Kur pazuda pirms 50 gadiem prognozētais ledus laikmets

Šobrīd absolūtam vairākumam klimata zinātnieku nav šaubu – planēta sasilst. Un strauju klimata pārmaiņu veicinātāja ir arī cilvēka saimnieciskā darbība. Taču nemaz ne tik sen – vēl pagājušā gadsimta 70. gados – tika prognozēta pretēja tendence. Medijos brīdināja par planētas atdzišanu un pat drīzu ledus laikmetu. Pusgadsimtu vēlāk cilvēku veicinātas klimata krīzes noliedzēji turpina atsaukties uz šo gadījumu un izplatīt mītu, ka prognozes par globālu atdzišanu un uzglūnošu ledus laikmetu tolaik bija vairākuma pārstāvēts viedoklis.

Rakstā uzzināsi:
- Kad un kāpēc zinātnieki pirmo reizi aizdomājās par globālo sasilšanu?
- Cik pamatotas bija bažas par jaunu leduslaikmetu pirms 50 gadiem?
- Kāpēc mūsdienās brīdinājumus par pasaules atdzišanu uzskata par mītu?

Par sasilšanu sprieda jau 19. gadsimtā

Var saprast tos, kam šķiet – prognozes par planētas sasilšanu ir problēma, kas dienaskārtībā nonākusi 21. gadsimtā. Par to tagad runā katru dienu. Tomēr zinātnieku vidū šīs bažas nav jaunas. Siltumnīcefekta gāzu emisiju ietekmi uz globālo temperatūru paredzēja jau 19. gadsimtā.
Tas bija daudzu būtisku atklājumu laiks par mūsu planētas vēsturi. Vērojot planētas "rētas" – zemes garozā izgrauztas ielejas, kā arī morēnas un dažādus citus veidojumus –, zinātnieki nonāca pie skaidrojuma par cēloņiem. Savulaik te valdījis daudz aukstāks klimats un zemi klājusi bieza ledus kārta. Senajiem ledājiem pārvietojoties un vēlāk atkāpjoties, atstāti šie ģeoloģiskie pēdu nospiedumi. 19. gadsimta beigās bija izšķirti jau vairāki atsevišķi ledus laikmeti. Taču kas tos izraisījis?

Franču matemātiķis Žozefs Furjē daļu savas karjeras veltīja, lai pētītu siltuma vadīšanas procesus. Furjē lauzīja galvu arī par to, kāpēc Zeme ir tik silta. Pēc viņa aprēķiniem, ar Saules stariem vien nepietiek – darbojas arī kādi citi mehānismi. 1824. gadā publicētā rakstā Furjē izvirzīja hipotēzi, ka Saules piegādāto siltumenerģiju uz Zemes palīdz "iesprostot" gāzes atmosfērā. Ja atmosfēras sastāvs laika gaitā mainās, tad mainītos arī planētas temperatūra.

Kaut bieži atklājumu par oglekļa dioksīda spēju darboties kā efektīvam siltumizolatoram piedēvē īram Džonam Tindalam, vairākus gadus pirms viņa šādu eksperimentu veica amerikāniete Jūnisa Ņūtona Fūta. Viņa ar termometru aprīkotus stikla cilindrus piepildīja ar dažādām gāzēm – gaisu, mitru gaisu, gaisu ar oglekļa dioksīdu – un tos novietoja saules staros. Kad cilindri bija uzsiluši, tie nolikti ēnā. Fūta novēroja, ka cilindri ar mitru gaisu un oglekļa dioksīdu uzkarsa vairāk un arī ilgāk saglabāja siltumu. 1856. gadā, aprakstot savu eksperimentu, Fūta sprieda, ka šāds mehānisms darbotos arī planētas mērogā. Proti, ja atmosfērā būtu vairāk oglekļa dioksīda, planēta uzkarstu.