Ar epidēmijām mums bijis jārēķinās kopš pirmo civilizāciju parādīšanās, patiesībā var teikt, ka tās ir viena no civilizāciju savulaik neparedzētajām blakusparādībām. Jā, ļaudis slimoja arī pirms tam, taču, dzīvojot nelielās vācēju-mednieku kopienās, dažādām nelāgām infekcijām bija ierobežota iespēja "iet plašumā". Viss mainījās līdz ar pāreju no klejotāju dzīvesveida uz zemkopju iekārtu. Dzīve lielākās kopienās, ciematos, vēlāk arī pilsētās nodrošināja lieliskus apstākļus, lai "lipīgas" kaites spētu realizēt savu postošo potenciālu pilnā apjomā. Jaunā koronavīrusa SARS-CoV-2 izraisītā "Covid-19" pandēmija ir nesenākā, bet tikai viena no veselas virknes slimību uzliesmojumu, epidēmiju un pandēmiju cilvēces vēsturē. Šis ir atskats uz dažiem būtiskākajiem brīžiem.

50 nāves nokrāsas, un visas melnas

Kaut vēl 20. gadsimtā piedzīvojām vienu no postošākajām pandēmijām pasaules vēsturē – 1918. gada gripas uzliesmojumu, kas prasīja pēc dažādām aplēsēm pat 50 miljonus dzīvību, ja runājam par epidēmijām, droši vien nav slavenāka vārdu savienojuma kā "melnā nāve".

Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) vietnē skaidrots, ka mēri ierosina baktērija Yersinia pestis – īsa, nekustīga, galos noapaļota, vidū paplašināta un fakultatīvi aeroba nūjiņa. Baktērija ir samērā izturīga vidē un augsnē var izdzīvot pat teju gadu, bet ūdenī, uz pārtikas produktiem, dažādām citām virsmām ap trim mēnešiem. Šai baktērijai ne pārāk tīk saules stari un sausums.
Mēra baktērijas ierosina saslimšanu daudzām siltasiņu dzīvnieku sugām, arī cilvēkiem. Vieglākā un biežāk sastopamā mēra forma ir buboņu mēris. Uz cilvēkiem to no žurkām palīdzēja pārnest blusas. Inkubācijas periods ir no divām līdz astoņām dienām, tad slimība sākas ļoti spēji – drudzis ar augstu temperatūru, nelabums, vemšana, nespēks. Jau nepilnas pusdienas laikā attīstās sāpīgi augoņi limfmezglos kakla rajonā, padusēs. Ja ar antibiotiku palīdzību varam panākt, ka mirstība nokrītas līdz 5%, tad Bizantijas impērijas laikos antibiotiku nebija, un tas nozīmēja tikai vienu – vairāk nekā pusei inficēto tas bija nāves spriedums.

Bizantijas impērija Justiniāna Lielā jeb Justiniāna I valdīšanas laikā agrīnajos viduslaikos piedzīvoja zināmu uzplaukumu, imperatoram godkārīgi mēģinot atjaunot Romas impēriju tās agrākajā varenībā. Viņa ģenerāļi veica karagājienus uz Itāliju, Āfrikas ziemeļu piekrasti. Tikmēr Justiniāns I veica arī virkni iekšpolitisku reformu, tostarp uzdeva izstrādāt jaunu likumu krājumu, kas kļuva pazīstams ar nosaukumu "Justiniāna kodekss", kas komplektā ar Justiniāna I laikā pārskatītu un apkopotu antīko juristu darbu fragmentiem – digestām – veidoja cilvēktiesību pamatus, kas tika studēti vēl simtiem gadu vēlāk. Tomēr Justiniāna I kā veiksmīga imperatora valdīšanu aizēnoja mēris, kam vēlāk dots imperatora nosaukums – Justiniāna mēris.

Tas bija iepriekš minētais Yersinia pestis izraisītais buboņu mēris, kas Bizantijā, visticamāk, nonāca ar tirgotāju kuģiem no Āfrikas vai Centrālāzijas 541. gadā. Šī ir pirmā labi dokumentētā mēra epidēmija. Infekcijas "pīķa periodā" tā strauji izplatījās impērijas galvaspilsētā Konstantinopolē un prasīja pat 10 tūkstošus dzīvību dienā. Netiekot galā ar upuru skaitu, līķi drīz vien vairs netika apglabāti, bet vienkārši atstāti ārā vai sakrauti ēkās.

