Apturēt novecošanos un dzīvot mūžīgi. Vai zinātne realizēs seno sapni

Mēdz sacīt, ka fantastiski mākslinieki, diži valstsvīri, izcili sportisti, ģeniāli zinātnieki iemanto nemirstību ar saviem darbiem. Tiesa, ne jau burtiski savu, bet gan sava vārda nemirstību, pēc nāves citiem to daudzinot atkal un atkal. Taču, iespējams, kādu dienu, varbūt jau pat šajā gadsimtā, varēsim runāt par pavisam īstu bioloģisko nemirstību. Varbūt jau tuvāko 100 gadu laikā vienlaikus dzīvos paaudzes, kuras šķirs fundamentāla robeža, – vieni būs pēdējie, kas tuvākajās desmitgadēs mirs, bet otri būs iemantojuši ja ne mūžīgu jaunību, tad stipri ilgāku mūžu gan. Dabā savi "kalnieši" eksistē, bet pēdējos gados pie bioloģiskās novecošanas apturēšanas cītīgi strādā arī molekulārās bioloģijas un gēnu inženierijas speciālisti. Turklāt jau šobrīd ar zināmiem panākumiem eksperimentos ar laboratorijas dzīvniekiem.

Dabā savi "kalnieši" eksistē, bet pēdējos gados pie bioloģiskās novecošanas apturēšanas cītīgi strādā arī molekulārās bioloģijas un gēnu inženierijas speciālisti. Turklāt jau šobrīd ar zināmiem panākumiem eksperimentos ar laboratorijas dzīvniekiem.

Viens no vārdiem, kas pēdējā laikā šajā kontekstā zinātnes aprindās izskanējis visai bieži, –Deivids Sinklērs, ģenētiķis no Hārvarda medicīnas skolas Bostonā, Masačūsetsā, kurš ir līdzautors pērn decembrī zinātniskajā izdevumā "Nature" publicētajam pētījumam par to, vai "bioloģisko pulksteni" iespējams pagriezt atpakaļ. Eksperimentā vecām laboratorijas pelēm, kurām bija vērā ņemami redzes nervu bojājumi, izdevies atjaunot normālu redzi, "pārprogrammējot" šūnas uz to jaunāku stāvokli, tādējādi uzlabojot to spēju atjaunoties un ar laiku aizvietot bojātos audus.

Cik tuvu zinātnieki ir mūžīgās jaunības noslēpumam, kas stāv ceļā uz cilvēka nemirstību un kuras sugas uz zemes pašas spēj cīnīties ar novecošanos, lasi rakstā.