No pelnrušķītes bērnības līdz trīs profesijām. Saruna ar cīnītāju Margaritu
Foto: Privātais arhīvs

"Nav nekā briesmīgāka par remdenu attieksmi," tā mūsu sarunā apgalvo Margarita Meļņikova, kura pati sevi dēvē par cīnītāju. Un šim salīdzinājumam neviļus gribas piekrist. Apguvusi trīs profesijas un aktīvi iesaistījusies sabiedriski nozīmīgās aktivitātēs, viņa atrod laiku, lai nemitīgi pilnveidotos. Mūsu sarunā Margarita atklāj savus iedvesmas avotus un vienlaikus arī pati nodrošina īstu tās trieciendevu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Pelnrušķītes" bērnība

Vaicāta par savu ikdienu, šī brīža nodarbošanos, kā arī bērnības atmiņām, Margarita atzīst, ka viņai bērnība pagājusi pelnrušķītes garā, sapņojot par vaļasprieku, ar ko aizrāvās meitenes brālis.

"Gribētos teikt – bērnība kā bērnība – tēvs ar māti un brālis. Bet tomēr pateikšu ko vairāk. Bērnība man pagāja, teiksim, kā pelnrušķītei. Bet ne tādēļ, ka man būtu ļauna pamāte un trakas māsas. To drīzāk varētu raksturot no mana iekšējā pārdzīvojuma! Man ir jaunāks brālis, kurš, tēva mudināts, aizrāvās ar motokrosu (savā laikā Aigars bija gan Latvijas, gan Baltijas čempions savā klasē). Savukārt man, kā meitenei, šāda nākotnes vīzija netika iedota. Toreiz mans karstākais sapnis bija trenēties un kļūt par motokrosa uzvarētāju čaļu vidū un tikai pēc uzvaras novilkt ķiveri, zem kuras apslēpti zeltaini, gari mati, lai visi redzētu, ka uzvarējusi ir meitene. Tolaik Latvijā nebija nevienas meitenes, kas startētu šajā sporta veidā. Tas, protams, palika tikai sapnis, lai gan nenoliegšu, esmu uzkāpusi uz krosinieka un pa smilšaino trasi arīdzan esmu braukusi.

Atceros savu pirmo mērķi, kad es gribēju velosipēdu, bet tēvs noteica, ka man pašai tas ir jānopelna. Sākotnēji tas šķita netaisnīgi, es dusmojos, raudāju, bet pēc tam nomierinājos un naudiņu nopelnīju. Margarita Meļņikova

Protams, varētu jau gari un plaši stāstīt par bērnību un to, cik grūti reizēm bija, jo viss tika ieguldīts brālī un bija stingri vecāki… Tomēr esmu ļoti pateicīga vecākiem par visu, kas tika ieguldīts arī manī, jo, pateicoties viņiem, tā laika šķietamajā netaisnīgumā un disciplīnā es izaugu ar pienākumu apziņu, augstu atbildības sajūtu un mērķtiecību, kas man dod sparu un uzdrīkstēšanos uzsākt un arī pabeigt iesāktās lietas un sasniegt mērķus šodien," stāsta Margarita.

"Atceros savu pirmo mērķi, kad es gribēju velosipēdu, bet tēvs noteica, ka man pašai tas ir jānopelna. Sākotnēji tas šķita netaisnīgi, es dusmojos, raudāju, bet pēc tam nomierinājos un naudiņu nopelnīju, pārrakstot datorrakstā profesora Boruka manuskriptu grāmatas publicēšanai. Tas notika skolas laikā, kad it kā būtu bijis jāmācās, lai no rīta celtos uz skolu. Bet tā nu es naktī sēdēju un pārrakstīju dažkārt nesaprotamo rokrakstu. Un ar kādu lepnumu un gandarījuma sajūtu es ar pašas nopelnīto naudu braucu uz veikalu, lai nopirktu savu velosipēdu!"

Tieši šādu, it kā šobrīd maznozīmīgu detaļu dēļ Margarita vēl šodien no sirds pateicas vecākiem par katru viņu sniegto mācību, dažkārt skarbo un tolaik neizprasto vārdu un pienākumiem, jo tie padarījuši viņu par to cilvēku, kas Margarita ir šobrīd.

Tags

Lasāmgabali
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form