Naoli, palīgā! Meksikāņu vecmātes neparastie dzemdību stāsti Latvijas sievietēm
Foto: Shutterstock un Līga Liepa-Kivilande

"Es dzemdībās jutos kā okeāna tumšākajās dzīlēs, vientuļa un pamesta. Un tad man likās, it kā spīdētu gaisma un pie manis trauktos divi delfīni, kas iznesa mani augšpusē, un kļuva priecīgi, vairs ne pamesti. Un tad bērniņš dzima. Tikai, ieraugot dzemdību video, es sapratu, ka šo sajūtu man deva vecmāte un mana bērna tēvs, kas dzemdībās sāka dziedāt," tas ir fragments no meksikāņu vecmātes Naoli Vinaveras neparastajiem dzemdību stāstiem, ar kuriem viņa bagātīgi dalījās seminārā Latvijā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Meksikāņu vecmāte Naoli Vinavera šobrīd dzīvo Brazīlijā un strādā par mājdzemdību vecmāti jau 36 gadus. Ieguvusi gan vecmātes mūsdienu izglītību, gan skolojusies tradicionālajā meksikāņu vecmātībā pie vecām vecmātēm.

Naoli Vinavera viesojās Latvijā ar semināru vecmātēm, dūlām un mammām. Stāstījumu viņa iekrāsoja ar piemēriem no pieredzes dzemdībās. Sieviete dzemdībās ir tāda, kāda viņa ir, tur līdzi nāk... nu viss, kā dzīvē. Arī grūtības. Un emocionālās grūtības ir tās, kas, kā daudzkārt pierādījies praksē, var bremzēt un ietekmēt dzemdību gaitu. Naoli ļoti mīl šādas dzemdības un sievietes tajās! Jā, viņa mīl arī tās dzemdības, kur viss iet raiti, viegli, harmoniski, bet vēl jo vairāk tās, kur ir jāsajūt, jāsaprot, kā sievietei pārvarēt kādu grūtību, kā viņu vislabāk atbalstīt. Protams, kādu grūtību gadījumā dzemdībās tiek likts viss dabiskais arsenāls, ko mājdzemdībās vecmāte var izmantot – dabiski līdzekļi, rebozo lakats, masāžas, paņēmieni, arī medikamenti.

Uzziņai: Rebozo lakats – garš, slīpā diegā austs meksikāņu lakats, kuru sievietes izmanto visās dzīves situācijās, arī dzemdībās un grūtniecībā. Ar to var veikt gan dažādas atslābinošas metodes, gan aktivizēt dzemdības, gan pat palīdzēt mainīt bērna guļu.

Šajā rakstā, ar Naoli atļauju, vēstīju vairākus stāstus, kā tieši īstie vārdi, pieskāriens, rīcība no vecmātes, var palīdzēt sievietei no kāda "iestrēguša punkta" – kad vai nu dzemdības nevirzās vai sieviete emocionāli cieš – , iziet. Parasti tad arī viss aiziet gludi tālāk.

Turklāt – nav vienas instrukcijas, ko un kā darīt. Un arī tā ir Naoli aizrautība – nezināt, ne tikai lūkoties pieredzē un zināšanās, bet sajust, kas kurā brīdī ir vajadzīgs, ieklausīties sevī, un atbilde nāk gan sajūtas veidā, gan domās kā vizualizācija.

"Meksikā mums ir vārds, kas apzīmē aukstuma elementu. Ja dzemdībās ir kādas grūtības, mēs meklējam, kas ir tas aukstums, kas bloķē dzemdības sievietei. Tas var būt saistītas ar sievietes emocijām, jūtām, ķermeni, garīgo pusi. Teiksim, bailes no nāves, traumas, aizliegumi, noteikti arī seksuālie, vēlme kontrolēt u.c.. Un vecmātes vai dūlas uzdevums ir ieraudzīt, kā aukstumu mainīt uz siltumu," tā savu lomu redz Naoli. Ļoti bieži šo aukstumu radot dziļas un dramatiskas situācijas. Tāpēc svarīgi ar vārdiem, kustību virzīt sievieti uz siltumu. "Vecmātei ļoti svarīgi skatīties uz sievieti, būt klātesošai, tikai tā var pamanīt nianses. Ja viņa sāk kliegt vai raudāt, ļoti labi – tā ir viņas brīva izpausme. Daudzās dzemdībās, kurās esmu piedalījusies, bijis jābūt ļoti fokusētai uz sievieti, jo nav bijis ļoti viegli. Ja es nebūtu bijusi fokusēta, varbūt dzemdības beigtos slimnīcā," saka Naoli.