Zīmīgi, ka arī pats imperators tika inficēts, bet bija viens no tiem laimīgajiem, kam izdevās atkopties. Apmēram trešdaļai Konstantinopoles iemītnieku šāda veiksme neuzsmaidīja. Pat tad, kad mēris Konstantinopolē bija pierimis, slimība ik pa brīdim uzliesmoja citviet Eiropā, Āfrikā un Āzijā, kopā 200 gadu laikā prasot ap 25 miljonus dzīvību (pesimistiskākās aplēses min pat 50 miljonus). Tolaik 25 miljoni bija aptuveni 15% planētas iedzīvotāju.

800 gadu vēlāk mēris atgriezās kā mūsdienās, iespējams, vislabāk zināmā epidēmija vēsturē – tā dēvētā "Melnā nāve" jeb "Melnais mēris", kas dažu gadu laikā samazināja Eiropas populāciju par aptuveni trešdaļu. Par epidēmijas sākuma gadu parasti pieņem 1347. gadu, kad mēri Eiropā ievazāja, iespējams, itāļu jūrnieki, atgriežoties no Krimas. Dažus gadus vēlāk mēris sasniedza arī Livoniju, mūsdienu Latvijas teritoriju. Salīdzinājumā ar mēri Justīnija I laikā, "Melnā nāve" uzdarbojās krietni īsāku laiku, bet, uzliesmojums bija daudz agresīvāks un izplatījās straujāk.

Jāatgādina, ka tajā laikā cilvēkiem nebija pat elementāru pamatzināšanu par to, kā un kāpēc šāda veida slimības tiek pārnēsātas un kas tās izraisa. Tas, ja runā par faktiem, jo tā laika cilvēkiem viņu pasaules uzskatā bija skaidrs, kāpēc mēris eksistē – tas pavisam noteikti ir Dieva sods par cilvēces grēkiem. Tieši tāpēc viena no tā laika "ārstniecības" metodēm bija sevis šaustīšana ar rīkstēm, lai izpelnītos Dieva žēlastību.

To, cik efektīva bija šāda "terapija", protams, pasaka skaitļi – no 1347. līdz 1353. gadam, kad mēris Eiropā pamazām norima, kontinentā bija par 30% mazāk iedzīvotāju, bet blīvi apdzīvotas vietas, piemēram, Florence, zaudēja pat vairāk nekā pusi iedzīvotāju.

Ja runā par mēra ārstniecību, bēdīgi slavenie baisā paskata mēra ārsti ar ādas maskām, kurām knābī sapildītas dažādas aromātiskas zālītes (krustnagliņas, kadiķogas, piparmētras, rožu ziedlapas utt.), parādījās vien vēlāk, 17. gadsimtā. Tā kā darbs bija bīstams, liela daļa maskās tērpto bija vai nu "otrās klases" ārsti vai jauni, nepieredzējuši ārsti, un viņu galvenais uzdevums bieži vien bija pat ne palīdzības sniegšana slimajam – šādas iespējas bija limitētas –, bet tīri statistiķa darbs, proti, fiksēt saslimušo un upuru skaitu, palīdzēt nokārtot formalitātes, piemēram, būt pēdējās gribas nodošanas lieciniekiem.

Interesanti, ka arī vārds "karantīna" cēlies no 17. gadsimtā lietota jēdziena "quaranta giorni", kas burtiski nozīmē "četrdesmit dienas" – periodu, kas mēra uzliesmojuma laikā ostā piestājušiem kuģiem bija jāpavada nošķirti, pirms pasažieri un apkalpe drīkstēja izkāpt krastā.

Salīdzinājumā pret diviem iepriekš minētajiem gadījumiem nelieli mēra uzliesmojumi turpinājās visus turpmākos gadsimtus – zīmīgākie no tiem ir Itālijas mēris (1629. gads), Lielais Londonas mēris (1665. gads), Lielais Marseļas mēris (1720. gads), kā arī trešā "Melnās nāves" pandēmija, kad infekcijas uzliesmojums sākās 1855. gadā Ķīnā un turpmākajās desmitgadēs ar tirdzniecības kuģiem apceļoja visu pasauli.

