura darbs ir mani klausīties. Krievijas vidējā alga ir daudz zemāka par mūsējo, bet viņam maksā 700 eiro mēnesī par to, ka viņš liek man vienas zvaigznes vērtējumus "Apple Ppodcasts" mana podkāsta epizodēm. Šis cilvēks zvana un saka: "Klausies, es tev uzlikšu pāris "one star reviews", neņem, lūdzu, pārāk nopietni." Un tad tu sēdi un domā, kādā realitātē dzīvo."

Ar regulāriem uzbrukumiem, zvaniem nakts vidū un daudz ko citu sadzīvot Kristapam nav viegli, jo viņš ir kļuvis par vientuļu salu. Kā pats atzīst, troļļi un draudi ir iemesls, kāpēc pagātnes attiecības izjukušas, taču vairāk par to citiem stāstīt nevēlas.

Ir arī bijuši brīži, kad Kristaps domājis: "Kam man tas viss?" Taču iekšējais spīts uzvarējis, un podkāstu viņš turpina veidot, lai parādītu, ka nav tik viegli salaužams ar dažu negatīvu vērtējumu vai zvanu palīdzību. "Tad, kad tu spiedies cauri tai patiesībai, ir citādi."

"Agrāk ļoti fanoju par Hanteru S. Tompsonu, viņa pieeju žurnālistikai [gonzo žurnālistika – žurnālistikas maniere, kad raksts veidots, neuzsverot objektivitāti un žurnālistam esot daļai no stāsta, – red. piez.]. Bija tāds komikss "Transmetropolitan", kuru veidojis Vorens Eliss, un tas mani iedvesmoja vispār kaut ko darīt. Vienkārši tāpēc, ka tad, kad tu aizej pie cilvēkiem, kas sēž kaut kur augšā politikā, viņiem ir iedomīga attieksme, viņi it kā ir labāki par tevi." Tieši šo snobismu Kristaps cenšas "vēdināt", uzdodot neērtus jautājumus, runājot par neērtiem tematiem, jo viņš to gluži vienkārši nevar ciest. "Es esmu nekaunīgs šādā ziņā." Reiz viņš pamanījies tikt Valsts kancelejā pie tās direktora. Stāsta morāle pavisam vienkārša – ar runas spējām un nekaunību Latvijā var iekļūt visur, lai uzdotu pareizos jautājumus.

"Cilvēki bieži vien man saka: "Nu, kad tu dabūsi īstu darbu?" Un tad man nākas atbildēt, ka nekad. Vai man vajag strādāt kādam citam? Man ir paveicies, ka es varu darīt pats sev." Vaicājot par ienākumiem, Kristaps pastāsta, ka nodokļus maksā no tā, ko saņem, pateicoties sadarbībai reklāmas jomā, bet pārējais ir ziedojumi no podkāstu veidotāju tik ļoti iecienītās ziedojumu vākšanas vietnes "Patreon". Turklāt viss ir oficiāli – ziedotājs samaksā PVN likmi ar savu ziedojamo summu un "Patreon" Kristapam izmaksā saziedoto. Tā arī galvenokārt veidojas viņa ienākumi, no kuriem iztikt. Kā Kristaps pats atzīst – iztikt var, ja regulāri veido podkāstu epizodes. Esot, protams, brīži, kad jādomā, kā iztikt, jāmaksā podkāsta veidošanā iesaistītajiem.

Uz jautājumu, vai Kristaps gribētu nodarboties ar kaut ko citu, atbilde ir noraidoša: "Absolūti nē. Tas, ko es esmu sapratis, – es digitālajā akmenī ieskrāpēju uz sienas savu vēstījumu ar to, ko izdaru. Es vienmēr gribēju būt žurnālists, un to ir izdevies izdarīt nevis tradicionālā veidā, bet šādi – ar podkāstu." Kristaps arī atzīst, ka viņam ir mazliet paveicies dzīvē, jo ir sācis savā nišā ielauzties viens no pirmajiem un šobrīd atliek tikai piestrādāt pie kvalitātes. Arī ar informāciju strādāt nav viegli, izpētes process ir lieta, kam, pēc Kristapa domām, vajag pieiet ar dvēseli.