Dusmas par vīra neveikto vazektomiju

Sievietei vajag dot laiku izteikt savas emocijas, ja ne viss ir tā, kā viņa domājusi. Lūk, uzskatāms piemērs no dzemdībām, kā tas palīdzēja "nostopētām" dzemdībām virzīties tālāk.

Stāsta Naoli: "Tās bija kādas sievietes trešās dzemdības, pirmie divi bērni jau bija kopā ar mani dzimuši mājās, un sievietei šī pieredze patika. Šoreiz, kad sievietes dzemdes kakla atvērums bija jau deviņi centimetri, es redzēju, ka viņa ir ļoti nopietna un dusmīga. Rāmi jautāju, kas notiek. Viņa pat nevarēja īsti runāt, tikai izkliedza: "Viņš! Viņš!". Es jautāju, ko viņš ir izdarījis? "Viņš man pēc otrā bērna apsolīja, ka nosies sēkliniekus, bet viņš to neizdarīja!" Man ir svarīgi atbloķēt traucējošo, kāpēc sieviete nevar dzemdēt... Teicu – neuztraucies. Un jautāju klātesošajam vīram, vai viņš to izdarīs pēc šīm dzemdībām. Viņš apsolīja, ka izdarīs. Es tev neticu! – viņa teicu. Teicu – neuztraucies, es ar viņu parunāšu.

Es paliku aiz durvīm, tuvumā. Tikai dzirdēju, kā viņa izbļāva vīram pārmetumua. Vīrs pretī pieņemoši atbildēja – jā, mana mīlestība, jā, mana mīlestība. Un tā reizes trīs. Un tad atskanēja skaļš: "Naolīīī!!!" Viņa izgāja no dušas un meklēja vietu, kur dzemdēt.

Kāds "aukstuma" slānis aizgāja, taču es jutu, ka tas vēl nav viss. Bija vēl grūtāk atklājams slānis. Izrādījās – viņa baidījās, ka būs grūtas dzemdības vai bērns būs slims, jo viņa šo bērnu negribēja – bērns būs slims, tas būs Dieva sods viņai par to. Sievietē bija ļoti daudz baiļu un arī kauna. Protams, es kā vecmāte nevaru par simts procentiem solīt veselu bērnu, taču varēju teikt, ko zināju: "Neuztraucies, nav nekādu problēmu, kas norādītu uz ko sliktu. Un Dievs redz tavas sajūtas un saprot tās, nebūs nekāda soda. Sagaidīsim bērniņu...".

Tad nāca vēl trešais traucējošais slānis – negribu būt grūtniece, negribu dzemdēt un just sāpes, gribu epidurālo anestēziju un uz slimnīcu! Bet pirms tam viņai ļoti patika dzemdēt. Man bija dilemma, ko darīt. Viņa nopietni uz mani skatījās. Slimnīca bija ļoti tuvu, un es nevaru visu lemt – sievietei ir sava izvēle. Es mierīgi teicu – ja gribi braukt, braucam uz slimnīcu. Sievietei jau kļuva interesanti – kāpēc Naoli uzreiz piekrita? Es, kā zinādama, tikai piebildu – bet sākumā aizej uz dušu – tev jābūt tīrai. Labi – viņa dusmīgi atbildēja. Tad viņa iegāja kopā ar vīru dušā un aizvēra durvis. Es paliku aiz durvīm, tuvumā. Tikai dzirdēju, kā viņa izbļāva vīram pārmetumua. Vīrs pretī pieņemoši atbildēja – jā, mana mīlestība, jā, mana mīlestība. Un tā reizes trīs. Un tad atskanēja skaļš: "Naolīīī!!!" Viņa izgāja no dušas un meklēja vietu, kur dzemdēt."

