Sarežģītā maņu pasaule – kā uztveram laiku, ja mums nav ne laika 'auss', ne laika 'deguna'
Foto: Kevin Ku / cc

Maņu mijiedarbība, cilvēkam veidojot priekšstatu par pasauli, nav vienkāršs jautājums. Un ko mums darīt ar visiem cilvēkiem piemītošo laika uztveri? Mums taču nav nedz laika "auss", nedz laika "deguna". Par sarežģītajām cilvēka maņu un uztveres niansēm Māris Zanders Latvijas Universitātes žurnāla "Alma Mater" jaunajā numurā sarunājas ar Datorikas fakultātes profesoru Jurģi Šķilteru.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Sākšu ar apzināti mazliet provocējošu jautājumu. Tu un tavi kolēģi pēta cilvēka kognitīvās spējas, kā "aparāts" ar nosaukumu "smadzenes" mijiedarbojas ar apkārtējo pasauli. Savukārt, palasot citus darbus, rodas sajūta, ka joprojām nav pilnīgas skaidrības par pašu "aparātu", kā tas darbojas. Tas netraucē?

Tik traki nav, neirozinātnieki ir pavirzījušies ļoti tālu uz priekšu. Piemēram, mēs diezgan labi saprotam smadzeņu dažādu reģionu mijiedarbību principus. Viens no mūsu Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas darba fokusiem ir cilvēki, kuriem ir neirodeģeneratīvas problēmas to sākumposmā. Mēs cenšamies saprast, vai ir saistība starp kognitīvajiem, neinvazīvajiem testiem un to, kas šiem cilvēkiem, vienkāršoti izsakoties, notiek smadzenēs. Ja mēs varam šādu saistību saskatīt un pierādīt, tad tam ir ārkārtīgi liela nozīme diagnostikā. Formulējot citādi: kad cilvēku "ieliek" magnētiskās rezonanses aparātā, notikušās izmaiņas jau ir lielas, tur maz ko vairs var darīt. Tātad viens no virzieniem ir sazobe starp kognitīvajiem, vizuāli telpiskajiem procesiem un neirālajiem procesiem – tas ir ļoti interesanti no pētnieciskā viedokļa, un tam ir arī liela, kā saka, praktiskā pievienotā vērtība.

Mazliet pastāsti par šo pētījumu dizainu! Cik esmu lasījis, neirodeģeneratīvo procesu agrīnās pazīmes ir ļoti grūti pamanāmas.

Pētījumu pamatā ir zināšanas par to, ka par neirodeģeneratīvo procesu uzsākšanos var liecināt, piemēram, objektu atpazīšanas procesu pasliktināšanās vai valodas apstrādes pasliktināšanās. Ir mentālās rotācijas tests un vēl citi. Te kā problēma jāmin tas, ka daudzi no šiem testiem agrāk izveidoti tā, ka tie veicami, ja tā var izteikties, uz papīra ar zīmuli. Mēs cenšamies tos attīstīt jau digitālā vidē, lai darbs ar eksperimenta dalībniekiem notiktu saudzīgākā, draudzīgākā vidē.

Tekstos, ko mēs varētu apzīmēt par populārzinātniskiem, nereti parādās smadzeņu plastiskuma tēma. Varētu teikt, pat ja viens smadzeņu apgabals ir bojāts, pārējie reģioni puslīdz veiksmīgi "pārgrupējas", lai pārņemtu bojātā funkcijas. Ja šis plastiskums nav izdomāts, varbūt tas noder arī neirodeģeneratīvo procesu gadījumā?

Par plastiskumu runāt var, bet problēma ir tā, ka neirodeģeneratīvi procesi ir neatgriezeniski, tur nekas sevišķi adaptēties nevar. Daudz interesantāk ir tas, ka plastiskums ir arī mūsu uztveres procesos, piemēram, cik viegli mēs apgūstam jaunus digitālus rīkus. Padomā, kā mēs pirms piecpadsmit gadiem un tagad plānojam savu dienu, nofiksējam to, kas mums jāatceras utt. Jāsecina, ka cilvēku uztvere demonstrē ļoti labas adaptēšanās spējas, kas savukārt ļauj teikt, ka kognitīvās zinātnes strādā ar ļoti svarīgiem, mūsdienīgiem jautājumiem.

Sarežģītā maņu pasaule – kā uztveram laiku, ja mums nav ne laika 'auss', ne laika 'deguna'
Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Komunikācijas departaments
Profesors Jurģis Šķilters ir viens no tiem pētniekiem, kurš šogad godināts ar Latvijas Universitātes gada balvu par oriģinālu pētījumu rezultātiem.


Šajā uztveres plastiskumā gan ir arī kāds nepatīkams aspekts – vieglums, ar kādu mēs sevi mākam maldināt.

