Romas Panteons ir grandiozs piemērs tā laika būvinženieru prasmēm. Un ne tikai – lai pasaulē lielākā šāda veida betona konstrukcija stāvētu divtūkstoš gadu, arī materiāliem jābūt izciliem. Un kā ar akveduktiem, kas ir viena no slavenākajām romiešu arhitektūras "preču zīmēm"? Daži no tiem aizvien funkcionē. Nupat starptautiska zinātnieku komanda paziņojusi, ka liela daļa panākumu slēpjas tajā, kā romieši gatavoja betonu. Materiāls bijis ar lieliskām pašcementējošām īpašībām un efektīvi aizdarījis izveidojušās mikroplaisas. Taču kāpēc?

Pucolāns nav visa atbilde

Tajā laikā dzelzsbetona konstrukciju ar pamatīgu armatūru, kas visu satur kopā, nebija. Taču Panteona kupols stāv kā stāvējis jau gandrīz divtūkstoš gadus – to uzbūvēja ap 125.–128. gadu mūsu ērā. Turpretī ne viena vien mūsdienu ēka jau pēc dažām desmitgadēm izskatās kā no pagājušā gadsimta. Romieši bija ne tikai lieliski arhitekti un būvinženieri, bet arī teicami materiālu lietpratēji.

Desmitgadēm ilgi pētnieki centušies noskaidrot, kāpēc romiešu betons ir tik izturīgs. Ilgi domāts, ka vienīgais nopelns te ir pucolānam. Tas ir materiāls, kas veidojies no irdeniem vulkāna izvirdumu produktiem – tufa, pumeka, pelniem –, un romieši to izmantoja kā vienu no galvenajām saistvielām betonam. Romieši tik ļoti paļāvušies uz šo piedevu, ka tā transportēta uz būvēm visā plašajā impērijas teritorijā. Taču, izrādās, pucolāns ir tikai daļa no atbildes.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!