Foto: LETA
Ja piemin eholokāciju – spēju orientēties vidē, radot noteiktas skaņas un pēc tam uztverot, kā skaņas viļņi "atsitas" no dažādiem objektiem apkārtējā vidē un cik ilgs laiks paiet, līdz atbalss sasniedz raidītāju, – parasti prātā nāk zemūdeņu vai vai kuģu hidrolokatori, bet no dzīvnieku pasaules, piemēram, delfīni, vaļi vai sikspārņi. Taču arī cilvēki spēj pārvietoties vidē un noteikt objektu izvietojumu telpā, izmantojot eholokāciju, turklāt šo prasmi iespējams samērā viegli uztrenēt, liecina nupat veikts neliels eksperiments, par ko stāsta vietne "Science Alert".

Kam tas vispār vajadzīgs? Pavisam vienkārši – eholokācijas prasmes apgūšana var krietni atvieglot dzīvi neredzīgiem cilvēkiem. Protams, izkoptās prasmes nebūs tik precīzas kā sikspārņiem, kas ar eholokāciju spēj tostarp arī sekmīgi noteikt medījuma atrašanās vietu, taču drošāk pārvietoties vidē tas var palīdzēt. Kaut šī prasme potenciāli neredzīgiem cilvēkiem var būt ļoti noderīga, tā tiek mācīta visai reti.

Iepriekš jau veikti neliela mēroga eksperimenti par to, vai cilvēki spēj iemācīties šo principu izmantot, lai droši pārvietotos, taču nupat Daremas Universitātes (Lielbritānija) pētnieku komandas veiktajā eksperimentā iekļauta plašāka izlase – arī kopš dzimšanas neredzīgi cilvēki un gados vecāki cilvēki. Izlase gan arī šajā eksperimentā ir neliela –12 neredzīgi cilvēki un 14 cilvēki, kuriem nav nopietnu redzes defektu.

10 nedēļu laikā katram dalībniekam bija 20 treniņu sesijas, katra ilga no divām līdz trim stundām. Treniņos dalībniekiem mācīts pārvietoties vituālos labirintos, izmantojot eholokāciju (šajā gadījumā mēles "klakšķināšanu") – gaiteņos ar T veida pagriezieniem, U veida līkumiem, zigzagiem. Tāpat dalībnieki trenēti arī noteikt, vai priekšā atrodas kāds objekts un kāda varētu būt tā forma, izmērs, novietojums telpā.

Uzdevumus tostarp pildīja arī "profesionāli eholokatori" – cilvēki, kas šo prasmi izkopuši gadiem ilgi. Pēdējās divās sesijās dalībniekiem bija jāspēj pārvietoties tādos virtuālajos labirintos, ar kuriem viņi iepriekš nevienā no treniņu sesijām nebija saskārušies.

Rezultāti liecina, ka pat tikai pēc nepilnām 20 treniņu sesijām trīs mēnešu laikā dalībnieki sienās vai objektos "ieskrēja" daudz retāk nekā eksperimentu cikla sākumā.
Arī eholokācijas laikā objektu izvietojumu telpā palīdz it kā "uzzīmēt" tie smadzeņu apgabali, kas piedalās vizuālās uztveres procesā. Līdz šim nebija skaidrs, vai eholokācijas prasmes var uztrenēt arī cilvēki, kas ir neredzīgi kopš bērnības. Šī eksperimenta rezultāti liecina, ka nav būtisku atšķirību starp to, kā eholokāciju spēja izmantot pa īstam neredzīgi cilvēki un tie, kas ir redzīgi, bet kuriem aklums tika simulēts.

Tāpat daļa cilvēku redzi zaudē laika gaitā, bieži dažādu vecumā strauji progresējošu slimību rezultātā. Lielā vecumā jaunas prasmes apgūt var būt sarežģītāk, taču šajā gadījumā būtiskas korelācijas starp dalībnieku vecumu un to, kā tiem veicās eholokācijas uzdevumos, nebija. Eksperimentā pat kāds 79 gadus vecs dalībnieks veiksmīgi apguva šo neredzīgiem cilvēkiem tik noderīgo prasmi.

Trīs mēnešus pēc treniņu sesiju beigām 10 no 12 eksperimenta dalībniekiem, kas ir neredzīgi kopš bērnības, aptaujā pētniekiem atzinuši, ka šī prasme tik tiešām uzlabojusi viņu spēju ikdienā drošāk pārvietoties, attiecīgi uzlabojusi dzīves kvalitāti.

Eksperiments gan ir neliela mēroga, un šajā virzienā noteikti nekaitētu veikt pētījumus ar lielāku dalībnieku skaitu, taču Daremas Universitātes pētnieku komanda arī par šiem rezultātiem ir gandarīta un uzskata, ka nepieciešams runāt par iespējām mācīt eholokācijas prasmes, piemēram, cilvēkiem, kuri aizvien ir redzīgi, bet kuriem deģeneratīvu acu slimību dēļ tuvāko gadu laikā draud strauja redzes pasliktināšanās.

Visu pētījumu var lasīt izdevumā "PLOS One".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!