Skaidrs, ka ikvienam cilvēkam ir raksturīgi dot priekšroku šim konkrētajam cilvēkam tuvākajai ideoloģijai, pasaules skatījumam. Pat ja tas ir bezjēdzīgs un stulbs. Cilvēkam vispār daudz vienkāršāk ir domāt monokauzāli. Ir viena problēma, un vislabāk, ja ir vienas sekas, viens rezultāts, viens risinājums. Ir ārkārtīgi grūti domāt modelī, kas saka, ka šai vienai problēmai ir, teiksim, piecpadsmit cēloņi. Respektīvi, paralēli lieliskajām adaptēšanās spējām, kas raksturīgas mūsu uztverei, ir arī tāda banāla atziņa, ka cilvēks ir slinks.

Cits aspekts ir tas, ka cilvēks – jo īpaši 21. gadsimtā – dod priekšroku tam, kas ir interesants. Lasīt zinātniskus tekstus par infekcijas slimībām un to izplatīšanos vienkārši ir garlaicīgāk nekā lasīt par "5G ietekmi".

Ja mēs paskatāmies uz instrumentiem, kādus lieto dažādi demagogi, tad dažām manipulācijas metodēm ir gara vēsture, citas ir jaunākas, tomēr kopumā arī šī tēma, protams, pētniekiem ir ļoti interesanta. Jo, piemēram, ir zināma saistība starp individuālā un kolektīvā narcisisma iezīmēm un atvērtību dažādām sazvērestības teorijām. Šādā kontekstā jāatgādina – jo, manuprāt, par to tiek runāts salīdzinoši maz –, ka emocijas bailes, riebums, prieks ir ne tikai individuālā līmenī, ka tās ir savā ziņā lipīgas. To mēs redzam sociālajos tīklos konkrētu grupu gadījumā.

Es saprotu, ka, lietojot jēdzienu "slinks", tu lieto nevis akadēmisku, bet ikdienas valodu. Tomēr es vienalga gribētu uzdot pretjautājumu – varbūt no evolucionārā viedokļa šis "slinkums" ir pamatots, proti, mums ir izdevīgi strādāt ar mazāku informācijas apjomu?

Var piekrist, ka cilvēkam – un ne jau tikai mums – evolucionāri ir raksturīgi dot priekšroku vienkāršajam vai vienkāršākajam, salīdzinot ar kaut ko sarežģītāku. Jo šāds algoritms palīdz virzīties uz priekšu.

Cita tēma, kas saistīta ar manu interesi par zinātnisko pētījumu uzbūvi. Tātad pētnieks vāc faktus – piemēram, veicot eksperimentus. Tā var ļoti labi un arī noderīgi pavadīt laiku. Jautājums ir par to, kurā brīdī savāktais apjoms ir pietiekams, lai, pamatojoties uz to, varētu izdarīt kādus secinājumus, konceptualizēt datus?

Tas ir jautājums par korelatīviem pētījumiem, kuros patiešām diezgan likumsakarīgs ir jautājums: "Un kas no tā izriet? Ko mums tas māca?" Mana gandrīz divdesmit gadu pieredze ir saistīta ar eksperimentālu zinātni, kurā mūs interesē cēloņsakarību attiecības. Eksperimentu rīku klāsts patiesībā ir ļoti plašs – sākot ar acu kustību mērījumiem, beidzot ar datorsimulācijām. Papildus mūsu rīcībā ir neiropētījumi, kas tapuši sadarbībā ar kolēģiem no citām disciplīnām.

To visu es saprotu, bet neaizmirsti paša pieminēto monokauzālo domāšanu. Un šī domāšana saka: visi jūsu eksperimenti, godātais Šķiltera kungs, ir ļoti labi, bet pasakiet trijos teikumos, kāds ir rezultāts! Kurā brīdī pētnieks drīkst dot "lielo atbildi"?

Tomēr tev jāņem vērā arī tas, ka "lielās atbildes" fundamentālajā fizikā un pielietojamā bioloģijā būs neizbēgami atšķirīgas.

Es tev varu atbildēt, balstoties konkrēti savā darbā. Iedomāsimies, ka informācija no apkārtējās pasaules mūsos ienāk caur klasiskajām piecām maņām. Mēs tātad runājam par sajūtu apstrādes procesu, kas būtībā ir fizioloģisks. Kad mēs nonākam pie uztveres, mēs nonākam pie pavisam cita "stāsta". Vienu un to pašu garšas, smaržas vai skaņas "ienākošo" informāciju mēs uztveram atšķirīgi.

Mani un daudzus citus kolēģus pasaulē, lūk, interesē, kas ir šie mehānismi sensorās informācijas "pārcelšanai" uztverē. Soli pa solim mēs to šķetinām.

Ja tev tuvāks filozofiskais aspekts, iedomāsimies, ka mums apkārt ir dažādi objekti. Kāda mums šiem objektiem ir pieeja? Pieeja notiek ar uztveres starpniecību, līdz ar to runa ir par cenšanos saprast, kā veidojas mūsu attiecības ar pasauli.

Šī bija mazliet negodīga provokācija no manas puses. Es nesen klausījos diskusiju starp neirofiziologu un filozofu. Kad filozofs neirofiziologam bija apnicis ar jautājumiem žanrā "kā strādā apziņa?", neirofiziologs, manuprāt, eleganti apcirta filozofu ar pretjautājumu: "Kas, jūsuprāt, ir apziņa?" Pirms jautā, vispirms pats saproti, ko tu jautā.