Šis stāsts liecina, ka, sievietei ļaujot paust savas jūtas, lai cik varbūt viņai tās liktos pašai biedējošas un kaunpilnas, atbalstot viņu un pieņemot, arī dzemdības aiziet vajadzīgajā gaitā. Jāpiebilst – vīrs solījumu pēc tam turēja.

Kad pēc seksuālās vardarbības nespēj pieskarties intīmajiem orgāniem

Dzemdības ir seksuāls notikums un var raisīt arī ķermeniskās atmiņas par kādām norisēm. Piemēram, Naoli atceras – kad viņas dēliņš bija septiņus mēnešus vecs, viņš sāka krist un viņa, dēlu ķerot, saņēma viņa galviņu tā, kā bija tai pieskārusies savās dzemdībās: "Un sajutu savā dzemdē gluži tādas pašas sajūtas kā dzemdībās. Vēlāk daudzkārt esmu redzējusi daudz piemēru, kā spilgtā ķermeniska pieredze, jo īpaši dzemdībās, var "pacelt" kādas atmiņas. Piemēram, ja bērniņš uzspiež uz specifiskas vietas sievietei, kas cietusi no seksuālās vardarbības, viņai var būt sajūta – stop, negribu! Citreiz sieviete kaut ko skaidrāk pasaka, citreiz vienkārši sauc – ej prom no manis, no mana ķermeņa! Ir, kad vispār tikai no sejas izteiksmes var nolasīt šo atgrūšanu – to vecmātei ir svarīgi identificēt! Jo būtiski ne tikai "atvērt ceļu bērnam", bet rūpēties, lai sievietei dzemdību procesā būtu pozitīva pieredze, arī, ja agrāk bijusi trauma," uzmanību vērš Naoli.

Vecmāte pārliecinājusies, ka daudzas lietas dzemdībās var transformēt: "Kad ir bijis tik daudz sajūtu, tās var mainīt! Un dzemdībās var rast spēka avotu. Ja kaut kas domās, sajūtās, atmiņās ir izstumts, rodas statiskums, bloks. Tas ir tā, it kā upē stāvētu akmens, ko ūdens apiet. Esmu daudzkārt redzējusi, ka dzemdībās, kas ir spēcīga norise, sievietei, kurai ir kāda trauma, atrodot pareizu atbalstu, bloks var pazust."

Naoli, palīgā! Meksikāņu vecmātes neparastie dzemdību stāsti Latvijas sievietēm
Foto: Līga Liepa-Kivilande
Naoli, semināra laikā Rīgā, rādot tehnikas ar rebozo lakatu

