Šīs slimības parasti tiek saistītas ar normālām novecošanas kaitēm. Ievērojama nozīme hronisku slimību attīstībā ir arī gēniem. Mēs nevaram radikāli izmainīt gēnus, bet varam attālināt slimību iestāšanos vai padarīt slimības vieglākas ar epiģenētiskiem faktoriem, proti, vides ietekmi. Ar vidi mēs saprotam savu uzvedību, ieradumus, dzīvesveidu, spēju mācīties regulēt domas un emocijas.

Uz jautājumu "Kurš ir galvenais orgāns – sirds vai smadzenes?", var būt dažādas atbildes. Kardiologs teiks, ka sirds, es teikšu, ka smadzenes. Smadzenes ģenerē elektroniskos impulsus, bez kuriem nedarbotos neviens orgāns. Sirdij ir savs impulsu ģenerators, taču tā vienalga ir saistīta ar smadzenēm. Galu galā sirdi mēs varam pārstādīt, bet smadzenes, domāju, vēl ilgi nevarēsim.

Tad patiešām sanāk, ka visas problēmas sākas galvā?

Protams, ka viss ir no galvas, precīzāk – no smadzenēm, centrālās nervu sistēmas, kas cenšas noturēt visus procesus līdzsvarā, bet mēs līdzsvaru nepārtraukti izjaucam ar stresu, fizisku vai emocionālu pārslodzi, dienas ritma nefizioloģiskām izmaiņām. Iekšējie procesi steidzas atjaunot līdzsvaru, lai atkal varam funkcionēt. Kamēr esam relatīvi jauni, mums tas viss notiek viegli un dabiski, kad kļūstam vecāki, jūtam, ka vajag piestrādāt vairāk, lai atkoptos. Un to visu regulē smadzenes. Tās regulē elektriskos impulsus, savukārt elektriskie impulsi stimulē bioķīmiskos, un tas viss galu galā regulē līdzsvaru – homeostāzi. Vispirms tiek izjaukts līdzsvars psihes procesos, pēc tam izregulējas somatiskie procesi – slimības, piemēram, paaugstināts asinsspiediens, autoimūnas slimības.

Tātad, piemēram, ja cilvēkam stabili ir augsts asinsspiediens, viņam noteikti ir izjaukts līdzsvars psihiskajos procesos, paaugstināts stresa līmenis, emociju regulācijas, impulsu kontrole traucējumi un tā tālāk. Tas varbūt izklausās biedējoši, bet pietiek ar hronisku trauksmi, ko cilvēks gadiem ilgi nemaz nemāk atpazīt. No vienas puses, mums ir jāsaka liels paldies veģetodistonijai, jo tā izceļ ārā to, pie kā jāpiestrādā, kas dzīvē jāmaina, lai pirms laika nesaslimtu ar hroniskām slimībām.

No kurienes rodas tā milzu izdegšana un trauksme, uz kurieni mūsdienu cilvēks tā skrien?

Trauksmi un izdegšanu rada pārmērīga informācijas plūsma un tās apjoms. Ja mēs salīdzinām, kā dzīvoja mūsu vecāki vai vecvecāki, tad ir skaidra atšķirība informācijas aprites apjomā un ātrumā. Mani vecāki uzauga periodā, kad tikko parādījās televizors. Tie ir 50., 60. gadi. Cilvēki vēl pavisam tuvā pagātnē dzīvoja bez jebkādām elektriskajām ierīcēm. Ir tāds praktisks novērojums, ko pamana arī citi speciālisti, ka jaunā paaudze ir daudz nenoturīgāka pret stresu. Divdesmitgadnieki, trīsdesmitgadnieki, arī skolēni ir trauksmaināki, nekā mēs bijām tajā vecumā. Kāpēc? Tāpēc, ka mūsu smadzenes un stresa noturība sāk veidoties jau pirms piedzimšanas un agrīnā dzīves periodā. Ja mēs dzīvotu laikmetā, kurā nav mobilo telefonu un citu digitālo ierīču, skrietu pa lauku un mācītos no grāmatām, tad skaidrs, ka informācijas plūsma būtu salīdzinoši mierīga. Tad arī psihe izveidotos stabilāka, neironu savienojumi būtu stabilāki.

