'Man nav džinsu'. Valters Arturs, kas ģērbjas vēstures iedvesmotā stilā

Uz ielas viņu nevar nepamanīt – astoņpadsmitgadīgais Valters Arturs Vītols jau vairākus gadus ikdienā ģērbjas savdabīgā stilā, kas atgādina aizgājušos laikus: mati lokās, bikses nedaudz pāri celim, piemērota stila žakete, kabatas pulkstenis, pensneja, lente vai broša un melnas ādas kurpes, kas "noapaļo" stilu. Mūsu saruna notiek "Zoom" platformā, un man mazliet ir sajūta, ka Valters Arturs atrodas citā gadsimtā – fonā ir paša un ģimenes darinātas gleznas skaistos rāmjos... Jaunietis mācās Jaņa Rozentāla Mākslas skolā un plāno turpināt mākslas ceļu. Aizraujas ar glezniecību un mākslas vēsturi, bet vasarā piestrādāja par gidu vecmammas izveidotajā senlietu krātuvē Ziemupē. Mūsu saruna ne tikai par apģērbu un tā vēstījumu, bet arī – kā ir dzīvot šajā gadsimtā ar romantiskām interesēm.

Linda Rozenbaha: Tu katru dienu tā ģērbies, vai tomēr mēs tevi varētu ieraudzīt arī džinsos?

Valters Arturs Vītols: Man nemaz nav džinsu. Jā, es tā ģērbjos katru dienu, reti kad citādi. Tagad, pēc attālinātā mācību procesa atgriežoties klātienē, gadās reizes, kad vairs no rīta nav spēka ģērbties. Tad tāds arī aizeju – džemperī un (smukās) pidžamas biksēs. Bet tas ir reti. Pārsvarā ik dienu esmu senlaicīgā apģērbā, arī braucot uz mežu vai pārgājienos, dodoties uz skolu un veikalu.

Kā ģērbies mājsēdes laikā?

Jāatzīst, ka esmu slinks pēc dabas. Mājās es ģērbjos, kā nu ģērbjos, pidžamas biksēs un džemperī, matus necirtoju. Man gan ir arī garie naktskrekli un halāti. Pandēmijas sākumā tajos tērpos, taču, visu dienu esot mājās, saproti, ka tie ķeras pa kājām un nekas vairāk kā smukums nav. Tomēr... derētu atgriezties pie vakara ķiteļiem un garajiem naktskrekliem.