Lūk, viens uzskatāms piemērs no Naoli prakses: "Manā pieredzē bija sieviete, kas 16 gadu vecumā bija cietusi no seksuālās vardarbības. Ne velti, viņa bērniņu gaidīja tikai 42 gadu vecumā. No smagās pieredzes viņai arī intīmie orgāni šķita "tumša vieta". Tikai vīrs, kurš bija ļoti iejūtīgs, mīlošs, bija palīdzējis viņai. Bet pati savam ķermenim viņa negribēja pieskarties. Viņa man jautāja, vai varēs dzemdēt, iztiekot bez vaginālās apskates. Teicu – protams, var. Dzemdības bija ilgas, "trīs dienas, trīs naktis". Taču viņa ļoti gribēja dzemdēt pati un arī abi ar mazo jutās fiziski labi. Protams, es mēģināju dažādas metodes – masāžas, rebozo, dabiskos līdzekļus – bet nekas īsti nepalīdzēja, jo bija it kā uzliktas iekšējas bremzes. Viņa ir ļoti gudra sieviete un daudz bija lasījusi. Tā nu, ilgāk dzemdējot, jautāja – esmu lasījusi, ka dzemdes kakliņš var pietūkt un bloķēt dzemdības, vai tā var būt? Teicu – jā, tā var būt. Un tad viņa ļāva pieskarties viņas intīmajiem orgāniem, lai iztaustītu dzemdes kakliņu. Tas notika ļo-o-o-ti uzmanīgi un aizņēma divdesmit minūtes, lai pieskartos tam un pataustītu – tas prasīja daudz mīlestības attieksmes un ļoti lēnu pieskārienu. Redzēju, ka palīdzoša būtu maiga masāža un ledus gabaliņa izmantošana. Lai palīdzētu sievietei atslābināties, ņemot vērā viņas piedzīvoto un attieksmi pret saviem intīmajiem orgāniem, es maigos pieskārienus pavadīju ar iedrošinošiem vārdiem – aicināju iedomāties, kā caur viņu virzās bērniņš, kurš ir tīrs un nevainīgs, un viņa būtība ir tīra, un viņš it kā attīra savā ceļā visu.

Viņa gribēja, lai es visu laiku runāju un paskaidroju procesu, un turpinu šādi runāt. Un es turpināju – visas vecās atmiņas ir ugunī un tu no jauna piedzimsti. Kad bērniņš bija piedzimis, viņa spēja pirmoreiz pieskarties savai vagīnai, pat spogulī uz to skatījās un smējās! Nu viņai bija cita attieksme pret savu ķermeni, tās intīmākajām vietām. Viņa bija gluži kā jauns cilvēks."

Mans vīrs nav pelnījis bērnu!

Nekad nevar zināt, kuri būs īstie vārdi, kas sievietei vajadzīgi, taču vienu principu Naoli gan ievēro – kur ir mūsu uzmanība, tas arī aug. Te nav runas par ignorēšanu.

Sievietes uzmanība bija veltīta tēvam, kurš viņas skatījumā nav pelnījis šo bērnu. Es teicu – tas ir tavs bērns, tu to esi pelnījusi šo bērnu! Tas būs bērns tev, jūs mīlēsiet viens otru, jums būs attiecības. Un viņas sejas attieksme izmainījās.

Lūk, atkal uzskatāms stāsts: "Siete gaidību laikā bija smaidīga un pozitīva. Bērniņa tētis, mūziķis, bija ļoti aizņemts, dzīvoja citā valstī. Sieviete brauca dzemdēt pie manis mājās, sākumā bija domāts, ka viņas brālis viņu tikai atvedīs, bet galu galā – palika līdz galam.Meksikā nav nekas neierasts, ka dzemdībās piedalās arī citi ģimenes locekļi, ne tikai bērniņa tētis. Sieviete pat kontrakciju laikā bija smaidīga un labi jutās. Atkal jau bija garas jo garas dzemdības. Te viņa pabija ūdenī, te pastaigājās dārzā. Daudz stundu, līdz beidzot bija deviņu centimetru dzemdes kakla atvērums. Lai ko darīju un kādi pieskārieni bija, sieviete teica – jūtu, it kā ap mani būtu apjozta dzelzs josta, no ārpuses un iekšpuses. Relaksēju viņu ar rebozo lakatiem. Kopumā viņa jutās labi, tomēr dzemdības nevirzījās. Nu es piedāvāju divus variantus – vai nu braucam uz slimnīcu, lai uzliktu epidurālo analgēziju – tā palīdzēs tev un bērnam atpūsties vai arī es pasaucu ķermeņa terapeiti, izmantosim ķermeniskās tehnikas un kaut ko izdomāsim. Viņa izvēlējās otro.