Un tad viņiem papildus vēl tika iedots telefons vai planšete, kas uztur nepārtrauktu informācijas plūsmu, nododot iespēju informāciju sašķirot, apstrādāt un salikt pa plauktiņiem, jo tam ir vajadzīgas pauzes. Smadzenes apstrādā informāciju bez pārtraukuma, arī tad, kad mums šķiet, ka mēs neko nedarām. Tāpat kā sirds nepārstāj darboties, kad par to nedomājam, tāpat arī smadzenes. Ir arī zemsliekšņa stimuli, infraskaņas, ultraskaņas, gaismas un krāsu spektri, ko mēs apzināti neuztveram, bet smadzenes tos nepārtraukti apstrādā. Tāpat arī neverbālo komunikāciju. Mēs neverbāli apstrādājam informāciju par telpu, piemēram, gaisma par spožu vai tās ir par maz. Iespējams, kabinetā ir auksts, tumšs vai mitrs, tāpēc tur vairs negribas atgriezties. Informācijas apstrāde notiek, apejot apziņu. Ir pierādījumi par pirmo iespaidu, kas smadzenēs veidojas pirmajās 30 sekundēs pēc cilvēka iepazīšanas. Bet tas viss ir neapzināti, tas ir pirmais intuitīvais materiāls, tikai pēc tam mēs sākam analizēt un nonākam pie verbāla secinājuma, ka ar to vai citu cilvēku tikties vairs negribu, taču nevaru pateikt, kāpēc. Piemēram, varbūt bērnībā (infantilās amnēzijas periodā) tumšā vārtrūmē kāds ir nobijies no bārdaina vīrieša, bet pieaugušā vecumā nespēj noformulēt, kāpēc vīrieši ar bārdām viņam nav patīkami.

Runājot par izdegšanu – tā rodas no emocionālas, intelektuālas, fiziskas pārslodzes darbā. Bieži vien tā klīniski pārklājas ar depresiju. Tāpēc nereti var būt neskaidrība – vai man ir izdegšana vai depresija? Viens indikators, kā tās nošķirt, – ja pēc atpūtas pašsajūta neuzlabojas, droši vien ir depresija. Pie kā vērsties? Protams, ar trauksmi, veģetodistoniju, viegli izteiktu depresiju labi tiks galā jebkurš neirologs. Problēma poliklīnikās ir lielā pacientu plūsma un īsais laiks vienam pacientam, kā dēļ cilvēks, iespējams, nejūtas uzklausīts, nekas nav izskaidrots, bet tiek izrakstīti antidepresanti. Nekā nepareiza ārstēšanā nav, bet cilvēks ir neapmierināts, jo nav apmierinātas viņa emocionālās vajadzības. Tāpēc šādās situācijās būtu jākombinē medikamentozā ārstēšana ar psihoterapiju.

Par alkoholu runājot – viena vīna glāze piektdienas vakarā daudziem ir izvērtusies ikvakara vīna glāzē. Tātad, dzerot vīnu, esot nepārtrauktā trauksmē vai lietojot narkotikas, mainās smadzeņu savienojumi. Vai tas ir neatgriezenisks process, vai šos izmainītos smadzeņu savienojumus ārstējot var kādreiz atgriezt iepriekšējā stāvoklī?

Regulāri lietojot alkoholu, pamazām pieaug tolerance un ar vienu glāzi vairs nepietiek, gribas jau divas glāzes. Es vairs nenoreibstu pēc otrās glāzes, tātad varu iedzert arī trešo. Pieraduma un tolerances bīstamība ir tajā, ka pieaug deva. Pieaugot devai, pieaug arī blakusefektu risks. Jautājums, vai alkohols ir labs vai slikts, ir bijis vienmēr. Būtībā tādā veidā mēs nodarbojamies ar pašārstēšanos. Tikai neviens nav noteicis diagnozi, kuru ārstējam.

Ja cilvēki izprastu sava diskomforta, nemiera, trauksmes, bezmiega cēloņus, tad saprastu, ka runa ir par neapmierinātām vajadzībām reālajā dzīvē un emociju regulācijas traucējumiem.

Vēl arī jārunā par uztveres fenomenu un kognitīvu izkropļojumu –tas, kas nav aizliegts, ir atļauts? Ilgtermiņā mainās personība.

Ja runājam par narkotikām (jebkurām), tad, regulāri lietojot ilgāku laiku, īpaši pusaudžu vecumā, noteikti neatgriezeniski mainās personība. Pat pārtraucot lietot, kognitīvās spējas un personības īpašības var būt arī neatgriezeniskas.

Smadzenes nobriest līdz divdesmit piecu gadu vecumam, un, ja mēs gāžam virsū toksiskas vielas, narkotikas un alkoholu nenobriedušām smadzenēm, tad izmaiņu sekas būs izteiktākas un neatgriezeniskākas.

Narkotiku lietošanas sekas ir neatgriezeniskas, pieres daļas bojājumu var noteikt klīniski un funkcionāli – pacients sūdzas, ka viņam grūti koncentrēties, strādāt, ātri nogurst, neatceras informāciju. To var objektivizēt ar psiholoģiskās izpētes testiem un elektroencefalogrāfiju.