Tā ir situācija, kas regulāri atkārtojas arī lekcijās par vizuālo uztveri, kuras es lasu. Tur ir ļoti sakarīgi studenti – biologi, mediķi –, bet palaikam kāds tā arī saka: jūs te, profesor, runājat par formas uztveri, bet jūs pasakiet, kas ir apziņa? (Smejas.) Mana atbilde ir varbūt par skarbāka nekā tavam minētajam pētniekam. Es saku: bet kas manā un jūsu dzīvē mainīsies, ja mēs zināsim, kas ir "apziņa"?

"Klasiskās piecas maņas". Esmu lasījis par mēģinājumiem saprast, kā migrējoši dzīvnieki, jo īpaši putni, kā tie orientējas un veido maršrutu. Rodas iespaids, ka maņu ir vairāk.

Protams. Piemēram, ir diskusijas par vestibulāro uztveri. Līdz šim to visnotaļ loģiski saistīja ar skaņas uztveri (iekšējā auss), bet, iespējams, ir pamats vestibulāro uztveri nošķirt. Vai termorecepcija.

Un ko mums darīt ar visiem cilvēkiem piemītošo laika uztveri? Mums taču nav nedz laika "auss", nedz laika "deguna".

Tomēr, manuprāt, svarīgāks par maņu skaitu ir tas, ka tās ir savstarpēji saistītas.

Pieļauju, ka jautājums liecinās par empātijas trūkumu, tomēr man šķiet, ka arī šie nu jau vairāk nekā divi gadi pandēmijas apstākļos varētu ietekmēt mūsu uztveres mehānismus vai vismaz būt ierosinoši kādiem pētījumiem.

Jā, mēs redzam, ka pārslimošana ietekmē smaržas un garšu saistības. Tomēr, atklāti sakot, garšu vai ožas sajūtu izkropļojumi nebūtu lielākā problēma. Lielbritānijā ir veikts pētījums, kas aptver relevantu cilvēku apjomu – apmēram 8000 indivīdu. Un mēs redzam, ka kovida izraisītām maņu izmaiņām "komplektā" var nākt līdzi depresija, psihosomatiskie traucējumi. Kaut kādā ziņā tas nepārsteidz, jo jau iepriekš ir bijuši pētījumi, kas liecina – lai gan vispārpieņemts ir priekšstats, ka vissmagāk tiek pārdzīvots vizuālo maņu zaudējums vai pasliktināšanās (redze), arī smaržu sajušana cilvēkam ir ļoti būtiska. Smarža ir kritiski svarīga mūsu emocijām!

Te arī varētu piebilst, ka kļūdās tie, kuri kovidu uzskata par "gripu", kurai līdzi nāk "iesnas" un attiecīgi problēmas ar smaržām. Iesnu veidošanās mehānisms un parosmija kovida dēļ ir atšķirīgi procesi, tāpēc pret kovidu nevajadzētu izturēties vieglprātīgi. Tāpat pētījumi liecina, ka izslimošana var skart cilvēka telpisko orientāciju – sliktā virzienā.

Pavisam "melni" izsakoties, kovids atgādināja pasaulei par smaržu nozīmi.

Ja tu paskatītos kognitīvajām zinātnēm veltītus žurnālus pirms desmit un vairāk gadiem, redzētu, ka smaržu maņām veltītu pētījumu ir ļoti maz. 19. gadsimtā vispār pat slaveni neirozinātnieki uzskatīja ožu par otršķirīgu maņu, kas nav saistīta ar tā sauktajiem augstākajiem kognitīvajiem procesiem. Paralēli bija skepse par to, cik attīstīta cilvēkam ir oža. Patiesībā, ja salīdzinām ar citiem zīdītājiem, tā ir attīstīta gluži labi, tikai mums ir problēmas smaržu pārlikt valodā.

Kad tika noteiktas aizsargmasku valkāšanas prasības, tādā sadzīviskā līmenī ļaudīm patika tērgāt par to, ka nu grūtāk uztvert cita cilvēka seju.

Mēs veicam pētījumus par seju uztveri, un jau šobrīd parādās vairākas netriviālas atziņas. Piemēram, ja lietojam tā saukto Gausa filtru, tad sejas gadījumā cilvēki tomēr atpazīst, ka tā ir seja. Savukārt, teiksim, kājas atpazīšanā neveicas. Tāpat pētījumi liecina, ka nav gluži tā, ka seju aizsargmaskas neļauj "nolasīt" otra cilvēka emocijas. Citādi – un par to savukārt vēsta citi pētījumi – ka īsti neatbilst patiesībai plaši izplatītais viedoklis, ka tieši acis ir "dvēseles spogulis". Sejas komponentu uztveres analīze liecina, ka mutes rajona loma arī ir ļoti svarīga.

Ja esi ISIC vai ITIC kartes īpašnieks, iegādājies "Delfi Abonementu" par īpašu cenu – 1 eiro uz 4 nedēļām. Vairāk par piedāvājumu uzzini šeit.

Tags

Neirozinātne Latvijas Universitāte Prāts Psiholoģija Smadzenes Zemapziņa
53545769
Zinātne
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form