Tautas medicīna un vēzis: urīnterapija – absurds vai bezmaksas medicīna?  (29)

Par urīnterapiju latviešu valodā atrodam salīdzinoši nedaudz informācijas. Mazliet populārāka tā ir Krievijā, savukārt ārzemju avotos redzam liecības, ka kāds grieķu ārsts ar urīnu mēģinājis "ārstēt" vēzi piecdesmito gadu vidū. Lai arī liekas, ka metode varēja palikt vien medicīnas vēstures annālēs, savus ziedu laikus urīnterapija piedzīvoja trakajos deviņdesmitajos – laikā, kad cilvēkiem bija iespēja tikt pie visdažādākās informācijas. Deviņdesmitie gadi dāvāja mums daudz īpatnēju lietu – ekstrasensus, ūdens uzlādēšanu caur televizoru, piramīdu shēmas un plaši izreklamēto alternatīvo medicīnu.

Sosārs atceras: "Deviņdesmito gadu vidū pacienti samērā bieži urīnu izmantoja vēža ārstēšanā, jo brošūras par šo metodi varēja viegli iegādāties tuneļu kioskos un pat dažā labā grāmatu veikalā. Tā bija modes lieta. Praksē bija gadījumi, kad pacienti to lietoja regulāri, pārsvarā no rītiem, izdzerot vismaz 150–200 mililitru tā saucamā "svaigā" urīna, kas, viņuprāt, esot labākais, jo saturot dažādus hormonus. Bija atsevišķi gadījumi, kad pacienti lietoja urīnu pat divas vai trīs reizes dienā un tajā arī apmazgājās. Problēma nebija tikai metodes bezjēdzīgumā. Smaka palātā bija ļoti traucējoša citiem pacientiem. Šķita, ka viņi pat ātrāk atveseļojās, lai tikai tiktu projām no smakojošās vietas. Patīkama tā nebija arī nodaļas personālam."

Mūsdienās tracis ap šo metodi ir rimies, bet dziednieki joprojām iesaka urīnu onkoloģiskajiem pacientiem.

"Kā pamata un papildu terapija tā nav ieteicama, jo urīns var saturēt patogēnus mikrobus, un tajā nav tādu aktīvo vielu, kuras darbotos pret vēzi. Audzēju gadījumos sevišķi bīstama ir ilgstoša badošanās kombinācijā ar urīna lietošanu, jo tad sagaidāma straujāka audzēja progresēšana, atslābstot imūnās sistēmas funkcijām. Praksē nav zināmi gadījumi, kad kāds vēža slimnieks būtu izārstējies, lietojot tikai urīnu lielākā vai mazākā daudzumā," stāsta Sosārs.

Rakstu sērijā "Tautas medicīna un vēzis" esam apskatījuši vairāku augu un dzīvnieku izcelsmes produktu potenciālu līdzēt onkoloģiskajiem slimniekiem. Nevienam no tiem – ne sulu kūrēm, ne dzeramajai sodai, ne čagas sēnei, ne zemestaukiem, ne krupju uzlējumiem, ne bebru dziedzeriem – nav mehānisma un spējas ārstēt vēzi. Arī pH diēta, kas paredz lietot uzturā sārmainos produktus, neietekmē slimības gaitu. Reti kurš tautas medicīnas produkts spēj strādāt kā papildu metode pēc ķīmijterapijas vai staru terapijas. Neliels potenciāls uzlabot slimnieku pašsajūtu ir čagas sēnei. Bebra dziedzeru lietošanu onkologi neiesaka, bet tomēr neiebilst, ja pacients tos labi panes. Citi, savukārt, var kaitēt – vai nu tūlītēji nonāvēt pacientu kā dzeramās sodas injekcijas vēnā, vai kavējot pacienta laiku, kā to dara sulu kūres. Laiku, ko varētu izmantot, lai uzsāktu nopietnu ārstēšanos ar pierādītām metodēm.

Atgādinām, ka, ja ir vēlme pamēģināt kādu tautas medicīnas metodi, jautājums uzreiz jāizrunā ar savu ārstējošo ārstu. Nevajag kautrēties uzdot jautājumus vai slēpt faktu, ka ir vēlme kaut ko papildus lietot. Izveidojot labas pacienta un ārsta attiecības, tiek sasniegti vislabākie rezultāti. Un, protams, svarīgi atcerēties par regulāru veselības pārbaudi un uzaicinājumiem izmantot vēža skrīninga programmas – jo ātrāk ļaundabīga slimība tiek atklāta, jo lielākas ir iespējas izārstēties un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Vairāk par vēža skrīningiem uzzini Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā, klikšķinot šeit.

--

Nodibinājuma "O Fonds" misija ir mazināt vēža postošo ietekmi Latvijas sabiedrībā. Fonds ir dibināts 2005. gada 22. aprīlī, un kopš 2017. gada uzsāka aktīvu sadarbību ar pieredzējušiem jomas speciālistiem diagnostikas, zinātnes, ārstniecības un paliatīvās aprūpes jomā. Vairāk informācijas par pašu nodibinājumu – fonda tīmekļa vietnē.

Raksts tapis ar Rīgas Domes Labklājības departamenta līdzfinansējumu.