Kāds varbūt klātienē muzejos, kāds tikai attēlos vai dokumentālajās filmās, bet gandrīz visi esam redzējuši dinozauru fosilijas, kas liecina par aizvēsturisko rāpuļu reizēm patiesi iespaidīgajiem izmēriem. Taču paleobiologs Maikls Teilors uzskata, ka nemaz tik precīzu priekštatu par atsevišķu sugu izmēru nevaram gūt pat no šķietami pilnīgām dinozauru skeletu fosilijām. Nav izslēgts, ka daži bijuši pat vēl lielāki, nekā līdz šim šķitis.

Teilors savā pētnieciskajā darbā pievērsies tieši zauropodiem – šajā apakškārtā ietilpst pārsvarā liela izmēra augēdāji, kas pārvietojās uz četrām kājām. Tiem raksturīgi arī izteikti gari kakli, un tieši šī ķermeņa daļa ir tā, kurai uzmanību pievērsis Teilors.

Izrādās, ka vairumam zinātniski dokumentēto zauropodu fosiliju kakla daļā skriemeļi bieži ir deformēti. Daļa paleontologu arī nereti nespēj vienoties, kur īsti beidzas muguras daļa un sācies kakls. Daudzos modeļos, pēc skeleta fosilijām rekonstruējot zauropodu aptuveno izmēru un veidolu, netiek ņemti vērā arī tādi faktori kā skrimšļi un taukaudi. Citiem vārdiem sakot – Teilors ar savu pētījumu mudina pārāk nepaļauties uz muzejos "sastutētajiem" skeletiem kā precīzu dinozaura apmēru reprezentāciju.

Skrimšļi reti fosilizējas, tāpēc vairumā gadījumu desmitiem miljonu gadu laikā ir gājuši zudībā, un paleontologu rīcībā nonāk vien kaulu fosilijas. Teilors uzskata, ka zauropodu jau tā garie kakli būtu par vēl apmēram metru garāki, ja modeļos tiktu ņemti vērā arī skrimšļi un taukaudi. Teilors nudien ir zauropodu kaklu fanāts un vietnei "Live Science" atzīst, ka tie viņu aizrāvuši jau 20 gadus: "Tie ir fascinējoši gan mehāniski, gan bioloģiski un fizioloģiski, gan ekoloģijas ziņā. Zauropoda kakls, iespējams, ir ekstrēmākā ķermeņa daļa, kāda jebkad evolūcijas gaitā attīstījusies dzīvai būtnei."

Arvien dziļāk rokoties miljoniem gadu senajā vēsturē, kuras stāstu atklāj fosilijas, Teilors secināja, ka daudzas no šīm liecībām ir nepilnīgas. Tas, protams, nav pārsteidzoši, ņemot vērā, cik zauropodi bija lieli (pat 35 metrus gari un 70 tonnas smagi).

Jo lielāks dzīvnieks, jo lielāka varbūtība, ka kāda no skeleta daļām nenonāks tādos apstākļos, lai varētu fosilizēties. Gluži kā ar visu citu dzīvē – jo vairāk kaut kam detaļu vai vairāk posmu kādā procesā, jo lielāka varbūtība kaut kam noiet greizi.

Turklāt zauropodiem kakla skriemeļi bija dobi un visai trausli, tādējādi viegli deformējami fosilizācijas procesā. Visai likumsakarīgi, ka labāk saglabājušies augumā nelielāki zauropodu apakškārtas dzīvnieki, piemēram, Camarasaurus lentus, kas bija aptuveni govs izmērā. Ne tuvu iespaidīgajiem 30 metru monstriem, kā, piemēram, ultrazauru ģints milžiem.

Maiks Teilors ar superzaura kakla skriemeļa fosiliju (pa kreisi) un rekonstruētu kakla skriemeļa modeli. Šis kadrs labi ilustrē, cik nepilnīgas mēdz būt dinozauru fosilijas, no kurām tad pētniekiem pēc tam jāmēģina rekonstruēt, kā izskatījies dzīvnieka skelets un pats dzīvnieks.

Cik tad gari ir garākie dinozauru kakli? Tiek spekulēts par aptuveni 10 metru garumu, taču pieejamais taustāmais materiāls ir ļoti nepilnīgs – vien daži skriemeļi, pēc kuriem tad veikta attiecīgā modelēšana. Teilors skaidro, ka zīdītāju gadījumā viss ir vienkārši – septiņi kakla skriemeļi. Taču zauropodu gadījumā pie dažiem no kakla daļas skriemeļiem jau piesaistītas arī ribas, tādējādi ir daudz grūtāk noteikt, kur tad sākās kakls un beidzās muguras daļa. Šo sarežģīto uzdevumu apliecina arī gadījums ar slavenā Kārnegi diplodoka skeleta rekonstrukciju. 1900. gadā tika spriests, ka tam ir 11 kakla skriemeļi. Vēlāk tomēr atzīts, ka kakla skriemeļi par Dipiju iesauktajam dinozauram bijuši 15. Un arī par to vēl gala vārds nav izskanējis – varbūt tomēr vairāk, varbūt mazāk.

Ņemot vērā, cik grūti ir kakla skriemeļu skaitu noteikt pat tik labi zināmai un izpētītai fosilijai, Teilors ir pārliecināts, ka par citiem zauropodiem mums skaidrības ir vēl mazāk. Lai publikai neradītu maldinošu priekšstatu, viens no Teilora ierosinājumiem ir muzejos tos kakla skriemeļus, par kuru vietu šaubu nav un kas ir rekonstruēti pēc īstām fosilijām, nevis piemodelēti klāt, iekrāsot vienā krāsā. Savukārt tos, kas eksponātā ir iestrādāti, vadoties pēc modeļiem un pieļāvumiem, savukārt iekrāsot citā krāsā.

Visu Teilora pētījumu var lasīt izdevumā "PeerJ".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!