Foto: AP/Scanpix/LETA

Tvaitas ledāju mēdz dēvēt par Pastardienas ledāju – tas pēdējos gados aizvien biežāk un biežāk tiek piesaukts kā dramatisks simbols notiekošajām klimata pārmaiņām, un pamatoti. 192 tūkstošus kvadrātkilometru lielais ledājs strauji kūst, un tam var būt tālejošas sekas. Lapzemes Universitātes ledāju pētniekam un ģeoinženierim Džonam Mūram ir grandiozu izmaksu un vēriena plāns, kā to nosargāt, vēsta "Business Insider".

Nesen publicētā pētījumā secināts, ka Pastardienas ledājs tik strauji nav zaudējis ledus masu pēdējo 5500 gadu laikā. Kopš 2000. gada tas zaudējis jau triljonu tonnu ledus. Šī ledāja pilnīga sabrukšana un izkušana pati par sevi paaugstinātu jūras līmeni, taču tam ir arī būtiska loma citu ledāju pasargāšanā, bloķējot silto jūras ūdeņu piekļuvi tiem.

Tas ir viens no galvenajiem ledāju kušanas virzītājiem – siltā, sāļā jūras ūdens plūsma. Tās izskalo un erodē ārējo ledus slāni, kas satur kopā ledājus un pasargā tos no sabrukšanas. Mūra komandai ir grandioza ideja, kā šīs plūsmas ja ne apturēt pilnībā, tad būtiski mazināt to ietekmi uz Pastardienas ledāju. Tie ir milzīgi zemūdens aizkari – ar atsvariem vai citādi pie jūras gultnes piestiprināti vienā galā un ar bojām nostiepti augšup otrā. Šāds aizkars būtu 100 kilometru garumā un bremzētu siltā jūras ūdens piekļuvi Tvaita ledājam, dodot laiku tā ārējai ledus sienai atkal nostiprināties un kļūt biezākai.

Kur problēma? Apstāklī, ka praksē lielā mērogā Mūra ideja vēl nav pārbaudīta, kā arī tās īstenošana izmaksātu 50 miljardus ASV dolāru. Protams, tas ir nieks, ja salīdzina ar zaudējumiem, ko nestu jūras līmeņa paaugstināšanās pat par nedaudz vairāk kā pusmetru.

Pie šāda scenārija tiktu apdraudētas tādas metropoles kā Ņujorka un Maiami, nerunājot par neskaitāmām mazākām piekrastes pilsētām un kopienām. Applūšana draudētu ap 100 miljoniem cilvēku.

Iepriekš Mūrs prātojis, ka silto ūdeni varētu apturēt ar masīvu zemūdens sienu, taču aizkaram esot vairākas būtiskas priekšrocības. Pirmkārt, vieglāk un lētāk uzstādīt. Otrkārt, ja tas radītu neparedzētus blakusefektus, piemēram, negatīvi ietekmētu ekosistēmu, tos varētu arī pietiekami operatīvi demontēt un domāt par jaunu dizainu, kas dabu ietekmē mazāk.

Mūra kolēģi Kembridžas Universitātē strādā pie pirmajiem jau lielāka mēroga prototipiem, kas varētu būt gatavi tuvāko gadu laikā. Šobrīd notiek izmēģinājumi ar metru augstiem aizkariem ūdens tvertnēs, lai pārbaudītu pašu konceptu, vai šāds mehānisms ūdens masu aizturēšanai vispār darbojas pietiekami efektīvi. Nākamais solis būs tos uzstādīt jau kādā dabiskā ūdenstilpē un pakāpeniski prototipus mērogot, izgatavojot arvien lielākus un lielākus.

Pastardienas ledāja glābšana ir ielaistas problēmas lāpīšana, un sliktā ziņa ir tāda, ka bez labākiem datiem ledāju pētniekiem nav arī precīzu prognožu, cik laika mums atlicis. "Mēs nezinām, kad Tvaitas ledājs varētu sabrukt. Tas var notikt rīt, var notikt pēc 10 gadiem vai pēc 50 gadiem," atzīst Mūrs, kurš uzskata, ka pēdējais laiks rīkoties ir tagad.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!