Zilie caurumi ir kas līdzīgs karsta kritenēm, tikai zem ūdens. Tie ir milzīgas, vertikālas alas piekrastes reģionos. Atveres pārsvarā apaļas – kā jau kritenēm –, un sienas ļoti stāvas, aptuveni 80 vai pat vairāk grādu slīpumā, veidojo dziļu piltuvi. Par zilajiem caurumiem šos veidojumus dēvē izteiktā krāsu kontrasta dēļ, kas redzams, raugoties uz tiem no gaisa – aeroforo vai satelītu fotogrāfijās.
Blakus esošie ūdeņi ir gaiši zilos vai iezaļganos toņos, un cauri spīd arī gulne. Un te pēkšņi – milzu aplis ar tumši zilu ūdeni. Tas tāpēc, ka šo zemūdens alu dziļums var būt pat līdz 300 metriem. Aptuveni tik dziļa ir 2016. gadā atrastā un par "Pūķa caurumu" ("Dragon hole") dēvētā zemūdens ala Dienvidķīnas jūrā. Taču pavisam nesen – 2021. gadā – Meksikas piekrastē pie Jukatanas pussalas uzietais zilais caurums daudz neatpaliek. Tā atveres platība ir apmēram 1,37 hektāri, bet līdz dziļākajai vietai mērojami 274 metri.
Šādus caurumus visbiežāk atrod piekrastes reģionos vai pie salām, kas sastāv galvenokārt no kaļķakmens. Ģeologi uzskata, ka vertikālās alas veidojušās galvenokārt ledus laikmetu ietekmē – ledājiem kūstot un ūdens līmenim paceļoties, jūras ūdens piekļuvis vietām, kur iepriekš bija sauss kaļķakmens. Tas ir porains, un ūdens labi iespiežas visās plaisās un brīvajās vietās, kaļķakmeni strauji erodējot. Šie applūšanas cikli bijuši periodiski – ūdens te nosedzis piekrastes reģionus, te atkāpies. Daļa no mūsdienās zināmajiem zilajiem caurumiem, visticamāk, šādā veidolā redzami kopš pēdējā ledus laikmeta beigām (pirms aptuveni 11 tūkstošiem gadu), kad jūras līmenis atkal cēlās un piepildīja tos ar ūdeni.
Nesen atklāto zilo caurumu Jukatanas pussalas piekrastē dēvē par "Taam Ja'", kas maiju valodā nozīmē dziļi ūdeņi. Cauruma 3D karte liecina, ka tā struktūra ir visai sarežģīta. Tas nebūt nav kā vienkāršs, apgriezts konuss. Tā ir vesela alu sistēma, un dziļumi dažādās vietās būtiski atšķiras.
Zilie caurumi ir interesants pētījumu objekts – tajos ir unikāls ūdens ķīmiskais sastāvs. Daļā šo zemūdens alu jūras sāļais ūdens satiekas ar gruntsūdeņiem. Tāpat zilo caurumu dziļākajai daļai piekļūst maz saules gaismas, kā arī tur ir zema skābekļa koncentrācija ūdenī. Visi šie faktori veido dzīvotni unikālām būtnēm. Piemēram, tajos atrodamas citur neredzētas baktēriju kolonijas.
Pētniekiem arī izdevies šajās grūti pieejamajās alu sistēmās uziet labi saglabājušās jūras iemītnieku fosilijas.
Zilajā caurumā pie Bahamām atrastas gan bruņurupuču, gan krokodilu fosilijas, sniedzot ieskatu par dzīvi jūrā pirms tūkstošiem un desmitiem tūkstošiem gadu. Tas var būt arī labs izziņas avots astrobiologiem – pētot dzīvību šādos apstākļos, kur maz gaismas un skābekļa, var prātot arī par ekstrēmām vidēm, kādās varētu meklēt mikroskopisku dzīvību ārpus Zemes. Varbūt kāda īpaši izturīga baktēriju kolonija mīt līdzīgā caurumā Saturna pavadoņa Titāna ezeros? Tiesa, jāatceras – tajos gan nav ūdens, bet šķidrs metāns.
Pētījums bez maksas lasāms zinātniskajā izdevumā "Frontiers in Marine Science".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
