Ir joks, ka praktiski pielietojami kodolsintēzes reaktori vienmēr ir 10 vai 30 gadus tālā nākotnē. Kā pirms pusgadsimta, tā arī tagad. Tūlīt, tūlīt – tuvākajā desmitgadē būs! Un tā aizvien. Taču vairāki notikumi liecina, ka dažās tuvākajās desmitgadēs beidzot patiešām zināsim – ir vai nav cilvēces spēkos ražot enerģiju, izmantojot tos pašus procesus, kas notiek zvaigžņu iekšienē. Pasaulē lielākā eksperimentālā kodolsintēzes projekta – "International Thermonuclear Experimental Reactor" jeb ITER – tapšanā savu artavu iegulda arī Latvijas zinātnieki, iesaistoties tādā starptautiskā konsorcijā kā "EUROfusion". Dr.phys. Andris Anspoks, kurš nupat sācis pildīt Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta (CFI) direktora pienākumus, sarunas gaitā vairākkārt izsakās – patiesības mirklis praktiski izmantojamu kodolsintēzes reaktoru jautājumā nav tālu.

Šis ir pirmais raksts "Campus" rakstu sērijā par tehnoloģijām, kas drīzumā varētu izmainīt mūsu nākotni. Kā apmierināt arvien pieaugošo apetīti pēc enerģijas, kā jau saknē izskaust ģenētiskas slimības vai izmantot savām vajadzībām kvantu skaitļošanas milzīgo potenciālu.

Enerģija tur ir, tikai jāprot dabūt ārā

Cilvēce enerģijas patēriņa ziņā kļūst aizvien ēdelīgāka un ēdelīgāka. Vienlaikus arī nav nekādu šaubu – vairs nedrīkstam atļauties dzīvot kā šobrīd. Tas, ka klimata pārmaiņas ne tikai notiek, bet būtisks faktors to veicināšanā ir cilvēka darbība, vairs nav jautājums, par kuru var lietot populāro frāzi "par to vēl zinātnieki strīdas". Par antropogēno faktoru šobrīd notiekošajās klimata pārmaiņās ir zinātnisks konsenss, un uz šī fona diez ko labi neizskatās fakts, ka aizvien vēl lielākā porcija no pasaules enerģijas pieprasījuma tiek apmierināta ar fosilo kurināmo.

Kā jau ar teju visām problēmām, kur nu vēl tik gigantiska mēroga, arī šeit vienas sudraba lodes nav. Pragmatiski runājot, ja šodien vajadzētu palielināt enerģijas ražošanas jaudas un paveikt to neatkarīgi no dabas untumiem, vienīgais risinājums ir kodolreaktori. "Protams, to visu var balansēt ar saules enerģiju, vēja enerģiju, hidroelektrostacijām, bet kodolreaktori ir teju vienīgie, kurus var ieslēgt un izslēgt pēc vajadzības, kā arī samērā plūstoši variēt jaudu. Arī oglekļa pēda nav tik liela," bilst Andris Anspoks.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!