Sieviete vīriešu pasaulē: automehāniķe Anta par stereotipiem un izaicinājumiem
Foto: Privātais arhīvs

Automehāniķei Antai Baidekalnei, kura ir viena no retajām šī aroda pārstāvēm – sievietēm Latvijā, šogad aprit 25 gadi. Anta jau astoņus gadus bauda dzīvi galvaspilsētā, taču bērnībā sevi dēvēja par lauku meiteni, jo uzaugusi Alūksnes novadā, mācoties Māriņkalna ciematā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Mūsu sarunā jaunā sieviete atklāj savas profesijas aizkulises, stāsta, cik viegli ir sadzīvot ar stereotipiem par sievietēm un vīriešiem piemērotām profesijām, kā arī atklāj, kādi ir viņas lielākie ieguvumi un trumpji.

Kā jau katra meitene, arī Anta bērnībā šuva lellēm kleitas, rosījās par virtuvi un palīdzēja mammai mājas darbos. Nekas neesot liecinājis, ka meitenē vēlāk modīsies interese arī par tehniskām lietām. Kā atklāj Anta, gadiem ejot, viņu arvien biežāk varēja pieķert sarunās ar brāli par to, kas tas īsti slēpjas zem automašīnu virsbūves, un ar vienu aci lūkojoties garāžā, neslēpjot interesi par to, ko tad tēvs skrūvējot šoreiz.

Atminos, ka pirmajā septembrī, ieejot klasē, skolotājs izbrīnā jautāja vai neesmu sajaukusi klases, taču es neapjuku un ar pārliecību atbildēju, ka mācīšos par automehāniķi. Pēc četriem gadiem kļuvu par pirmo meiteni, kura absolvējusi Rīgas Valsts tehnikumu kā automehāniķe. Anta Baidekalne

"Pamatskolas pēdējā klasē mocījos pati ar sevi. Taču kādā Ēnu dienā saņēmu drosmi un sapratu, kādā virzienā tad īsti dzīvē vēlos doties. Devos uz autoservisu. Atminos, ka, atbraucot mājās, acis mirdzēja, rokas trīcēja – es biju atklājusi to, kas sirdij tuvs," stāsta Anta.

Pamatskolu beidzot, meitene gan nobijās – zuda pārliecība par sevi, un Anta neuzdrošinājās iestāties skolā ar tehnisku novirzienu, bet sāka mācīties vidusskolā. Taču, gadu aizvadot vispārēja novirziena skolā, saprasts, ka tas priekš meitenes ir par vienmuļu. Tā nu, tēvam pat nezinot, ar mammas atbalstu Anta iestājās Rīgas Valsts tehnikumā automobiļu nodaļā, lai kļūtu par automehāniķi.

"Atminos, ka pirmajā septembrī, ieejot klasē, skolotājs izbrīnā jautāja vai neesmu sajaukusi klases, taču es neapjuku un ar pārliecību atbildēju, ka mācīšos par automehāniķi. Pēc četriem gadiem kļuvu par pirmo meiteni, kura absolvējusi Rīgas Valsts tehnikumu kā automehāniķe," teic Anta.

"Ja aizdomājas par to, vai bija bailes no neizdošanās, tad varu to apstiprināt ar viennozīmīgu jā, taču tā iekšējā motivācija pierādīt sev un citiem, ka varu, un apziņa, ka nekas cits mani dotajā mirklī neinteresē, deva stimulu izglītoties auto jomā. Šķiet, jau pirmajā kursā gan kursa biedri, gan skolotāji aptvēra, ka autoremonts ir tā lieta, kas mani tiešām interesē, un arī labās sekmes liecināja savu."

Mācoties otrajā kursā, Anta sāka strādāt par auto rezerves daļu pārdevēju, taču atrast darba devēju, kam pietiktu drosmes un pārliecības par jaunās sievietes spējām un apņēmību, nav bijis viegli.

Neraugoties uz to, pēc pusotra gada Antai tika dota iespēja iemēģināt prasmes kā autoservisa meistarei – pieņēmējai. Darbā nācies saskarties gan ar izbrīnu, gan neitrālu attieksmi, gan nepārprotamu pārliecību par to, ka sievietēm auto jomā vispār neesot vietas.

Absolvējot tehnikumu, Anta alkusi pēc lielākas iespējas tikt pie skrūvēšanas. Pašai par lielu pārsteigumu, viņa saņēmusi piedāvājumu strādāt un mācīties motociklu servisā, kas, lieki nedomājot, ticis pieņemts.

Darbā nācās saskarties gan ar izbrīnu, gan neitrālu attieksmi, gan nepārprotamu pārliecību par to, ka sievietēm auto jomā vispār neesot vietas. Anta Baidekalne

"Šķita, ka sapņi piepildās. Strādājām no rīta līdz vakaram, dažkārt pat naktīs un sestdienās, taču tas likās mazsvarīgi. Bet ne vienmēr viss ritēja tik skaisti un viegli. Bija reizes, kad man vienkārši pietrūka spēka atskrūvēt kādu skrūvi, tāpēc nācās talkā saukt stipro dzimumu. Un reizēs, kad priekšnieks man cītīgi centās izskaidrot motocikla mezgla uzbūvi un darbību, bet es to līdz galam nesapratu, man šķita, ka es padošos un tas varbūt nemaz nav lemts. Taču priekšnieks saskatīja manī potenciālu, un es sapratu, ka par profesionāli nepiedzimst," atklāj Anta.