Atbrauca ķermeņa terapeite, sākām pieskarties ķermenim... un sieviete sāka raudāt. Pirms tam viņa nekad neraudāja. Teica, ka bērna tēvs neuzvedas labi, viņam ir citas sievietes. Viņa arī bija rakstījusi, kad dzemdības bija sākušās – viņš neatbildēja. Man par to viņa neko nebija teikusi, vēstīja, ka viss ir labi. Tad pateica ļoti svarīgu frāzi – viņš nav pelnījis šo bērnu. Viņas uzmanība bija veltīta tēvam, kurš viņas skatījumā nav pelnījis šo bērnu. Tas sievieti it kā atmeta dzīvē atpakaļ uz kādu periodu. Es teicu – tas ir tavs bērns, tu to esi pelnījusi šo bērnu! Tas būs bērns tev, jūs mīlēsiet viens otru, jums būs attiecības. Un viņas sejas attieksme izmainījās. Un viņa ātri dzemdēja!

Brālis, kurš, kā sākumā bija domāts, viņu tikai atvedīs, palika līdz galam un viņu izstumšanas periodā turēja. Pat pieskārās māsas bērniņa galviņai. 40 dienas viņa pavadīja manā mājā, jo nebija labākas vietas, kur braukt."

Kad realitāti nevar mainīt, iekšējo sajūtu – var

Protams, lielākoties emocionālās sāpes un traucēkļus vecmāte cenšas izprast jau grūtniecības laikā, droši mudinot paust savas domas, jūtas. Un arī šeit ir situācijas, kur jāatrod katrai sievietei piemērotākā pieeja.

Naoli, palīgā! Meksikāņu vecmātes neparastie dzemdību stāsti Latvijas sievietēm
Foto: Līga Liepa-Kivilande

Tā bija arī māmiņai, kurai ar pirmo bērnu bija veikta ķeizargrieziena operācija, bet viņa ļoti vēlējās dzemdēt pati. Viņa bija astotajā grūtniecības mēnesī un bažīgi vecmātei paziņoja: domāju, ka mans bērns dzemdībās nomirs. Izrādījās, viņas pašas māte, būdama līdzīgā vecumā, laida pasaulē otro bērnu, viņas brālīti, un viņš nomira. Turklāt mātei to pateica tikai tad, kad jau bija jābrauc mājās... Sekoja mammas depresija.

"Ja cilvēks izstāsta ko tādu, nevar vienkārši pateikt, ka viss būs kārtībā. Es teicu – atnāc pēc divām dienām, atradīsim, kā tev palīdzēt. Man bija laiks padomāt... Un es pieaicināju uz mūsu nākamo tikšanos ķermeņa terapeiti, kas man asistēja masāžas veikšanā. Iztāstīju arī viņai situāciju. Un mēs uzlikām sievieti uz masāžas gultas un līdz ar ķermenisko atbalstu, sākām arī atbalstošu sarunu... Es teicu – tas notika ar tavu māti... Un sieviete pati turpināja stāstījumu – man īsti nebija mātes, jo viņa bija depresijā. Viņai bija tikai pusotrs gads, kad mamma zaudēja bērnu. Viņa turpināja – man nebija mātes blakus. Un es tik ļoti gribēju brāli. Mēs masējām, klausījāmies, masējām, klausījāmies. Līdz pēc laika viņa sāka runāt, uzrunājot savu mirušo brāli, tā, jo sirsnīgi – brāli, es gaidu puisīti, līdzīgi kā tu, viņš ir zēns. Es tā gribēju ar tevi spēlēties! Es gribu, lai tu esi krusttēvs un lai tu rūpējies par viņu. Kad viņš piedzims, es viņu ļoti gaidu, es gribētu, lai tu būty viņa eņģelis... Un viņa sāka smieties un teica, ka viss ir atrisinājies... viņas brālis kļuvis par eņģeli viņas dēliņam," stāstu noslēdz Naoli, bilstot, ka mūsu intuīcija ir mūsu zāles.

Kā bijušajam vīram sniegt atbalstu dzemdībās


Dažkārt pirmās atbildes un sajūtas, ko vecmāte sajūt kā iespējamo atbalstu sievietei, kādu iemeslu dēļ neder. Bet parasti ir vairāk ceļu, kā sievietes aukstumu vērst siltumā.