Valda uzskats, ka atkarību nevar izārstēt, to var aizvietot ar kaut ko citu. Un te nu daudziem talkā nāk, piemēram, sports, aizraušanās ar veselīgu dzīvesveidu, darbaholisms. Tās arī ir atkarības, jo cilvēks procesā gūst sava veida kaifu un līdz ar to dopamīnu, endogēnos opioīdus un citas labsajūtu veicinošas vielas. Varētu jautāt – kas tad tur slikts? Var pārdozēt! Darbaholisms var novest pie izdegšanas, jo deva par lielu, pārmērīga sportošana – pie fiziskas sirds, skeleta, muskuļu pārslodzes, traumām un tamlīdzīgi.

Cik stundu būtu jāatvēl miegam?

Par miegu viss nav tik viennozīmīgi. Ir dažādi uzskati par to, cik ilgi kuram ir jāguļ, ir arī dažādi bioritmi. Ir cilvēki, kuri var aiziet gulēt deviņos un attiecīgi mostas agri. Viņiem laiks sev ir no rīta. Ir tādi, kuri mostas desmitos, un viņu laiks sev ir pusnaktī. Kurš variants ir pareizais? Tā kā miega iestāšanos regulē smadzenes, savukārt smadzeņu struktūru un funkciju veido ģenētikas un vides mijiedarbība, arī miega režīmam un ilgumam, manuprāt, varētu būt individuālas variācijas.

Ir tādi, kuri pēc nakts dežūras paguļ pāris stundu un nākamajā dienā jūtas tīri moži. Ilgtermiņā tas, protams, nav labi, jo visi nakts darbi un maiņu darbi vēlāk vienalga ietekmēs psihisko un fizisko veselību. Miegs ir nepieciešams. Vai drīkst gulēt diendusu? Viens profesors savulaik teica, ka ir svarīgi savākt miega daudzumu diennakts laikā. Ja tu pa dienu pusstundu vai stundu paguli, tad tas ir uz nakts rēķina.

Vai mūsdienu cilvēka lielākā problēma nav informācijas milzu pieejamība? Ja man ir trauksme, es pamēģinu meditāciju, aizeju pie terapeita, izmēģinu dziednieku, galu galā aprunājos vēl ar ģimenes ārstu, bet dziļumā problēmu tā arī neatrisinu.

Problēma nav atrisināta, nauda iztērēta, un cilvēks jūtas vēl sliktāk. Milzu informācijas plūsma, salīdzināšana – citi dara tā, man arī jāpamēģina. No visa pa drusciņai pamēģina un, nesagaidot efektu, metas nākamajā. Piemēram, visi meditē, visi skrien, visi iet terapijā, vai tad es sliktāks/-a? Cilvēkam ir grūti saprast, kas ir vajadzīgs tieši viņam. Nepieciešams laiks līdz efektam. Ir jāiepazīst savas slinkās smadzenes – kurā brīdī tās ar mani manipulē, kad saka priekšā to, ko man patiešām vajag? Piemēram, man gribas kaut ko saldu? No vienas puses, cukurs ir vajadzīgs enerģijas ieguvei, izdzīvošanai, bet ar saldu garšu un ēšanu mēs regulējam arī savas emocijas, un, ja es pieķeru sevi negausīgi ēdam, tad, visticamāk, tajā brīdī mēģinu risināt emocionālu problēmu (nevis izdzīvošanas). Ja es to darīšu ilgstoši, emocionālās problēmas neatrisināsies, pieaugs svars, kas jau tā grūto situāciju padarīs emocionāli vēl sliktāku. Emociju regulācijas traucējumi jāmācās atpazīst un risināt ar psihoterapeitu.

Vai, piemēram, ja man sāp mugura, es nevaru nosēdēt, nogulēt, nostāvēt, nevaru strādāt, tad man jāizvērtē, vai es varēšu vingrot mājās vai labāk sporta klubā, kur man stāvēs klāt treneris un kontrolēs, vai es vingrojumus izpildu pareizi, pietiekamā intensitātē un skaitā, un mērķa sasniegšanai man sevi jāmotivē līdz tam sporta klubam aiziet.

Piemēram, trauksmes un depresijas stāvoklī cilvēks nespēj pieņemt adekvātu lēmumu, kas rezultātā pasliktina viņa paša stāvokli. Apburtais loks!

Publiski ieejamo informāciju var izmantot sev par labu, ja mērķtiecīgi meklē un filtrē informāciju, meklē ticamus avotus, piemēram, onlainā ir pieejams depresijas tests.

