Nozieguma izdarīšanas vietas var būt visdažādākās. Pirms dažām nedēļām Jaunzēlandē ģimene iegādājās mantu glabātavu, pilnu ar vairs nevienam nepiederošām lietām. Tajā viņus gaidīja šausminošs atklājums – divos koferos bija paslēptas divu cilvēku mirstīgās atliekas. Diemžēl šis nav unikāls gadījums – noslepkavotu cilvēku līķi koferos tiek atrasti visnotaļ regulāri. Taču policijai, kas izmeklē šādus noziegumus, šie apstākļi rada visai lielus izaicinājumus, un te talkā nāk tiesu medicīnas zinātne.

Kāpēc koferi?


Tiesu medicīnas zinātnes vēsturē un kriminālziņās diemžēl ir lērums ziņu par līķiem, kas atrasti koferos, maisos, atkritumu tvertnēs, automašīnu bagāžas nodalījumos, ledusskapjos un saldētavās. Lai minētu dažus piemērus – koferī atrasts līķis ļaužu pilnā vilciena pieturā Tokijā 2015. gadā, vai koferī atrasts līķis pludmalē Sietlā 2020. gadā, vai Dienvidaustrālijā šosejas malā koferī atstāts līķis 2019. gadā.

Ir vienkāršs iemesls, kāpēc tieši koferi ir tik bieži izmantoti šim nolūkam. Kaut vairumā "krimiķu" līķi parasti redzami vienkārši pamesti vai arī aprakti seklā kapā kādā nomaļā vietā, reālajā dzīvē upuru mirstīgās atliekas daudz biežāk tiek paslēptas priekšmetos, kas sadabūti rokā pēdējā brīdī.

Tās ir lietas, kuras ir viegli pieejamas un gana lielas, lai tajās iedabūtu cilvēka ķermeni. Vēlams, tās ir arī viegli pārvadājamas (iespējams, ar ritentiņiem). Tās reizēm uz laiku var arī noslēpt nepatīkamās smakas, kas rodas cilvēka ķermeņa sadalīšanās laikā, dodot noziedzniekam papildu laiku vai nu izdomāt sev alibi vai pazust bez pēdām.

Tiesu medicīnas eksperti šādas slēptuves dēvē par ierobežotas piekļuves vidi, tāpēc, ka šie priekšmeti ierobežo, uz laiku aiztur vai pat vispār nepieļauj norisināties vienam no dabiskajiem pēcnāves procesiem – kukaiņu baru uzlidojumam. Tiesu medicīnas entomologi ne tikai palīdz izmeklēšanā, bet arī veic pētniecisko darbu, kas atvieglos šādu darbu nākotnē.

Kukaiņu nozīme ir milzīga


Slepkavības izmeklēšanā, kur darīšana ar sadalīšanās stāvoklī esošu līķi, kriminālistikas entomologi spēj pēc kukaiņiem vien aplēst aptuveno laiku, kas pagājis kopš nāves iestāšanās brīža, kā arī izsekot upura vai slepkavas gaitām, noteikt dažādu vielu vai sveša DNS klātesamību organismā.

Dažādi maitēdājkukaiņi – līķmušas, gaļas mušas, parastās istabas mušas, tā dēvētās zārka mušas – ir ar izteikti attīstītu ožas sistēmu, kas ļauj fiksēt pūšanas procesā radušos smaku.

, via Wikimedia Commons" href="https://commons.wikimedia.org/wiki/File:Green_bottle_fly3.jpg">Green bottle fly3

Ja līķis palicis neskarts uz zemes mērenā vidē, to pavisam drīz apdzīvos maitēdāji kukaiņi, kurus piesaistījušas baktēriju veicinātā pūšanas procesa smakas. Dažu stundu laikā kukaiņi ķermeņa atverēs un brūcēs būs sadējuši olas, un drīz pēc tam sīki kāpuri sāks baroties ar miesu.

