Vai tiešām veci meži vairāk piesaista oglekli? Jaunākās pasaules un Latvijas atziņas
Foto: LETA

Latvijā jau daudzus gadus sistemātiski un zinātniski tiek novērtēts meža potenciāls uzkrāt oglekli, un mums ir pieejama informācija par to, cik daudz oglekļa ir vecās mežaudzēs.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kā ikviens no mums var novērot, meži nav viendabīgi. Arī katras mežaudzes iespējas uzkrāt oglekli atšķiras. Egles un priedes mežaudzes klimata pārmaiņu samazināšanā ilgtermiņā potenciāli spēj palīdzēt vairāk. Savukārt lapu kokiem (apse, bērzs, baltalksnis) raksturīga gan straujāka attīstība (augšanas gaita), gan arī novecošanās. Tās ir pioniersugas, kas labi piemērojas un ātri ieaug, piemēram, pamestās lauksaimniecības zemēs. Augot koki piesaista ogļskābo gāzi (CO2) no atmosfēras. Jo īpaši intensīvi šie procesi notiek jaunās audzēs, kad koki aug strauji.

Zinātnieki gan Latvijā, gan plašāk Eiropā jau sen ir apzinājuši, kāds ir vidējais oglekļa uzkrājums dažādās meža ekosistēmās (boreālajos, tropu, mērenās joslas mežos). Skatoties detalizētāk, mežaudzē tiek vērtēts ne tikai koka stumbrs un lapotne, bet visas mežaudzes komponentes, tajā skaitā augsne, koka saknes un atmirusī koksne. Ja apskata katru no oglekļa krātuvēm globālā līmenī (visi pasaules meži kopā), liels oglekļa uzkrājums ir gan kokos (44 %), gan augsnē (45 %). Papildu tam oglekļa uzkrājums veidojas arī nobirās (4 %) un atmirušajā koksnē (6 %) (Global Forest Resources Assessment, 2020).

Vai tiešām veci meži vairāk piesaista oglekli? Jaunākās pasaules un Latvijas atziņas
Foto: LETA

Meža veidotā oglekļa uzkrājuma novērtēšana kļuvusi par svarīgu uzdevumu saistībā ar Globālo un Eiropas Savienības klimata politiku ceļā uz zaļo kursu, kas izvirza valstīm konkrētus siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķus. Noteiktie mērķi ir skaitliski, kas izteikti CO2 ekvivalentos. Tāpēc samazinās vidējā (globālā) meža resursu novērtējuma nozīmība, un Latvijas mežaudzēs uzkrāto oglekli nāksies novērtēt iespējami precīzi.

Šobrīd Eiropā jau ir veikti daudzi pētījumi par oglekļa uzkrājumu un tā izmaiņām atšķirīgos mežos un koku augšanas apstākļos, tomēr ne visas mežu vecuma grupas ir vienlīdz labi izpētītas. Salīdzinoši vismazāk zināšanu ir par veciem mežiem – tādiem, kuros augošās kokaudzes pārsniedz 100 līdz 150 gadu vecumu.

Latvija atrodas hemiboreālo mežu joslā, kuriem raksturīgi gan skujkoki, gan lapkoki, tomēr visbiežāk starptautiskos, globāla mēroga pētījumos Latviju pieskaita pie boreālajiem mežiem. Tā kā boreālo mežu platības ietver arī tādas valstis kā Somija un Zviedrija, kurās meža nozare ir ļoti attīstīta, šī bioma ir labi izpētīta dažādos aspektos. Par pētījumiem liecina virkne zinātnisku publikāciju, tostarp par oglekļa uzkrājumu, tomēr vecie meži analizēti tikai dažos rakstos.

Vecie meži ir mazāk petīti gan tāpēc, ka tie bieži mēdz būt dabas aizsardzības teritorijās, gan arī tāpēc, ka šādi meži visbiežāk meža monitoringā netiek atsevišķi izdalīti.

Meža monitorings tiek veikts praktiski visās Eiropas valstīs, proti, meži tiek periodiski apsekoti un pārmērīti. Tiek ievākti dati par mežaudžu dendrometriskajiem parametriem, kas tālāk tiek apstrādāti zinātniskajos institūtos, un uz šo aktuālo datu pamata iegūstama informācija par mežos uzkrāto oglekli un tā izmaiņām.

