Vēsturiskie ziedputekšņu dati no 19 Eiropas valstīm atklāj, ka, lai gan "melnā nāve" (citviet – melnais mēris, Buboņu mēra epidēmija) dažos reģionos bija īpaši postoša, citviet Eiropā tās ietekme bija neliela vai pat vispār nebija jūtama.

Jaunā pētījumā, pie kura strādāja arī Latvijas Universitātes zinātnieki Normunds Stivriņš un Nauris Jasiūnas un kas publicēts žurnālā "Nature Ecology and Evolution", izmantoti ziedputekšņu dati, lai novērtētu mēra pandēmijas izraisīto mirstību Eiropā. Rezultāti liecina, ka melnās nāves ietekme dažādos reģionos ievērojami atšķīrās, un pierāda starpdisciplināras pieejas nozīmi, lai izprastu pagātnes un mūsdienu pandēmijas.

Melnā nāve, kas no 1347. līdz 1352. gadam skāra Eiropu, Rietumāziju un Ziemeļāfriku, ir bēdīgi slavenākā pandēmija vēsturē. Vēsturnieki lēš, ka līdz pat 50 procentiem Eiropas iedzīvotāju gājuši bojā pandēmijas laikā, un uzskata, ka melnā nāve izmainīja reliģiskās un politiskās struktūras, un pat veicināja būtiskas kultūras un ekonomikas pārmaiņas, piemēram, renesansi. Lai gan seno DNS pētījumos ir konstatēs, ka melnās nāves izraisītājs bijis Yersinia pestis, un pat izsekota tās evolūcija tūkstošu gadu garumā, dati par mēra demogrāfisko ietekmi joprojām ir nepilnīgi un maz zināmi.

Jaunais pētījums liecina, ka melnās nāves izraisīta mirstība Eiropā nebija tik plaši izplatīta, kā līdz šim uzskatīts. Starptautiska pētnieku komanda, kuras sastāvā strādāja arī Latvijas zinātnieki, bet vadīja Maksa Planka Cilvēces vēstures zinātnes institūta paleozinātņu un vēstures grupa, analizēja ziedputekšņu paraugus no 261 vietām Eiropā, lai noteiktu, kā mainījās Eiropas ainava un lauksaimnieciskā darbība laikā no 1250. līdz 1450. gadam – aptuveni 100 gadus pirms un pēc pandēmijas. Rezultāti apstiprina postu, ko piedzīvoja daži Eiropas reģioni, bet arī liecina, ka melnā nāve neietekmēja visus reģionus vienādi.

Eiropas ainava stāsta pārsteidzošu stāstu

Palinoloģija jeb mūsdienu un fosilo augu sporu un ziedputekšņu izpēte ir spēcīgs instruments, lai atklātu melnās nāves demogrāfisko ietekmi. Tas ir tāpēc, ka pirmsindustriālajā laikmetā cilvēka radītā slodze uz ainavu, piemēram, lauksaimnieciskā darbība vai vietējo koku izciršana celtniecībai, bija lielā mērā atkarīga no lauku strādnieku pieejamības. Izmantojot jaunu pieeju, ko dēvē par lielo datu paleoekoloģiju (BDP), pētnieki analizēja 1634 ziedputekšņu paraugus no visas Eiropas, ar mērķi noskaidrot, kādi augi un kādā apjomā auga no 1250. līdz 1450. gadam. Šī pieeja sniedz atbildi par ainavas izmaiņām, kas savukārt ļauj noteikt vai lauksaimnieciskā darbība katrā no izpētes reģioniem turpinājās vai tieši pretēji – apstājās un cilvēka ietekmei samazinoties teritorijas aizauga.

Melnās nāves demogrāfiskās ietekmes reģionālie scenāriji. Krāsas atspoguļo graudaugu ziedputekšņu indikatoru izmaiņas simtgades mērogā. Fona karte ar 14. gs. Eiropas politiskajām robežām.


Iegūtie rezultāti ļauj identificēt reģionus, kur melnās nāves izraisītā mirstība bija augsta un kur šī ietekme bija minimāla. Straujš lauksaimniecības samazinājums Skandināvijā, Francijā, dienvidrietumu Vācijā, Grieķijā un Itālijas centrālajā daļā apstiprina viduslaiku avotos aprakstītos augstos mirstības rādītājus.

Tajā pašā laikā, lielā daļā Centrāleiropas, Austrumeiropas un arī Rietumeiropas, tostarp Īrijā un Ibērijas pussalā, ir liecības par nepārtrauktu lauksaimniecisko darbību vai pat tās palielināšanos.
"Joprojām nav izskaidrota ievērojamā mirstības mainība, ko nosaka mūsu BDP pieeja, taču vietējais kultūras, demogrāfiskais, ekonomiskais, vides un sociālais konteksts varētu būt ietekmējis Y. pestis izplatību, saslimstību un mirstību," saka Alesia Masi no Sapienzas Universitātes Romā.

Nepastāv viens pandēmijas modelis


Viens no iemesliem, kāpēc šie rezultāti ir pārsteigums, ir tas, ka daudzi no kvantitatīvajiem avotiem, kas līdz šim izmantoti melnās nāves gadījumu izpētē, ir no pilsētu teritorijām, kurām, neraugoties uz to spēju vākt informāciju un veikt uzskaiti, bija raksturīgs liels cilvēku blīvums un vājas sanitārās normas. Tomēr 14. gadsimta vidū vairāk nekā 75 procentu katrā Eiropas reģionā bija tieši lauku iedzīvotāji. Šis pētījums parāda, ka, lai izprastu konkrēta reģiona mirstību, dati ir jārekonstruē no vietējiem avotiem. Tam par pamatu kalpo jau pieminētā BDP metode kā kultūras ainavu pārmaiņu mērīšanas rīks.

Nav vienota "pandēmijas" vai "mēra uzliesmojuma" modeļa, ko varētu piemērot jebkurā vietā un jebkurā laikā neatkarīgi no konteksta.
Ādams Izdebskis, Maksa Planta Universitāte
"Pandēmijas ir sarežģītas parādības, kurām ir reģionāla un arī lokāla vēsture. Mēs to esam redzējuši COVID-19 gadījumā, un tagad esam to pierādījuši arī melnās nāves gadījumā."

Melnās nāves izraisītās mirstības atšķirības Eiropā liecina, ka mēris bija dinamiska slimība, kuras izplatību un ietekmi noteica kultūras, ekoloģiskie, ekonomiskie un klimatiskie faktori. Pētnieki cer, ka turpmākajos pētījumos tiks izmantoti paleoekoloģiskie dati, lai saprastu, kā šie mainīgie faktori mijiedarbojas, veidojot pagātnes un mūsdienu pandēmijas.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!