Taču koferis fiziski ierobežo kukaiņu piekļuvi līķim. Līdz šim kriminālistikā samērā maz uzmanības pievērsts tam, kā kukaiņu lomu pēcnāves procesos izmaina šādas ierobežotas piekļuves vides. Līdz šim par ķermeņa sadalīšanās procesu koferos pabeigti vien divi pilotpētījumi – viens Apvienotajā Karalistē, otrs Rietumaustrālijā, kuru veica mūsu komanda. Abi pētījumi apliecina, ka maitēdāji kukaiņi ir visnotaļ apķērīgi, kad jātiek pie paslēpta līķa.

Koferi krūmājā


Nomaļā krūmājā Rietumaustrālijā mēs šobrīd veicam pasaulē lielāko eksperimentu par līķu sadalīšanās procesu koferos un atkritumu tvertnēs – kopā tiek izmantoti gandrīz 70 paraugi.
Šis bezprecedenta eksperiments sniegs vērtīgus datus, lai turpmāk varētu sekmīgāk izmeklēt šādus noziegumus visā pasaulē. Katrā koferī un atkritumu tvertnē ir nedzīvi dzimuša sivēna ķermenis, lai simulētu miruša cilvēka līķi. Kā kontroles elements salīdzināšanai šādi pat nedzīvi dzimuši sivēni izvietoti vidē ārpus koferiem. Gan laukā, gan iekšā koferos un tvertnēs esam izvietojuši instrumentus, kas mēra un fiksē temperatūru, gaisa mitrumu un nokrišņu daudzumu.

Eksperiments sākās 2022. gada ziemā un noslēgsies vasarā (eksperiments norisinās Austrālijā – tur ziemas sezona ir laikā, kad pie mums ir vasara – red.). Pirmie dati tiks publiskoti pasaulē lielākajā kriminālistikai veltītajā konferencē 2023. gada februārī.

Kaut sākumā kukaiņu piekļuvi bremzēja vēss un lietains laiks, mēneša laikā pēc koferu izvietošanas jau novērojām līķmušu oliņas uz koferu rāvējslēdzējiem.

Ar noteiktiem intervāliem vienu pēc otra atverot koferus, atklājām, ka pa sivēnu mirstīgajām atliekām rosās gan gaļas mušu kāpuri, gan tā sauktās zārka mušas, gan arī dažas vaboles.
Tas nozīmē, ka lielāko kukaiņu atvases iekļuva koferī cauri kofera rāvējslēdzēja "zobiem". Izmērā mazākās mušas varēja izspraukties cauri rāvējslēdzējiem pašas un sadēt olas tieši uz ķermeņa.

Pēc kāpura stadijas, no kūniņas izlienot pieaugušai mušai, tā vairs no kofera ārā netiek. Šie iesprostotie kukaiņi mums ir bagātīgs informācijas avots – zinām dažādu sugu paradumus un augšanas tempu, varam arī izdabūt vērtīgus toksikoloģijas datus no šo kukaiņu eksoskeletiem.
Tādējādi kriminālistikas entomoloģijas ekspert var noteikt upura nāves laiku, kā arī to, vai ķermenis pēc nāves ir ticis pārvietots, kā arī var ar savu interpretāciju palīdzēt izmeklētājiem noteikt iespējamos nāves apstākļus un cēloni.

Slepkavību izmeklēšana, kad darīšana ir ar koferos paslēptām cilvēku mirstīgajām atliekām, ir Pandoras lāde – pilna ar dažādiem sarežģījumiem. Taču ar necilas maitēdājas mušas palīdzību varam iegūt veselu lērumu vērtīgas informācijas, kas palīdzēs atrisināt noziegumus.

--

Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci un autora atļauju. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".

Raksta autore ir Mērdoka Universitātes (Murdoch University, Western Australia) lektore un kriminālistikas eksperte Paula Manji (Paola Magni).

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!