Par to arī stāsts: "Kāda sieviete gaidībās mēģināja pieņemt, ka viņa būs vientuļā māte ar trīs bērniem. Pēc pirmajiem diviem bērniem viņa izšķīrās no vīra, tad viņi mēģināja saiet kopā un viņa palika stāvoklī. Tomēr laulība netika atjaunota – vīrs strādāja pa visu pasauli, viņam bija citas sievietes... Viņa gan šajā situācijā nejutās kā upuris. Es jautāju, vai viņa vēlas, lai dzemdībās piedalītos bērna tēvs vai labāk draudzenes. Tā kā vīrs tomēr bija piedalījies divās pirmajās dzemdībās, viņa vēlējās, lai klāt būtu viņš. Es viņu iedrošināju – tu jebkurā brīdī vari pārdomāt.

Vīrietis, kurš iepriekš nezināja, kā bijuši sievu dzemdībās atbalstīt – kur rokas tagad var likt, kur vairs nebūtu atbilstoši (jo viņš vairs nav viņas vīrietis), viņš ar dziedāšanu arī bija atradis veids, kā var būt klātesošs un atbalstošs sava bērna dzemdībās

Tā nu dzemdības sākās, kad ierados bija tikai trīs centimetru intervāls, bet viņa ar bērniņu jutās labi un viņa mani sūtīja mājās. Tikmēr bijušais vīrs bija viņas mājās un visādi palīdzēja ar mājas soli. Jāteic, šādas manas vizītes atkārtojas vairākkārt – bērns un mamma jutās labi, un mani mudināja doties mājās (kā vēlāk atklājās – gribējās piedzīvot to idilli, kad ģimenē ir bijušais vīrs). Tad nu galu galā beidzot dzemdības kļuva aktīvākas. Bērniņš smuki nāca, medicīniski viss bija labi, tomēr sieviete sauca: Naoli, palīgā! Es, būdama dziļi klātesoša un sievieti izjūtot, jutu, ka viņai palīdzoši būtu, ja vīrs viņai sniegtu īstu, dziļu skūpstu. Sajutu, ka sieviete to vēlas. Taču... es nevarēju aicināt vīru uz to, jo viņi bija tik daudz strādājuši, lai pieņemtu, ka nav vairs kopā. Tad nākamā sajūta bija – ka es varētu viņai sniegt šādu skūpstu. Bet arī tas nebija psiholoģiski pieņemami. Un tad es... sāku dziedāt. Viņas bijušais vīrs pievienojās – esot profesionālam mūziķim viņam tas nesagādāja grūtības. Un mamma atplauka, bērniņš piedzima.

Mēnesi pēc dzemdībām sieviete bija atradusi video, ko viņas trīsgadīgā meitiņa bija nejauši nofilmējusi dzemdīmās – kā nu pratusi, kas nu kadrā redzams. Viņa mani atsauca un teica – man dzemdībās bija tāda sajūta, ka esmu tik vientuļa un viena, kā okeāna dibenā. Un tad, pašā dzemdību kulminācijā, es it kā vizualizēju, ka okeāna augšpusē ir gaisma un pie manis atpelt delfīni, kas izcēla mani augšpusē. Un tagad es sapratu – tās balsis, kas mani aicināja, bija tu un mana bērna tēva dziedājums, kas izveda mani no vientulības sajūtas. Es kā vecmāte redzēju, ka vīrietis, kurš iepriekš nezināja, kā bijuši sievu dzemdībās atbalstīt – kur rokas tagad var likt, kur vairs nebūtu atbilstoši [jo viņš vairs nav viņas vīrietis], viņš ar dziedāšanu arī bija atradis veids, kā var būt klātesošs un atbalstošs sava bērna dzemdībās," redz Naoli, ar šo piemēru atklājot arī, cik svarīgi uzzināt pašas sievietes stāstu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Brazīlija Grūtniece Grūtniecība Mājdzemdības Meksika
43475391
Dzemdības
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.
Lasi vēl
 

Comment Form