Pētījums: mikroplastmasas lietus pamatīgi piesārņo arī aizsargātas teritorijas
Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Skābais lietus izklausās biedējoši, taču nupat akadēmiskajā žurnālā "Science" publiskots pārskats liecina, ka vairāk varētu būt jāsatraucas par ko citu – mikroplastmasas lietu.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Zinātnieki ir nobažījušies, ka ar šo problēmu tikt galā varētu būt daudz sarežģītāk, nekā ar skābo lietu. Tā dēvētais skābais lietus ir lietus, kas piesārņots ar skābajiem oksīdiem, piemēram, sēra dioksīdu vai slāpekļa oksīdu, un tam ir zems pH līmenis. Taču šī problēma tika apzināta jau pirms vairākiem desmitiem gadu, un ieviesti risinājumi – filtri ražotņu un spēkstaciju dūmeņos, katalītiskie konvertori automašīnu izplūdes gāzu reducēšanai līdz mazāk kaitīgiem savienojumiem. Taču ar mikroplastmasu ir pavisam cits stāsts.

Par mikroplastmasu uzskata plastmasas daļiņas, kas ir mazākas par pieciem milimetriem, bet bieži vien mikroplastmasa ir tik maza, ka ar "neapbruņotu aci" to pat nevar saskatīt, un tā ir visur – gaisā, ūdenī, augsnē, tostarp sastopama pat tādos cilvēka darbības šķietami maz skartos reģionos kā Arktika. Ja kaitīgās emisijas var neitralizēt ar filtriem, tad gaisu un okeānu no mikroplastmasas daļiņu miljardiem attīrīt jau ir pavisam cita mēroga problēma.

Ziņojuma "Plastic rain in protected areas of the United States" autori 14 mēnešus ievāca gaisa un lietus ūdens paraugus 11 aizsargātās dabas teritorijās ASV rietumos, tostarp arī slavenajā Lielā kanjona nacionālajā parkā. Secinājumi ir visai skaudri – pat šajās no cilvēka tiešas darbības maksimāli pasargātajās vietās mikroplastmasa ir problēma –

aplēses liecina, ka šajos dabas parkos ik gadu nokrīt ap 1000 tonnām mikroplastmasas, ekvivalents aptuveni 120 miljoniem plastmasas pudeļu.

"Un šie ir dati tikai par aizsargātajām teritorijām ASV rietumos, kopā tie ir tikai seši procenti no kopējās valsts teritorijas," izdevums "Wired" citē pētījuma vadošo autori Dženiso Brāniju no Jūtas štata universitātes. Pētniece atzīst, ka mikroplastmasas daudzums bija tik iespaidīgs, ka dati viņu šokējuši.

Paraugu ievākšanai tika izmantota divu tvertņu sistēma – viena tvertne gaisa paraugu ievākšanai, otra lietus ūdens paraugu ievākšanai. Kolektoru sistēmu kontrolēja sensori – kolīdz sāka līt lietus, tika atvērts vāks lietus ūdenim paredzētajai tvertnei un aizvērts vāks gaisa paraugu ievākšanai paredzētajai tvertnei, un otrādi. Pētnieki arī analizēja meteoroloģiskos datus un "izsekoja", no kurienes nākušas gaisa masas un lietus mākoņi, kas "piegādājuši" ūdens un gaisa paraugus dabas parkos izvietotajām iekārtām.

Kopumā secināts, ka 98 procentos ievākto paraugu ir atrodama arī mikroplastmasa. Ja runā par apjomu, tad vidēji ap četriem procentiem no paraugu tilpuma bija tieši mikroplastmasas daļiņas. Vēl dati apliecināja, ka mikroplastmasas daļiņas gaisa paraugos bija izmērā mazākas nekā tās, kas atrastas lietus ūdens paraugos.

"Es burtiski biju "gar zemi", kad secināju – teju katrā paraugā redzami nelielas, krāsainas plastmasas daļiņas," komentē ziņojuma vadošā pētniece Brānija.

Pētījums: mikroplastmasas lietus pamatīgi piesārņo arī aizsargātas teritorijas
Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Ar notekūdeņiem mikroplastmasa ieplūst okeānos, piesārņojot dziļūdens ekosistēmas, ar gaisa masām un nokrišņiem izplatās faktiski visā pasaulē.

Brānija ar kolēģiem secināja, ka "lietus ļoti efektīvi no atmosfēras savāc visu, kas tajā atrodams. Ja atmosfērā ir pamatīgs putekļu un plastmasas daudzums, lietus šīs daļiņas nogādās līdz zemei".

Plastmasas īpašības, kas to padara tik pateicīgu dažādu produktu ražošanai, ir arī tās, kas to padara dabai tik nedraudzīgu. Plastmasa ir tik izturīga, ka nenoārdās, bet gan sadalās arvien mazākās daļiņās, kas arī pēc tam palīdz šim piesārņojumam izplatīties gaisā, ar lietus ūdeni, ar notekūdeņiem. Un te iezīmējas vēl kāda problēma – mikroplastmasa ar laiku sadalīsies vēl mazākās daļiņās, kas jau kvalificēsies kā nanoplastmasa, proti, daļiņas, kas mazākas par vienu mikrometru jeb milimetra tūkstošo daļu. Šāda izmēra daļiņas atrast var jau tikai ar ļoti jaudīgām iekārtām.

Arī Brānija ar kolēģiem secināja, ka viņu ievāktajos paraugos, visticamāk, ir nanoplastmasas daļiņas. "Es nevarēju saskatīt neko mazāku par četriem mikrometriem, bet tas nenozīmē, ka šādas daļiņas tur nebija. Tas, ka mēs tās neredzam, nenozīmē, ka mēs tās neielpojam," skaudri secina pētniece.

Turklāt plastmasas atkritumu ik gadu kļūst arvien vairāk. Pesimistiskās prognozes liecina, ka gadā saražotais plastmasas atkritumu skaits līdz 2030. gadam salīdzinājumā ar šī brīža rādītājiem būs teju dubultojies un sasniegs ap 460 miljoniem tonnu gadā.

Tags

Dabas aizsardzība Klimata pārmaiņas Bioloģija Zinātne
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form