Fоtо: Shutterstock

Pagaidām arvien ieteicamākās brīvā laika aktivitātes ir tādas, kuras baudīt svaigā gaisā un tālu prom no cilvēku pūļiem – pie dabas. Un astronomiskie novērojumi, kā jau allaž, ir lielisks iemesls uz dažām stundām aizbēgt no pilsētas. Ko debesīs, ja tās nesegs mākoņu sega, varēsim redzēt janvārī? Ikmēneša apkopojumu piedāvā astronomijas tematikai veltītais portāls "Starspace.lv".

Saulei tuvāko planētu Merkuru varēs redzēt janvāra otrajā pusē pēc saulrieta. Jālūkojas uz dienvidrietumiem, un novērojumiem vislabākā vieta būs tāda, kur brīvs horizonts, piemēram, jūras krastā. Savukārt Veneru varam ieraudzīt agrā rītā pirms saullēkta, taču tā jau ir ļoti tuvu horizontam un grūti novērojama. Janvāra otrajā pusē saules dēļ Veneru novērot būs jau ļoti grūti.

Aizvien labi redzams ir Marss, kuru varam vērot samērā agri, bet jau neilgi pēc pusnakts tas noriet. Lai atrastu Marsu, vērs skatienu augstu debesīs dienvidrietumos pēc saulrieta. Kā raksta "Starspace.lv", Marss janvāra sākumā pāriet no Zivju zvaigznāja Auna zvaigznājā, bet 20. janvārī būs pietuvojies Urānam. Protams, pretēji Marsam, Urānu ar "neapbruņotu aci" ieraudzīt nav iespējams – vajadzīgs visai jaudīgs binoklis vai labāk jau amatieru teleskops.

Gāzes milžus Jupiteru un Saturnu janvārī ieraudzīt būs grūti – tie riet jau drīz pēc saulrieta.
Neptūnu varēs ieraudzīt, taču te arī ar binokli būs "par īsu" – vajadzēs jau nelielu teleskopu. "Starspace.lv" gan iesaka Neptūna novērojumus labāk atlikt uz rudeni, kad redzamība būs stipri labāka.

Vienas no krāšņākajām ainām naksnīgajās debesīs allaž ir meteoru plūsmas. Janvāris gan šajā ziņā nav pārāk bagātīgs. Daudzkaitlīgākās Kvadrantīdu plūsmas maksimums jau tūlīt garām, turklāt novērojumiem tāpat šobrīd traucētu apmākušās debesis, taču uzmanību var pievērst 15. un 16. janvārim, kad gaidāms Delta Kancrīdu plūsmas maksimums. Šīs plūsmas radiants atrodas Vēža zvaigznājā, un arī mēnesgaisma novērojumiem netraucēs. Tiesa, šī ir mazskaitlīga plūsma, kas nozīmē – stundas laikā var ieraudzīt ne vairāk par pieciem meteoriem. Līdzīga situācija ar Berenikes Matu plūsmu, kuras maksimums ir 18. un 19. janvārī. Radiants uzaust pirms pusnakts, bet tieši virs galvas mums atrodas rītausmas stundās. Tie ir vieni no visātrākajiem meteoriem (ap 65 kilometri sekundē), bet stundas laikā nav gaidāms vairāk par pieciem meteoriem. Lai kādu pamanītu, nekaitēs laba deva veiksmes.

"Starspace.lv" raksta, ka janvāris ir piemērots laiks, lai labāk iepazītos ar Dvīņu zvaigznāju – tas ir viegli sameklējams. Lūk, kā to izdarīt – jāprot atrast Oriona zvaigznājs, tad atliek savienot Rīgelu (pēda) ar Betelgeizi (plecs). Šo līniju pagarinot uz augšu, tā sasniegs Dvīņu zvaigznāju. Protams, talkā allaž var ņemt arī kādu mobilo papildinātās realitātes lietotni, kas palīdzēs aši atrast debesīs zvaigznājus, zvaigznes, planētas un citus objektus. Šādas lietotnes oficiālajos "Android" un "iOS" lietotņu veikalos ir daudz un dažādas – gan maksas, gan tostarp arī visai kvalitatīvi bezmaksas varianti.

Dvīņu zaigznājā spožākās zvaigznes ir Kastors un Pollukss. Iespējams, slavenākais objekts Dvīņu zvaigznājā ir vaļējā zvaigžņu kopa M35, kas ir nojaušama, skatoties ar neapbruņotu aci, un labi pamanāma binoklī vai nelielā teleskopā, raksta "Starspace.lv". Nedaudz zemāk atrodas vēl viena vaļējā zvaigžņu kopa – NGC 2158, bet tā jau ir daudz grūtāk saskatāma, jo atrodas aptuveni četras reizes tālāk nekā M35. Tāpat dvīņu zvaigznājā ir atrodama viena pārnovas atlieka – IC 443, kas neformāli tiek dēvēta par Medūzas miglāju. Pārnova varētu būt sprāgusi pirms vairākiem tūkstošiem, iespējams, pat desmitiem tūkstošu gadu, bet tās centrā atrodas neitronu zvaigzne.
Netālu no Kastora "ceļgala", Mebsutas, atrodas vēl viena vaļējā zvaigžņu kopa – NGC 2266, kurā ir daudz vecu zvaigžņu. Šī kopa īpaši krāšņi izskatās ilgākas ekspozīcijas attēlos, kas varētu interesēt astrofotogrāfus.

Pārejot pie Polluksa, "Starspace.lv" piemin, ka tā "vidukli" iezīmē dubultzvaigzne Vasats (Delta Geminorum). Netālu no šīs zvaigznes atrodas planetārais miglājs NGC 2392, kas tiek dēvēts par Eskimosa miglāju, lai gan šo efektu iespējams novērot tikai ilgas ekspozīcijas attēlos. Pusceļā starp Polluksu un Kastoru atrodas interesants planetārais miglājs – NGC 2371/72, kuru Viljams Heršels 1785. gadā uzskatīja par diviem atsevišķiem objektiem. Šī miglāja aplūkošanai ieteicams OIII filtrs.

Lielāks izaicinājums, kura pievārēšanai vajadzēs vismaz 10 collu teleskopu, ir spirālveida galaktika NGC 2357. Dvīņu zvaigznājs ir bagāts ar vaļējām zvaigžņu kopām. Bez jau uzskaitītajām var sameklēt arī NGC 2355 un NGC 2395, kas atrodas pie Kastora "kājām". Uz robežas ar Mazā Suņa zvaigznāju atrodas Abell 21 jeb Medūzas (Gorgonas) miglājs, kas ir vēl viens planetārais miglājs. Arī šī miglāja aplūkošanai ieteicams izmantot filtrus (OIII vai šaurjoslas).

Visbeidzot varam pievērsties pašam Kastoram, kas ir ļoti bagātīga zvaigžņu sistēma – tā sastāv no sešām zvaigznēm. Teleskopā redzamas trīs zvaigznes, kura katra ir divu zvaigžņu pāris, kas jau vairs nav sadalāms, izmantojot teleskopu. Kastors atrodas nieka 52 gaismas gadu attālumā.

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !