Foto: ESO

Šādi grandiozi gadījumi notiek ne katru gadu vai desmitgadi. Tie ir daudz retāki, un laimīgas tās paaudzes, kas tos piedzīvo. Tā arī SN1987A pārnova bija viens no šādiem notikumiem – pagaidām vienīgā pārnova jeb masīvas zvaigznes nāve vairāk nekā 400 gadu laikā, ko varēja novērot ar neapbruņotu aci. Taču kas pēc tam no tā visa iznāca? Gandrīz četras desmitgades astronomiem nebija iespēju to noskaidrot, līdz spožā, zeltainā apmetnī tērpies, palīgā nāca jaunais astronomijas supervaronis – Džeimsa Veba kosmiskais teleskops.

1987. gada februārī uzmirdzēja spožs punkts, kas iepriekš pie debesjuma nebija redzams. Tas, ko dienvidu puslodes debesīs redzēja astronomi (un arī cilvēki varēja saskatīt pat bez jaudīgiem teleskopiem), bija pārnova apmēram 168 tūkstošu gaismas gadu attālumā no mums, Piena Ceļam nosacīti blakus esošajā pundurgalaktikā, ko dēvējam par Lielo Magelāna Mākoni. Iepriekš šādu ar savām acīm saskatāmu masīvas zvaigznes nāvi bija dokumentējis Johanness Keplers 1604. gadā, dažus gadus pirms pirmajām drošticamajām ziņām par teleskopa izgudrošanu.

1987. gada pārnova no Zemes bija saskatāma vairākus mēnešus. Tā izstaroja tik spožu gaismu kā 100 miljoni Sauļu. Kas slēpjas aiz pārnovas atstātā emisijas miglāja plīvura? Variantu pārāk daudz nav, taču tieši kurš no tiem ir īstais – to astronomi nevarēja pārbaudīt līdz pat šim brīdim.

Foto: ESO/NAOJ/NRAO/NASA/ESA

SN1987A pārnovas kompozītattēls, veidots no Habla kosmiskā teleskopa, "Chandra" rentgenstaru observatorijas un ALMA radioteleskopu tīkla ievāktajiem datiem.

Kas notiek, kad mirst masīva zvaigzne? Ja tās masa ir vismaz astoņas Saules masas, šādas zvaigznes kodols zvaigznes dzīves cikla beigās, kad iztērēta gandrīz visa kodoldegviela, strauji kolapsē un pēc tam eksplodē, izsviežot kosmosā lielu daudzumu materiāla. Šīs ir tā dēvētās otrā tipa pārnovas. Šajā procesā zvaigzne vai nu pilnībā iet bojā, atstājot aiz sevis pārnovas miglāju, vai arī zvaigznes kodola paliekas kolapsē un pārtop par melno caurumu vai neitronu zvaigzni.

Ar optiskajiem teleskopiem, kas uztver redzamo gaismu, pārnovu rezultātā kosmosā izmestā materiāla mākoņiem cauri redzēt nevar. Taču infrasarkanie teleskopi, kāds ir arī Džeimsa Veba kosmiskais teleskops, var ieskatīties dziļāk šādu gāzu un putekļu mākoņu iekšienē. Gluži vizuāli kā fotogrāfijā redzēt, kas nu tur palicis pēc konkrētās zvaigznes bojāejas, gan nevar. Taču pēc ievāktajiem datiem var secināt, ka tā ar lielu ticamības pakāpi ir neitronu zvaigzne.

"Mēs zinām, ka SN1987A centrā ir kompakts jonizējošas radiācijas avots, visticamāk, neitronu zvaigzne," raidorganizācijai BBC stāsta Klāss Fransons, Stokholmas Universitātes pētnieks un izdevumā "Science" publicētā darba vadošais autors. Īsi pēc zvaigznes eksplozijas izveidojušās neitronu zvaigznes virsmas temperatūra bijusi ap 100 miljardiem grādu, bet nu tā ir atdzisusi līdz apmēram miljonam grādu.

Darba autori ir pārliecināti par saviem datiem un raksta, ka pierādījumi neitronu zvaigznes versijai ir ļoti spēcīgi.

"Mistērija par to, kas tad īsti slēpās aiz putekļu mākoņiem, ilga vairāk nekā 30 gadus. Aizraujoši, ka beidzot esam to atrisinājuši," BBC citē Londonas Universitātes koledžas profesoru Maiku Bārlovu. Viņš piebilst, ka jau iepriekš bijušas netiešas norādes, kas liecināja par labu neitronu zvaigznes versijai, taču Džeimsa Veba teleskops ļāva gūt pirmos tiešos pierādījumus.

Foto: C. Fransson, M. H. Barlow et al. / Science

Datus pārbaudīja un analizēja 34 zinātnieki no 12 valstīm. "Ja mums paveiksies, nākamo gadu gaitā, iespējams, varēsim pat kārtīgi saskatīt neitronu zvaigzni SN1987A centrā un aplūkot vienu no intriģējošākajiem objektiem Visumā agrīnā attīstības stadijā," cer Apvienotās Karalistes Karaliskās Astronomijas biedrības astronoms Roberts Masijs.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!