Foto: NASA
Ja pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā būtu jāliek likme uz to, kura no lielvarām pirmā nogādās cilvēku uz Mēnesi, visdrošākais variants šķistu likt uz PSRS kā uzvarētāju – virkne Padomju Savienības sasniegumu kosmosa izpētes pirmsākumos amerikāņus atstāja iedzinējos. Tomēr vēsture liecina, ka šajās derībās tie, kas izvēlētos šķietami drošāko variantu, zaudētu. No tehnoloģiskiem izaicinājumiem līdz pat padomju iekārtas veicinātām personīgām nesaskaņām starp svarīgiem cilvēkiem un neveselīgai konkurencei – īsa vēsture, kā PSRS piedzīvoja lielāko sakāvi kosmosa sacensībās.

Patiešām var teikt, ka Padomju Savienības centieni panākt, lai Nīla Ārmstronga vietā kā pirmo cilvēku uz Mēness pieminētu Alekseju Ļeonovu, izgāzās ar skaļu blīkšķi. Otrais mēģinājums palaist gigantisko nesējraķeti N1, kam bija jākļūst par PSRS "darba zirgu" lidojumiem uz Mēnesi un varbūt pat tālāk, beidzās ar sprādzienu, kura jauda pielīdzināma neliela taktiskā kodolieroča sprādziena jaudai – ap 3,5 kilotonnām TNT. Var uzskatīt, ka šis bija visai skaidrs un simbolisks gals sapnim par pirmo padomju kosmonautu uz Mēness, taču, retrospektīvā skatoties, PSRS Mēness programma bija nolemta neveiksmei jau krietni iepriekš. Taču vēl desmit gadus iepriekš par to nekas neliecināja.

Padomju triumfālais sprints

Padomju Savienība piecdesmito gadu beigās un sešdesmito gadu sākumā varēja lepoties ar daudziem sasniegumiem kosmosa izpētē. PSRS sekmīgi izmēģināja pasaulē pirmo starpkontinentālo ballistisko raķeti R-7 jeb "Semjorka", kuras versija "Sputņik-PS" kļuva par pirmo kosmisko nesējraķeti vēsturē un 1957. gada 4. oktobrī zemajā orbītā nogādāja pirmo Zemes mākslīgo pavadoni "Sputņik 1" (attēlā apakšā pilna izmēra mulāža). Tur tas pavadīja aptuveni trīs mēnešus, pirmās trīs nedēļas divās frekvencēs pārraidot signālu, kuru varēja uztvert arī radioamatieri.

Drīz pēc tam ar "Sputņik 2" PSRS arī pirmā nogādāja dzīvu būtni orbītā – slaveno kosmosa suni Laiku (attēlā), kas diemžēl bija nolemts nāvei jau no sākta gala, jo tobrīd vēl nebija izstrādātas tehnoloģijas, lai droši nogādātu kosmosa kapsulu atpakaļ uz Zemes. Tehniskas kļūmes dēļ kapsulā arī strauji kāpa temperatūra, un tiek uzskatīts, ka Laika gāja bojā jau pēc dažām stundām. "Veicot ceturto riņķi ap Zemi, temperatūra kapsulā jau bija pārsniegusi 90 grādus. Nav pamata cerēt, ka suns šādā temperatūrā varēja izdzīvot ilgāk par vienu vai diviem apļiem ap Zemi," Laikas lidojuma sešdesmitgadei veltītā publikācijā citēta Smitsona institūta pārvaldībā esošā ASV Nacionālā gaisa un kosmosa muzeja kuratore Keitlīna Lūisa.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!