Kaut attēlā redzamais objekts neizskatās diez ko iespaidīgs, tas tomēr ir ļoti īpašs. Proti, šī koka būve, kas savulaik bijusi akas grods, ir vecākā pašlaik ar dendrohronoloģijas metodi datētā koka struktūra, liecina publikācija akadēmiskā žurnāla "Journal of Archaeological Science" jaunākajā izdevumā.

Dendrologu veiktā izpēte liecina, ka ozolkoks, kas izmantots šīs akas būvniecībā, nocirsts pirms aptuveni 7275 gadiem. Tādējādi tā ir vecākā pašlaik zināmā koka struktūra, kuras aptuveno vecumu izdevies datēt.

"Mūsu atklājumi, konkrēti dendroloģisko datu analīze, liecina – šajā būvē izmantotie koki cirsti laika posmā no 5255 līdz 5256 gadam pirms mūsu ēras. Datēšana ar radioaktīvo oglekli un koka gadskārtu gredzeni mums ļāva noteikt precīzu laika posmu, kad koki cirsti," paziņojumā medijiem pērn skaidroja Jaroslavs Peška no Olomoucas Arheoloģiskā centra Čehijā.

Aka atrakta 2018. gadā netālu no Ostrovas šosejas celtniecības darbu laikā. Tajā atrastas arī keramikas atliekas no neolīta jeb vēlīnā akmens laikmeta. Arheologi tuvumā akai nav atraduši citu būvju paliekas, kas varētu liecināt – aku izmantoja vairākas apmetnes, katrai atrodoties nedaudz atstatus viena no otras.

Arheologi, rūpīgi atsedzot dubļu ieskauto struktūru, secināja, ka tā būvēta no četriem ozolkoka baļķiem stūros un dēļiem sienās. Tā ir aptuveni 1,4 metrus augsta, malas garums aptuveni 80 centimetru.

Zinātnieki norāda, ka struktūra ir neticami labi saglabājusies pat lielā mitrumā. Uz koka dēļiem arheologiem izdevies konstatēt arī akmens darbarīku atstātās pēdas. Tas liek mainīt uzskatus par cilvēku akmens laikmetā dzīvojošo senču prasmēm.

"Mums nebija ne jausmas, ka pirmie zemkopji, kuru rīcībā bija vien no akmens, kauliem, ragiem vai koka izgatavoti darbarīki, bija spējīgi apstrādāt koku līdzīgā tehnikā, kā tas darīts bronzas un dzelzs laikmetos," uzsvēra Peška.

Kas vēl interesanti – ne visi akas būvniecībā izmantotie koki cirsti vienā laikā. Atšķirības ir pat vairākos desmitos gadu. Tas vedina domāt, ka tie, iespējams, iepriekš izmantoti citiem nolūkiem, bet "otro elpu" ieguva šajā akā. Resursu atkārtota izmantošana bija aktuāla jau neolītā. Vēl viena versija, ko pieļauj arheologi – aka kalpojusi visai ilgu laiku, un atšķirības koku vecumā nozīmē, ka tā laiku pa laikam remontēta.

Būtiski gan uzsvērt, ka Eiropā atklātas aptuveni 40 šādas akas, no kurām daļa arī, visticamāk, ir līdzīgā vecumā, dažas varētu būt pat vecākas, taču čehu zinātnieku publikācijā norādīts, ka šī pagaidām ir vienīgā aka, kuras celtniecībā izmantoto materiālu vecums noteikts ar dendrohronoloģijas metodi, tādējādi rezultāti ir drošticamāki.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!