Mūsdienās Čiksulubas krāteris ir lielākais aizvien pamanāmais šāds veidojums – tā diametrs ir aptuveni 180 kilometru. Vredefortas krāteris savukārt ir apmēram 160 kilometru liels. Kāpēc tad pētnieki uzskata, ka dinozaurus nogalinājušais asteroīds bijis mazāks, ja jau tā atstātais krāteris ir lielāks? Tāpēc, ka arī krāteri erodē, un Vredefortas asteroīds Zemē ietriecās pirms diviem miljardiem gadu – daudz, daudz senāk. Tobrīd Zemi apdzīvoja tikai pavisam primitīvi organismi, nebija pat koku.
Vairākas citas pazīmes lieicna, ka rašanās brīdī Vredefortas krāteris bijis daudz lielāks par Čiksulubas krāteri – apmēram 250 līdz 280 kilometrus liels. Tālu ārpus šobrīd redzamā krātera perimetra atrodamajos minerālos, piemēram, kvarcā un cirkonā, redzamās trieciena deformācijas un lūzumi liecina, ka savulaik arī šī bijusi daļa no krātera. Mūsdienās lielu daļu krātera sedz daudz vēlāk izveidojušies ieži, un tikai neliela daļa no tā kontūras ir saskatāma no gaisa.
Gadu miljonu gaitā krāteris erodējis, kļūstot arvien grūtāk saskatāms. Pirms vairākiem gadiem šādu eroziju NASA "Earth Observatory" ilustrēja ģeologs Rodžers Gibsons – viņš aicināja iztēloties bļodu, kurai pakāpeniski no augšas tiek griezta nost viena šķēle pēc otras. Tādējādi sarūk ne tikai krātera dziļums, bet arī diametrs, jo bļoda apakšā, protams, ir ar mazāku diametru nekā augšpusē.
Jau iepriekš bija zināms, ka Vredefortas krāteris ir milzīgs, gluži kā pats asteroīds, kas to radījis. Tomēr jaunā izpēte liecina, ka tas bijis par vēl pieciem līdz 10 kilometriem lielāks un sasniedzis 20 līdz 25 kilometru izmēru. Ietriecoties Zemē ar ātrumu no 72 līdz 90 tūkstošiem kilometru stundā, tas arī radījis gandrīz 300 kilometrus lielo krāteri.
"Izprast lielāko trieciena radīto struktūru uz Zemes ir ļoti būtiski, jo tas ļauj pētniekiem izstrādāt arvien precīzākus ģeoloģiskos modeļus," spriež pētījuma vadošā autore, Džona Hopkinsa universitātes Fizikas un astronomijas nodaļas doktorante Natālija Alena. "Pretēji Čiksulubas triecienam, Vredefortas trieciens aiz sevis neatstāja tādas liecības kā masu izmiršana un mežu ugunsgrēki – tobrīd planētu apdzīvoja tikai vienšūnu dzīvnieki, koki vēl neeksistēja," piebilst pētījuma līdzautore Miki Nakajima no Ročesteras Universitātes Ņujorkā.
Viss pētījums publicēts izdevumā "Journal of Geophysical Research: Planets".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