Vien 19. gadsimta pašā izskaņā, 1894. gadā Honkongā dzīvojošais ārsts Aleksandrs Jersins identificēja slimības izraisītāju – baktēriju, kurai dots viņa vārds, Yersinia pestis. Dažus gadus vēlāk tika apstiprināts, ka slimības galvenais pārnēsātājs cilvēku populācijā ir blusas.

Izstumto slimība

Foto: Shutterstock

Lepra, spitālība, arī Hansena slimība (par godu tās atklājējam Gerhardam Armaueram Hansenam), ir bijis bieds jau antīko civilizāciju laikā. Tā ir bakteriāla infekcija, kuru ierosina Mycobacterium leprae un Mycobacterium lepromatosis. Ja mēris parasti nozīmēja, ka liktenis – dzīvot vai mirt – izšķirsies nedēļu vai pat tikai dienu laikā, lepra inficētos uz ceļiem nospieda pamazām. Reizēm simptomi manifestējās pat gadu desmitu laikā. Tiek uzskatīts, ka epidēmijas apmērus tā sasniedza 11. gadsimtā.

Tā kā lepras izpausmes ir vizuāli ārkārtīgi nepatīkamas un tās noslēpt īsti nevar, infekcijas skartie bieži tika padzīti no kopienas – izraidīti no ciematiem, pilsētām. Šie cilvēki bieži tika pasludināti par nešķīstiem, turklāt vietām spitālīgajiem bija jānēsā pamanāmas krāsas apģērbs vai jāskandina zvans, jāpūš rags vai kā citādi jābrīdina par savu tuvošanos.

13. gadsimtā pirmajā pusē Eiropā bija jau teju 20 tūkstoši institūciju ar lepru slimajiem, un, tā kā šie cilvēki bieži tika stigmatizēti un izstumti no sabiedrības, iespēja nopelnīt iztiku bija visai ierobežota. Ar lepru slimie nereti pārtika vienīgi no žēlsirdības dāvanām.

16. gadsimtā lepra sāka aprimt, taču aizvien nekur nav pazudusi. Arī Latvijas teritorijā darbojās Baltijā pēdējais leprozorijs – Talsu leprozorijs Laidzes pagastā, kurš tika atvērts 1896. gadā.

Arī mūsdienās ik gadu tūkstošiem cilvēku inficējas ar lepru. Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka 2018. gadā pasaulē ziņots par vairāk nekā 208 tūkstošiem jaunu gadījumu. Par laimi kopš 1981. gada šī infekcija ir ārstējama ar vairāku zāļu terapijas kursu, kas ilgst no pusgada līdz gadam, atkarībā no infekcijas smaguma.

Šausminošais ciemkukulis pamatiedzīvotājiem

Foto: Pixabay

Līdzīgi kā lepra, arī bakas, visticamāk, bija līdzās jau kopš pirmajām pastāvīgajām apmetnēm. Ticami pierādījumi gan nav vecāki par Senās Ēģiptes Jauno valsti, proti, aptuveni no laika perioda, kas sniedzas no 1570. gada līdz aptuveni 1085. gadam pirms mūsu ēras. Rētas, ko varētu būt atstājušas bakas, konstatētas uz vairākām mūmijām, tostarp uz Ramzesa V mirstīgajām atliekām.

Eiropu bakas sasniedza ne vēlāk par sesto gadsimtu, raksta "History.com". Tad baku simptomus – intensīvu drudzi, izsitumiem, kas sākumā ir sarkani plankumi, bet pēc dažām dienām attīstās pūslīšos – raksturoja kāds bīskaps Francijā. Slimība pacientu moka līdz pat pusotram mēnesim, un, ja izdodas izdzīvot, visu atlikušo dzīvi nākas pavadīt ar rētainu ādu.

Ja Vecajā pasaulē bakas jau sēja bailes un nogalināja ap trešdaļu inficēto, tad postaža, ko šī slimība nesa Jaunajā pasaulē – Amerikās –, bija bezprecedenta. Līdz ar spāņu un portugāļu konkistadoru piestāšanu Jaunās pasaules krastos, pamatiedzīvotājus piemeklēja plaša mēroga ciešanas. Iespējams, šaujamieroči un tērauda zobeni bija mazākais, no kā vietējiem bija jābīstas. Pamatiedzīvotājiem tā bija pirmā saskarsme ar infekcijām, kas Eiropā bija uzdarbojušās jau gadsimtiem, un viņu imūnsistēma bija absolūti neapbruņota pret šādu draudu. Daļa vēsturnieku uzskata, ka bakas un citas no Eiropas ievestas infekcijas Dienvidamerikas un Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju skaitu samazināja pat par 80-90%.

Bakas ievēroja vienlīdzības principu un nešķiroja – zemnieks vai karalis. 17. un 18. gadsimtā bakas prasīja vairāku monarhu, tostarp Anglijas karalienes Mērijas II, Krievijas impērijas cara Pētera II un Francijas karaļa Luija XV dzīvības.

Daudzu gadsimtu laikā bakas prasījušas simtiem miljonu cilvēku dzīvību, un vēl pagājušā gadsimta 50. gados ik gadu tika fiksēti ap 50 miljoniem saslimšanas gadījumu.

Starp citu, tieši bakām jāsaka "paldies" par pirmo vakcīnu priekšteci, kuru radīja angļu ārsts Edvards Dženers. Kopš pagājušā gadsimta 70. gadu beigām nav fiksēts neviens jauns baku saslimšanas gadījums, un šī slimība pasaulē tiek uzskatīta par izskaustu – pateicoties vakcīnām.

Holeras gadsimts

Foto: AP/Scanpix/LETA

19. gadsimts ir holeras gadsimts. Pasaule piedzīvoja sešas pamatīgas epidēmijas, no kurām pēdējā iestiepās jau 20. gadsimtā.

Holera ir akūta zarnu infekcijas slimība, ko izraisa baktērija Vibrio cholerae. Parasti šīs baktērijas organismā nonāca ar ūdeni vai pārtiku. Inkubācijas periods ir no vienas līdz piecām dienām, bet, kolīdz sākusies, bakteriālā infekcija posta darbus veic ļoti strauji – bez nepieciešamās palīdzības cilvēka dzīvība var izdzist pat diennakts laikā. Galvenokārt no dehidratācijas, jo holera parasti nozīmē ūdeņainu, smagu caureju.

Pirmā 19. gadsimta holeras epidēmija sākās 1817. gadā Indijā, bet pa tirdzniecības ceļiem izplatījās arī Eiropā, Tuvajos Austrumos, Āfrikas austrumos. Indijā vien gāja bojā vairāki simti tūkstoši indiešu un ap 10 tūkstošiem Britu impērijas karavīru.

Pēdējais holeras uzliesmojums 19. gadsimtā sākās 1899. gadā un ilga līdz pat 1923. gadam, četrus gadus pēc Pirmā pasaules kara beigām. 19. gadsimta laikā upuru skaits mērāms daudzos miljonos.

Pēdējais liela holeras uzliesmojuma sākums bija 1961. gadā Indonēzijā, un turpmākajā desmitgadē izpletās no Bangladešas, Indijas, līdz pat Padomju Savienībai un Ziemeļāfrikai. Vēl 70. gadu beigās atsevišķi nelieli uzliesmojumi fiksēti Japānā un dažās Klusā okeāna dienvidu apgabala populācijās.

Arī mūsdienās holera turpina uzdarboties (attēlā augšā – dezinfekcijas pasākumi Mozambikā mūsdienās), ik gadu inficējas no viena līdz četriem miljoniem, un ziņots par vairākiem desmitiem līdz pat vairāk nekā 120 tūkstošiem nāves gadījumu.

Tiesa, ja cilvēks saņem pienācīgu aprūpi, lielākajā daļā gadījumu iespējama sekmīga atlabšana, taču jārīkojas ātri.

Dažādu 'tautību' gripas


Foto: Shutterstock

Postošākā pandēmija 20. gadsimta vēsturē un, iespējams, visā pasaules vēsturē, bija tā dēvētā Spāņu gripa – H1N1. Kaut nav universāla konsensa par šī vīrusa izcelsmi, tas lielā tempā pārņēma pasauli 1918. gadā. Ja pirmais vilnis tā gada pavasarī bija salīdzinoši neliels, tad otrais rudenī – īsta nāve ar izkapti pār plecu.

Aplēsts, ka ar to inficējās aptuveni 500 miljoni jeb tobrīd viena trešā daļa pasaules iedzīvotāju. Tolaik efektīvas terapijas pret gripu nebija, un pesimistiskākajās aplēsēs tiek minēts, ka upuru skaits sasniedzis 50 miljonus. Salīdzinājumam – pasaule nupat bija pārcietusi Pirmo pasaules karu, kurā visbiežāk min ap 22 miljoniem bojāgājušo un vēl apmēram tikpat cietušo, ievainoto.

1957. gadā klāt bija H2N2 paveids – šai putnu gripas pandēmijai tika dots nosaukums Āzijas gripa, jo tās aizsākums meklējams Ķīnā. Dažu mēnešu laikā tā sasniedza Honkongu un ASV, bet pasaules mērogā aplēses par upuriem variē robežās no viena līdz četriem miljoniem.

Desmit gadus vēlāk pasaulē nāvi sēja Āzijas gripas "mutants" H3N2. Divu gadu laikā, no 1968. līdz 1969. gadam, par Honkongas gripu nodēvētais vīruss pasaulē nonāvēja ap miljonu cilvēku.
Pēdējo lielo gripas pandēmiju pasaule piedzīvoja nesen, 2009./2010. gada sezonā. Tā bija pirmā Pasaules Veselības organizācijas izsludinātā pandēmija 21. gadsimtā un skāra 214 valstis, aizjūras zemes un teritorijas.

Pandēmija ilga 68 nedēļas. Kopumā Eiropas Savienības valstīs tika reģistrēti ap trim tūkstošiem nāves gadījumu ar laboratoriski apstiprinātu gripu, no tiem 80% bija pacienti vecumā virs 65 gadiem. Balstoties uz monitoringa datiem, aprēķināts, ka kopumā 2009. gada pandēmijas laikā Latvijā pēc medicīniskās palīdzības gripas gadījumos vērsušies ap 35 tūkstoši cilvēku. Sezonas laikā saņemti paziņojumi par 35 nāves gadījumiem gripas vai gripas izraisītu komplikāciju dēļ.

HIV/AIDS

Foto: Shutterstock

Cilvēka imūndeficīta vīrusa izraisītā saslimšana – iegūtais imūndeficīta sindroms – uzliesmoja pagājušā gadsimta 80. un 90. gados, bet tā izcelsme vairumā avotu tiek datēta ar 1920. gadiem toreizējā beļģu Kongo teritorijā.

Ar šo vīrusu var inficēties, neizsargājoties dzimumakta laikā ar inficētu personu, lietojot kopīgas šļirces, veicot skaistumkopšanas procedūras (pīrsingi, tetovējumi, manikīrs), ja pirms tam apkalpots inficēts cilvēks un instrumenti nav pēc tam pareizi sterilizēti.

Tomēr sabiedrībā aizvien valda arī daudz nepamatotu aizspriedumu. Jāatgādina, ka ar HIV nevar inficēties, ar inficētu cilvēku apskaujoties, sarokojoties, lietojot kopīgus sadzīves priekšmetus (telefonu, datoru, traukus u.c.). Tāpat nevar inficēties, ar inficētu cilvēku atrodoties vienā telpā, braucot vienā sabiedriskajā transportā, peldoties vienā baseinā. Mīti un patiesības par HIV lasāmi šeit.

HIV mūsdienās vairs nenozīmē arī nāves spriedumu – jau kopš deviņdesmito gadu otrās puses pieejama kombinēta pretvīrusa terapija, turklāt jaunākie sasniegumi medicīnā vieš cerību, ka tuvākajos gados pasaule varētu sagaidīt arī medikamentus, kas ļautu šo vīrusu ne tikai nomākt, bet pavisam izārstēt no infekcijas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!