"Man gribas spiest laukā tos stāstus, kas netiks vēstures grāmatās, – gan vēsturiskos, gan mūsdienu notikumus. Ir svarīgi, lai tas manam klausītājam būtu kvalitatīvs produkts," stāsta Kristaps par to, kāpēc vāc tieši padomju laiku pieredzes stāstus no vienkāršajiem cilvēkiem, kā arī pēta notikumus, kuriem citkārt neviens neskartos klāt. Tā viņš kādā no podkāsta epizodēm vētījis to, vai Krievijas pašreizējam prezidentam ir dubultnieki. Tas izraisījis plašu rezonansi tieši kritiķu flangā.

Vaicājot par to, vai ir kāds temats, par kuru pašam patīk veidot epizodes, viņš atbildēja noraidoši un pamatoja ar to, ka lielā tēma – Padomju Savienība –, kuru viņš vētī, nemaz nevar būt patīkama. "Tad, kad tu runā par gulagiem, īpaši par izsūtīšanām, smagajām lietām, ir tas moments, kurā es kļūstu cinisks. Var izklausīties, ka par to stāstu ņirdzīgā tonī, taču tas ir veids, kā es ar to tieku galā. Jo smieklīgāk es runāju, jo vairāk man tas pašam sāp. Ir grūti runāt par to, kā tavu tautu slāna," atklāts ir Kristaps. Vienlaikus viņš uzskata, ka neērtie temati ir lietas, par kurām jāstāsta, lai šie stāsti nepazustu nebūtībā.

Vēsture, kā uzskata Kristaps, tiek mācīta nepareizi. Viņaprāt, būtu jāsāk nevis no šumeru laikiem un jāturpina līdz mūsdienu pasaules vēsturei, bet gan otrādi: "Mēs esam tagad – un tad ejam atpakaļ. Ar domu – kā mēs tikām līdz šim brīdim? No mūsdienām uz pagātni, lai ķēdīte virzītos it kā ačgārni." Kristaps arī uzskata, ka vēsture jāmācās pēc interešu loka – ja tev interesē motocikli, mācies par to vēsturi visu, ja interesē mode – mācies to. "Modes vēsture ir šausmīgi interesanta, es pats esmu mācījies. Mums ir Milāna, kas ir modes centrāle, taču par tādu kļuva, jo viduslaikos tur taisīja izcilas bruņas." Sarunas laikā Kristaps vairākkārt uzsver vēstures nozīmīgumu: "Vēsture ir veids, kādā mēs sevi nostādām pasaulē. Mēs zinām, kur mēs stāvam, mēs zinām, kas ir noticis iepriekš. Piemēram, vārds "kosmētika", kas nāk no vārda "kosmoss". Senie grieķi ar to apzīmēja sevis sakārtošanu veselumā. Un vēsture mūs arī sakārto."

Pat ja Eiropā Latviju joprojām redz kā daļu no Austrumeiropas, ASV un citviet mēs esam vienkārši Eiropā – savu braucienu laikā pa pasauli sarunās ar cilvēkiem novērojis Kristaps. Viena no lietām, par ko viņš pasaules kontekstā lepojas, ir tas, ka Latvijā likuma priekšā gan sievietes, gan vīrieši ir vienlīdzīgi: "Es amerikāņiem stāstu, ka mums ir bijusi gan sieviete prezidente, gan premjerministre. Tas ir fantastiski! Un viņi to nesaprot, jo mentāli joprojām ir nosēdies tas, ka Rietumos sieviete rūpējas par mājām, bet vīrietis pelna. Pie mums pat padomju laikos bija tā, ka sievieti tāpat dzīs uz darbu un viņa darīs lietas. Un tas ir turpinājies kā vienlīdzīgums arī šobrīd. Tā ir tā labā lieta Latvijā, ko es cienu." Kristaps arī norāda, ka latviešu sievietes ir ļoti stipras – un arī par to ir jāpateicas mūsu vēsturei.

Kristapa Andrejsona veidoto podkāstu "The Eastern Border" angliski var noklausīties šeit, bet podkāsta latvisko versiju "uz austrumu robežas" klausies portāla "Delfi" podkāstu platformā šeit.