Nozīme, ko mēs piešķiram vārdiem, bieži ir lielāka, nekā apzināmies. Šī nozīmes neapzinātā daļa var aiznest mūsu secinājumus jau iepriekš noteiktos virzienos, kuros mēs nebūtu devušies, ja par aprakstīto tēmu būtu domājuši paši. Kā izvairīties no šādas manipulācijas?

2013. gadā "New York Times" publicēja rakstu "Bijušais CIP darbinieks apgalvo, ka nopludinājis datus par uzraudzību". Šis ir raksts par datiem, ko nopludināja Edvards Snoudens. Tie sabiedrībai deva pirmo plašāko ieskatu ASV drošības iestāžu datu vākšanas darbībās, kas, pēc ASV valdības teiktā, palīdz aizstāvēties pret terorisma draudiem.

Teikt, ka Snoudens ir bijušais CIP darbinieks, kas nopludinājis datus par uzraudzību, ir viens veids, kā aprakstīt viņa rīcību. Lūk, vēl divi citi veidi: "Bijušais CIP darbinieks apgalvo, ka nopludinājis datus par masveida spiegošanu" un "Bijušais CIP darbinieks apgalvo, ka nopludinājis datus par sabiedrības izspiegošanu".
Lai arī abi varianti pasaka vienu un to pašu, tie tomēr atstāj atšķirīgu iespaidu.
Lai gan mēs esam pieraduši par vārdu nozīmi uztvert tikai to, kas norādīts vārdnīcā, vārdi tomēr sevī ietver daudz vairāk nekā tikai šo vārdnīcas nozīmi. Tie nes arī atšķirīgus emocionālus lādiņus. Piemēram, Snoudenu arī var raksturot dažādos veidos:
  • Trauksmes cēlējs Snoudens nopludināja informāciju par ASV valdības masveida spiegošanu;
  • Stukačš Snoudens nopludināja informāciju par ASV valdības masveida spiegošanu;
  • Sūdzambībele rakstāmgalds Snoudens nopludināja informāciju par ASV valdības masveida spiegošanu.

Pēc savas saturiskās nozīmes, jēdzieni "trauksmes cēlējs", "stukačš" un "sūdzambībele rakstāmgalds" ir gana līdzīgi, lai varētu darboties kā sinonīmi, bet pievērs uzmanību tam, kā katrs no tiem liek tev justies. Vai lasot, ka "Snoudens ir stukačš", jūti, ka tava nepatika pret viņu beidzot ir attaisnota? Vai arī jūti prieku par to, ka pārmaiņas pēc kāds "lietas sauc īstajos vārdos"? Vai redzot, ka Snoudens tiek apzīmēts kā "sūdzambībele rakstāmgalds", jūties viegli uzjautrināts? Ja jā, kā šī jautrības sajūta ietekmē tavu uztveri par situācijas nopietnību? Vai, atstāstot šo rakstu saviem draugiem, tu koncentrēsies uz raksta saturu vai smieklīgo faktu, ka ziņās redzēji vārdu "sūdzambībele"?

Šie ir tikai daži no jautājumiem, ko varam uzdot domājot par to, kā saukt pašu Snoudenu. Mums ir pieejami arī vairāki veidi, kā skaidrot, ko viņš izdarīja:

  • Snoudens nopludināja informāciju par ASV valdības masveida spiegošanu;
  • Snoudens sabiedrībai atklāja informāciju par ASV valdības masveida spiegošanu;
  • Snoudens nozaga un publicēja informāciju par ASV valdības pretterorisma aizsardzības pasākumiem.

Jebkuram no šiem raksturojumiem mēs varētu atrast gana lielu sabiedrības daļu, kura konkrēto aprakstu uzskatītu par pareizo. Mums katram jāpievērš uzmanība tam, kādu toni notikumiem piešķir raksta autors. Izvēlētais tonis ļauj secināt, kādu attieksmi autors mūsos grib iedēstīt vai arī kāda ir paša autora attieksme neatkarīgi no tā, vai viņš savu toni izvēlējās apzināti.

Lai mēs varētu noformulēt viedokli neatkarīgi no toņa, kurā notikumi tiek izklāstīti, mums jāpārdomā pasniegtā informācija un jāaizstāj pasniegtie emocionālie raksturojumi ar citiem. Tas ļaus labāk apzināties, kādā virzienā tevi apzināti vai neapzināti virza raksta autors.

Papildus tam ir jāpiefiskē emocijas, kuras jūti, saņemot informāciju. Vai ASV valdības rīcības nosaukšana par masveida spiegošanu tevi biedē? Sadusmo? Vai arī atvieglo un iepriecina, jo ieraugi, ka ziņu portāli izmanto to pašu valodu, ko tu? Apzinoties dažādās emocijas, kas rodas lasīšanas brīdī, tu vari labāk pretoties mirkļa iespaidiem un aplūkot tēmu ar vēsu prātu.

Protams, izmantotie vārdi nav vienīgais, kas nosaka mūsu attieksmi pret notiekošo. Liela loma ir arī mūsu pašu vērtībām. Tomēr reizēs, kad uzzinām par notikumu, par kuru mums vēl nav spēcīga viedokļa, tā pasniegšanas veids ietekmēs kā mēs uztversim informāciju.
Turklāt dažādi emocionāli lādēti vēstījumi, kurus mēs katrs varam uztvert citādāk, padara sarunas par jūtīgām tēmām saasinātas un neproduktīvas.
Tādēļ, lai izvairītos no bezjēdzīgiem strīdiem, šeit ir daži paņēmieni, ko vari izmantot brīdī kad jūti, ka saruna sāk iet augstos toņos.

Pajautā sarunas biedram:

  • Kas ir zināmie fakti par šo notikumu?
  • Kādi ir mūsu abu pieņēmumi par šo tēmu?
  • Vai varam aiziet atpakaļ līdz punktam, kurā mūsu domas sāka atšķirties?
  • Kādiem punktiem šajā tēmā mēs viens otram piekrītam?
  • Vai es tevi pārprotu? Ļauj, es paskaidrošu tavu argumentu, kā es to saprotu, un paskaidro man, kur es "šauju garām".

Šie jautājumi liks abiem sarunas dalībniekiem reflektēt pašiem par savām domām un arī par otra cilvēka teikto. Nereti pēc šādas atskatīšanās gadās noskaidrot, ka abi sarunas biedri otra teiktajā saklausa kaut ko atšķirīgu no tā, ko viņš vai viņa gribēja teikt. Šāda pārpratuma pamanīšana ļaus kliedēt apjukumu un mazināt mums visiem labi pazīstamo aizkaitinājuma sajūtu, kas rodas brīdī, kad otrs cilvēks nesaprot šķietami pašsaprotamas lietas.

Protams, mirkļa karstumā ne vienmēr pietiek gribas, lai uzdotu šādus intelektuāli godīgus jautājumus. Vairāk girbas otru cilvēku nosaukt par idiotu. Tomēr, ja sarunas mērķis ir panākt, lai sarunas biedrs maina domas, tad apsaukāšanās nepalīdzēs. Vai ir bijusi kāda reize, kad tu sāki otram cilvēkam piekrist vairāk tikai tapēc, ka viņš vai viņa tevi nosauca par stulbeni?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit