Arī pirms 500 un vairāk gadiem notikušas pandēmijas aizvien ietekmē mūsu dzīvi šodien pat ģenētiskā līmenī. Tā darbojas evolūcija. Viena no postošākajām pandēmijām vēsturē ir melnā nāve jeb buboņu mēris, kas 14. gadsimtā "izpļāva" lielu daļu Eiropas. Mēs esam izdzīvojušo pēcteči, taču izrādās, ka ne visas ģenētiskās īpašības, kas ļāva pārdzīvot melno nāvi, ir labvēlīgas veselībai arī šodien.

Pētnieki izanalizēja vairāk nekā pustūkstoti senu DNS paraugu, kas iegūti no apbedījumiem Londonā (vairāk nekā 300 paraugi) un piecās atsevišķās apbedījumu vietās Dānijā (198 paraugi). Paraugi iedalāmi trīs grupās – tie, kas dzīvojuši un miruši pirms pandēmijas, tie, kas miruši mēra laikā, un tie, kas dzīvojuši un miruši laika posmā no 10 līdz 100 gadiem pēc pandēmijas beigām.

"Mēs esam pagātnes pandēmijās izdzīvojušo pēcteči, tāpēc izprast evolucionāros mehānismus, kas palīdzēja mūsu senčiem izdzīvot, ir būtiski ne tikai no zinātniskā skatpunkta. Tas var mums sniegt arī informāciju par ģenētiskiem priekšnosacījumiem, kas padara mūs vairāk vai mazāk uzņēmīgus pret slimībām šodien," raidorganizācijai CNN skaidroja pētījuma līdzautors Luiss Bareiro, Čikāgas Universitātes ģenētiskās medicīnas profesors.

DNS paraugi ņemti no dentīna zobu saknēs. Pētnieki uzreiz arī pārbaudīja, vai paraugos nav mēri izraisošās baktērijas Yersinia pestis paliekas. Visa paraugu iegūšana un analīze ilgusi aptuveni septiņus gadus, zinātniekiem cilvēku genomā meklējot specifiskas pazīmes, kas varētu liecināt par organisma pielāgošanos veiksmīgākai cīņai pret mēri.

"Tas bija ļoti ilgs process, bet beigās tikām pie genoma sekvencēm tiem cilvēkiem, kas dzīvoja un mira pirms mēra, tiem, kas mira mēra laikā un tiem, kas mira pēc mēra. Tad varam uzdot jautājumu – vai vienas populācijas genoms atšķiras no otras populācijas genoma," CNN skaidroja Makmāstera Universitātes antropologs Hendriks Poinars.

Foto: Dominik Göldner, BGAEU, Berlin

Senākā zināmā mēra upura mirstīgās atliekas atrastas Latvijas teritorijā pie Burtnieka ezera.


Komandas uzmanību pievērsa gēns ERAP 2 – tam bija izteikta korelācija ar mēri. Pirms melnās nāves noteikts gēna ERAP 2 variants bija 40% no Londonas paraugu kopas. Pēc pandēmijas šis īpatsvars bija pieaudzis līdz 50%. Dānijas paraugu kopā atšķirība bija daudz lielāka – 45% pirms mēra un 70% pēc.

Nav zināms, cik lielā mērā un kā tieši šis konkrētais gēna variants palīdzēja izsargātis no mēra, taču laboratoriskos eksperimentos šūnu kultūrās novērots, ka ERAP 2 klātbūtne veicināja atšķirīgu makrofāgu reakciju uz Yersinia pestis baktērijām – šķiet, šo cilvēku makrofāgi daudz labāk tika galā ar mēra izraisītāju.

"Mēs nezinām, vai šīs gēna variants aizvien pasargā no mēra, jo mūsdienās populācijā mēra gadījumu skaits ir ļoti neliels, taču spekulējam, ka aizsardzība aizvien varētu būt," sprieda Bareiro.
Tomēr ieguvumi nav viennozīmīgi – šī efektīvā imūnatbilde pret mēra izraisītāju mūsdienās atspēlējas arī negatīvi, uzskata pētījuma autori. Proti, konkrētais ERAP 2 gēna variants saistāms ar lielāku risku iedzīvoties autoimūnās saslimšanās, piemēram, saslimt ar Krona slimību.

"Cilvēki, kas izdzīvoja melnā mēra pandēmijā, par to samaksāja zināmu cenu – tiem bija tik aktīva imūnsistēma, kas var sākt darboties pret mūsu pašu organismu," bilst Bareiro. Vai arī Covid-19 pandēmija var viest līdzīgas izmaiņas cilvēku ģenētikā? Bareiro ar kolēģiem uzskata, ka tas ir maz ticams – Covid-19 pārsvarā nogalina tos cilvēkus, kuriem reproduktīvais vecums jau ir pagājis, tāpēc ir mazāka varbūtība, ka gēni, kas veicina sekmīgāku cīņu ar Covid-19, ar lielāku īpatsvaru tiks nodoti tālāk nākamajām paaudzēm.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!