Pienākums, nespēks, vainas apziņa – dzīve ar tuvinieka psihiskajiem traucējumiem

Vēl salīdzinoši nesen psihiskā veselība bija gluži vai tabu temats. Par to klusēja, kaunējās, izlikās to neredzam, cenšoties uzturēt ilūziju par ideālu sabiedrību un tās locekļiem. Par laimi, mūsdienās aizspriedumi mazinās un arvien skaidrāka kļūst izpratne – par savu garīgo veselību jāgādā tikpat rūpīgi kā par fizisko. Un tomēr – ik reizi, kad slimība skar kādu cilvēku, tā kļūst par izaicinājumu ne tikai saslimušajam, bet arī visiem tuviniekiem. Nepārtraukts atbalsts un rūpes par sev mīļajiem var nogurdināt un izsmelt pat visstiprākos. Kā nepazaudēt sevi, palīdzot otram? Par to raksta turpinājumā!

“26 gadu vecumā manai māsīcai atklāja bipolāri afektīvos traucējumus. Visiem par pārsteigumu izrādījās, ka tālos radu rakstos šī slimība ir iedzimta,” pieredzē dalās Marta (vārds mainīts). “Lai kontrolētu slimību, viņai ikdienā nākas lietot medikamentus. Kamēr vien to dara, viss ir kārtībā. Māsīcai nu jau ir nedaudz virs 40, sava ģimene, bērni, veiksmīga karjera. Viņa patiešām ir talantīgs un jauks cilvēks. Un tomēr – aptuveni reizi gadā vai pusotrā kaut kas noiet greizi un viņa nolemj nedzert ārsta izrakstītos medikamentus, kā rezultātā nākas piedzīvot maniakālus un depresīvus stāvokļus.” Marta teic – kad slimība uzliesmo, sievieti vairs nav iespējams pārliecināt par nepieciešamību lietot medikamentus, kā arī doties pie ārsta. “Tad parasti nākas pavadīt aptuveni divas mokpilnas nedēļas, cenšoties pārliecināt viņu meklēt palīdzību. Tas vienmēr ir ļoti, ļoti grūti.”

Sieviete stāsta, ka ar māsīcu agrāk kontaktējās biežāk, šobrīd komunikācija ir retāka, tomēr, vien ielūkojoties viņas sociālo tīklu ierakstos, ir viegli pamanīt, ka slimība atkal ir uzliesmojusi. “Man atliek atvērt viņas “Facebook”, lai saprastu, ka atkal ir slikti. Kad ir maniakālais stāvoklis, viņa katru dienu var publicēt jaunus ierakstus, aicināt cilvēkus uz labiem darbiem, organizēt pasākumus, jaunus projektus, piedāvāt nereālas iespējas. Varētu teikt, ka sākums parasti ir pozitīvs. Māsīca vēlas satikt visus radiniekus, palīdzēt citiem. Atceros pat gadījumu, kad viņa uzliesmojuma reizē bezpajumtniekam uzdāvināja 100 latus. Kāpēc? Vienkārši kļuva žēl. Jāpiebilst, ka viņa nav nekāda bagātniece, pēc tam, protams, nācās savilkt jostu ciešāk.”

Vēlāk pozitīvo stāvokli ar laiku nomaina depresīvs noskaņojums. “Grūti pat izskaitīt, cik reižu viņa man ir zvanījusi, raudot telefona klausulē, lūdzot iespēju palikt pie manis. Tad viss ir slikti, neviens viņu nemīl, radiniekiem ir vienalga. Tie brīži ir ļoti grūti. Cilvēcīgi man viņu ir ļoti žēl, saprotu, ka sāp sirds, bet ir skaidrs, ka dramatiskās izjūtas patiesībā ir saistītas ar slimību. Ja viņa dzertu zāles, justos krietni labāk.”