Cilvēks ar vidēji izteiktu depresiju spēj funkcionēt un pat nenojauš, ka viņam ir depresija. Varbūt viņš ir neapmierināts ar darbu, cilvēkiem un citiem faktoriem un nevar saprast, kamdēļ vēl joga un meditācijas, bet, ja jau citi dara, man arī jādara, kaut gan gandarījumu nesagādā. Un konsekventi turpina darīt to, kas nepatīk, ēst veselīgu ēdienu, kurš negaršo, ar argumentu, ka tas taču veselīgi. Bet, vairojot negatīvās emocijas, mēs savu stāvokli tikai pasliktinām. Ja depresiju atklātu un ārstētu, būtu cits skats gan uz dzīvi, gan izvēlēm.

Lai saprastu, ko vajag tieši man, iespējams, ir nepieciešams konsultants, koučs, terapeits, kurš palīdz labāk ieraudzīt sevi, saprast, kā rīkoties vai nerīkoties (vai man jāiet ziemā peldēt, varbūt labāk uz pirti, vai jāpaliek attiecībās, bet varbūt jāiet prom, palikt vai mainīt darbu). Lēmums gan būs jāpieņem pašam.

Es varbūt tagad tā primitīvi skaidroju, bet, ja, piemēram, cilvēks piecus gadus darbā piedzīvo mobingu un vēl šaubās, vai viņam tur jāpaliek vai ne, ar nepārtrauktu migrēnu turpina uz iet darbu, jo bez viņa tur netiks galā, un tad katru dienu ar galvassāpēm iet uz jogu vai meditāciju un turpina būt apstākļos, kas izraisa migrēnu vai veģetatīvo distoniju, nesaprotot, ka patiesībā ķermenis signalizē par apdraudējumu un ir jāglābj sevi, nepalīdzēs ne joga, ne meditācija.

Protams, cilvēks to nevar atpazīt un saprast vienā dienā. Tāpēc ir psihoterapija, bet tā prasa laiku un motivāciju. Motivāciju neturpināt tā kā tagad, mainīt kaut ko, bet, kamēr nezinu, ko un kā, man vajadzīga palīdzība.

Vai mūsdienu cilvēkiem joprojām ir kauns runāt par savu mentālo veselību?

Man nav konkrētas statistikas, bet jaunākā paaudze ir krietni atvērtāka. Mūsu vecāku paaudze nekādu runāšanu par mentālo veselību nav piedzīvojusi. Tad, kad viņi auga, tādu terapeitu nebija, un viss šis viņiem asociējas vai nu ar šamanismu, ezotēriku vai kaut ko nenopietnu.

Divdesmitgadnieku un trīsdesmitgadnieku paaudze ir atvērtāka tad, ja viņi paši grib kaut ko mainīt.

Taču jāsaprot, ka vidēji smagas un smagas depresijas gadījumā psihoterapija bez medikamentiem, visticamāk, nebūs efektīva. Vienlaikus jāizmanto abas metodes. Ja cilvēks dzīvo trauksmē, neēd, neguļ, līdz ar to arī informāciju uztver ar grūtībām, tad doma, ka viņam regulāri un gadiem ilgi būs jāiet pie terapeita, ir nepieņemama. Ja cilvēkam ir tik slikti, ka viņš guļ gultā un nespēj no tās piecelties, kāda tur psihoterapija vispār ir iespējama? Ir jāsaprot, kurā stadijā tu atrodies, vai tev ir nepieciešama tablete plus terapija, vai arī tu vari iztikt tikai ar terapiju, varbūt pietiek tikai ar sportu vai režīma maiņu. Jāmācās lūgt un pieņemt palīdzību. Ja cilvēks ilgstoši ir dzīvojis stresā un viņa veģetodistonija ir pārgājusi stabilā hipertensijā un aritmijā, kad ir paaugstināta insulīna rezistence un analīzēs jau parādās izmērāmas izmaiņas citos parametros, tikai pamainot režīmu vai citus ārējos apstākļus, vairs nebūs līdzēts. Bieži vien cilvēki ar veģetodistoniju mēģina atrast cēloni un neārstējas, kamēr tas nav atrasts. Tā kā pie veģetodistonijas analīzēs izmaiņu vēl nav, cilvēks ir dusmīgs: "Kardiologs neko neatrod, gastroenterologs neko neatrod, ko tad mēs ārstējam? Kā tas var būt, ka man neko neatrod?" Priecājies, tev vēl ir iespēja vērst situāciju par labu sev. Ārstēt galvu! Tad, kad analīzēs izmaiņas jau būs redzamas, būs jāpieliek lielākas pūles, lai šos procesus vismaz apturētu. Jāmācās pieņemt realitāti.

Jāizglītojas par biopsihosociālu slimību attīstības modeli. Jāizprot, ka psihe ir saistīta ar ķermeni un ķermenis – ar psihi, tāpat kā smadzenes ar sirdi un sirds – ar smadzenēm. Mūsu ķermeni ietekmē viss, kas notiek smadzenēs, bet smadzenes uztver visu, kas notiek ar mūsu ķermeni vidē.