Nozagtā atzinība: piecas zinātnieces, kuru nozīmīgos atklājumus piesavinājās vīrieši

Vārds "zinātnieks" daudziem neviļus asociējas ar sirmu vīru, kurš valkā brilles un baltu uzsvārci. Lai arī, iespējams, daļa zinātnieku patiesi atbilst šādam raksturojumam, zinātne nav tikai vīriešu lauciņš, un daudzi vēsturē nozīmīgi atklājumi nebūtu iespējami bez sieviešu līdzdalības. Taču vēstures gaitā sievietes bieži atstātas novārtā tieši dzimuma diskriminācijas dēļ, un zinātne ilgu laiku bija viena no tām nozarēm, kurā daudzi sievietes nevēlējās redzēt un atzīt viņu svarīgo ieguldījumu. Par to arī liecina vairāki piemēri par ievērojamām zinātniecēm, kuras palīdzējušas veikt cilvēcei svarīgus atklājumus, bet visus nopelnus par tiem saņēmuši vīrieši. Lūk, pieci stāsti par savulaik diskreditētām un dzimuma diskriminācijas dēļ neatzītām zinātniecēm.

Rozalinda Frenklina – 51. attēls jeb DNS molekulas struktūras atklāšana

1920. gadā Londonā dzimusī Rozalinda Frenklina, iespējams, ir viens no labāk zināmajiem piemēriem tam, ka pētnieks reizumis negūst atzinību par kādu nozīmīgu zinātnisku atklājumu. Frenklina 1945. gadā Kembridžas Universitātē ieguva doktora grādu fizikālajā ķīmijā. Viņas pirmais pētniecības darbs norisinājās Lielbritānijas ogļu izmantošanas pētniecības asociācijā, kur Frenklina pētīja dažādu veidu ogļu porainību. Viņas darbs bija komerciāli nozīmīgs tā rūpnieciskā pielietojuma dēļ, un Frenklina šajā jomā guva starptautisku atzinību. Taču nākamajā pētniecības jomā viņas darbs nesaņēma pelnīto atzinību.

Nākamais un labāk zināmais Frenklinas karjeras posms bija saistīts ar rentgena kristalogrāfijas izmantošanu, lai iegūtu attēlus, kas sniedz ieskatu sarežģītu bioloģisko molekulu struktūrā. Proti, kad rentgena staru kūlis ir vērsts pret kristālu, stars tiek izkliedēts un rada attēlu uz fotoplates. Pēcāk šo attēlu izmanto, lai interpretētu informāciju par kristāliskās vielas molekulāro struktūru. Frenklina 1951. gadā uzsāka pētniecisko darbu Londonas Karaliskajā koledžā, kur kopā ar biofiziķi Morisu Vilkinsu mēģināja noteikt DNS struktūru. Tiesa, abi pētnieki darbojās divās atsevišķās pētnieku grupās. Pētījuma laikā Frenklina izstrādāja paņēmienu, kas ļāva uzņemt ļoti augstas kvalitātes attēlus, kas norādīja uz DNS molekulas spirālveida struktūru. Tā Frenklina kā vēl nebija gatava izdarīt priekšlaicīgus secinājumus, viņa šobrīd slaveno 51. attēlu ar DNS struktūru nolika malā un turpināja citus iesāktos darbus.

^{Foto: MRC Laboratory of Molecular Biology, CC BY-SA 4.0, via Wikimedia Commons}

Rozalinda Frenklina darbā laboratorijā 1955. gadā.

Tajā pašā laikā Kembridžas Universitātē ģenētiķis Džeims Vatsons un neirozinātnieks Frānsiss Kriks arī mēģināja noteikt DNS struktūru. Abi pētnieki sazinājās ar Vilkinsu, kurš tiem parādīja Frenklinas uzņemto DNS fotogrāfiju jeb 51. attēlu. Protams, Frenklina par to neko nezināja. Šī fotogrāfija izrādījās kritisks pagrieziena punkts un ļāva Vatsonam, Krikam un Vilkinsam izstrādāt DNS spirālveida modeli – savu atklājumu 1953. gada aprīlī zinātnieki publicēja žurnālā "Nature". Arī Frenklina tajā pašā žurnāla numurā publicēja zinātnisko rakstu, kas sniedza plašāku informāciju par DNS struktūru.

Taču, lai arī Frenklinas uzņemtais DNS molekulas attēls bija svarīgākais atklājums, lai "atšifrētu" DNS struktūru un palīdzētu saprast, ka tā nodrošina iedzimtības faktoru, 1962. gadā Nobela prēmiju medicīnas fizioloģijā saņēma Vatsons, Kriks un Vilkinss. Jāpiebilst, ka Frenklina vēl pirms Nobela prēmijas pasniegšanas aizgāja mūžībā – 1958. gadā viņa nomira no olnīcu vēža. Tā kā Nobela prēmijas netiek piešķirtas pēc nāves, nav skaidri zināms, vai Frenklinas nopelns svarīgajā atklājumā tiktu atzīts un arī viņa saņemtu daļu nozīmīgā apbalvojuma, vai tomēr joprojām visus nopelnus uzņemtos zinātnieku trio.