Strādājot motoservisā, netika šķirotas tādas lietas kā vīriešu vai sieviešu darbs. Anta mainīja gan riepas, gan ķēdi ar zobratiem, un neskaitāmi motocikli tika izjaukti līdz pat rāmim. Kā atklāj Anta, skrūvējot motociklus, diezgan liels ieguvums ir sievietes smalkās rokas, taču bez kārtīga "krampja" neiztikt: "Es par to nesūdzējos. Pēc manis skrūves nevajadzēja pārvilkt.

Arī skolas laikā, kad biju praksē, sievietes smalkums lieti noderēja. Nācās demontēt starteri vienam auto, taču kursabiedru vīrišķīgās rokas tam netika klāt, tā nu ķēros pie darba, kamēr kādi padsmit puiši vēroja. Arī metināšanas, virpošanas un krāsošanas prakses deva pārliecību, ka šī ir tā lieta, kas patīk."

Laikā, kad Anta strādāja motoservisā, brīva laika nebija, viņa praktiski dzīvoja servisā no rīta līdz vakaram. Tā bija visa jaunās sievietes dzīve. Šobrīd gan konkrētais darbs atstāts hobija līmenī – Anta strādā par auto rezerves daļu pārdevēju, atstājot skrūvēšanu brīvajiem brīžiem.

Taujāta par ikdienas dzīves kurioziem, ar ko darbā nākas saskarties, Anta atklāj, ka prakses laikā uzņēmumā Amserv Motors, kādai no automašīnām veicot bremžu suportu profilaksi, tika saņemta sūdzība no klienta par to, ka viņa auto skrūvē sieviete, lai gan viss tika izdarīts tā, kā to pieprasa tehniskā literatūra.

"Nezinu, vai to varētu saukt par ieguvumu, taču strādāt vīriešu kolektīvā šķiet daudz interesantāk un vieglāk nekā sieviešu. Neesmu īsti aizdomājusies, cik viegli ir vīriešiem, ja viņu kolektīvā strādā tikai viena sieviete, bet man pret to noteikti nav iebildumu – jebkurā gadījumā esam kolēģi, neskatoties uz dzimumu. Godīgi atzīstoties, varu gan teikt, ka ne vienu vien asaru esmu izlējusi brīžos, kad uz mirkli zuda ticība sev. Taču apziņa, ka dotajā mirklī neko citu kā skrūvēt un izglītoties auto/moto jomā nevēlējos, lika turpināt cīņu ar stereotipiem un pierādīt, ka arī sieviete tomēr var būt mehāniķe," tā Anta.

Kādai no automašīnām veicot bremžu suportu profilaksi, saņēmu sūdzību no klienta par to, ka viņa auto skrūvē sieviete, lai gan viss tika izdarīts tā, kā to pieprasa tehniskā literatūra. Anta Baidekalne

"Atceroties laiku, kad uzdrīkstējos iesaistīties auto nozarē, varu apgalvot, ka bez ģimenes atbalsta es būt padevusies. Viņu nenoliedzamo ticību man un maniem spēkiem es varu tikai apbrīnot."

Lai gan automehāniku vairāk vai mazāk var noteikti uzskatīt par vīriešu nozari, tajā strādājot, sievišķība nebūt nezūdot. "Mēdz būt arī sievišķīgas mehāniķes. Laikam tāpēc reti kurš notic, ka šī ir mana profesija," atklāj Anta.

"Ja man būtu iespēja pagriezt laiku atpakaļ un kaut ko mainīt, tad to nemaz nevēlētos darīt. Apzinos, ka esmu visu izdarījusi pareizi. Dzīvojam taču vienreiz un mums katram ir tiesības darīt to, ko sirds kāro, neatkarīgi no dzimuma. Bet, ja tomēr nāktos mainīt savu profesiju, tad es laikam domātu par jomām ar matemātisku novirzienu."

Pati ar motociklu viņa brauc vien divas sezonas, taču atzīst, ka tie sniedz nenovērtējamu brīvības sajūtu – tāpēc motocikls ir kas vairāk nekā dzelžu kaudze, tas ir arī labs "draugs".

Grūtākais ikdienā ir tie mirkļi, kad nemitīgi jāapgāž stereotips, ka sievietes no auto neko nesaprot, atzīst Anta. Taču katru dienu viņa iemācās ko jaunu un pilnveido sevi, lai vairāk tuvotos tam mirklim, kad varēs sevi dēvēt par profesionāli. Taču līdz tam, kā Anta nosaka, vēl augt un augt.

Tags

Alūksne Cilvēkstāsti Lasāmgabali
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form