Raksturojot meža stāvokli, dažādās Eiropas Savienības valstīs, izdala vairākas vecuma grupas, kur vecākā vecuma grupa var būt 130+ gadi, 100+ gadi, 80+ gadi vai pat tikai 60+ gadi, kā tas ir, piemēram, Portugālē. Tas nozīmē, ka Eiropā ir pieejama pietiekoši detalizēta informācija par mežiem vecuma grupās no jaunaudzēm līdz briestaudzēm, bet daudzos gadījumos dati par veciem mežiem nav pietiekami.

Foto: LVMI "Silava"

Situācijā, kad rodas lielāks sabiedrības pieprasījums un interese apzināt oglekļa potenciālu vecos mežos, vairākas zinātnieku grupas uzsāka jaunus pētījumus.

Vecu mežu izpēte ir salīdzinoši sarežģītāka, jo šīs mežaudzes tipiski ir neviendabīgas un jāņem vērā daudzi ietekmējošie faktori, piemēram, mežaudzes vitalitāte, konkrētas audzes apsaimniekošanas režīma vēsture, dabas postījumi, atmirušās koksnes oglekļa krātuve un citi. Katrs no šiem faktoriem potenciāli palielina vai samazina oglekļa uzkrājuma apjomu mežaudzē.
Tādejādi, ņemot vērā šīs daudzās kompleksās ietekmes, arī starptautiskā zinātniskā diskusija ir bijusi spraiga, pārstāvot dažādus viedokļus.

Ilgu laiku tika pieņemts, ka vecos mežos oglekļa bilance stabilizējas, proti, vecos mežos kokaudzes vairs aktīvi neattīstās, tie ir pietuvojušiem maksimālam oglekļa uzkrājuma punktam, un paralēli vērojams lielāks koksnes atmirums. Tādejādi kopēja bilancē gāzu plūsmas sastāda nulli. Tas savukārt nozīmē, ka šādās mežaudzēs ir uzkrāts tas oglekļa potenciāls, kāds konkrētos apstākļos ir iespējams, un papildu CO2 piesaiste nav paredzama.

Šai nostādnei 2008. gadā savā plašu rezonansi guvušajā publikācijā oponēja franču zinātnieks Sebastjans Lijsārs (Luyssaert et al., 2008). Publikācijā tika izvirzīta hipotēze, ka veci meži, pat pārsniedzot 200 gadu vecumu, turpina aktīvi piesaistīt CO2, vidēji gadā piesaistot 2.4±0.8 t C ha -1. Tomēr zinātne nestāv uz vietas. Veicot jaunus pētījumus un analizējot jau pieejamos datus, šogad dāņu zinātnieki (Gundersen et al., 2021), secināja, ka iepriekš novērtētais oglekļa apjoms vecos mežos ir nepamatoti optimistisks un faktiski sastāda tikai divas trešdaļas daļas no ziņotā (1.6±0.6 t C-1).

Šis piemērs parāda, cik nozīmīgi ir veikt nacionālus pētījumus Latvijas mežos, balstot tos uz empīriski iegūtiem datiem, nevis atsaukties uz citu valstu pētījumiem, kā tas notiek, ja šādi pētījumi nav veikti konkrētajā valstī.

Latvijas Valsts mežzinātnes institūts "Silava" (LVMI "Silava") jau vairākus gadus zinātnieki pēta vecas mežaudzes, un ir iegūti rezultāti par ogekļa uzkrājumu gan skuju, gan lapu koku mežaudzēs dažādos to augšanas apstākļos. Latvijā LVMI "Silava" ir atbildīgā institūcija gan par meža monitoringu, gan par CO2 piesaistes un SEG emisiju apjoma aprēķināšanu, kas jānodrošina valsts līmenī Klimata konvencijas ietvaros. Pēdējo gadu laikā LVMI "Silava" pētījuma rezultāti par vecu mežu potenciālu uzkrāt oglekli publicēti vairākos starptautiskos zinātniskos izdevumos (Ķēniņa et al., 2018, Ķēniņa et al., 2019).

Rezultāti liecina, ka oglekļa uzkrājums vecās egļu audzēs (167-213 gadi) dzīvajos kokos vidēji sastāda 139 megagramus oglekļa uz hektāru (Mg C/ha), un atšķirības starp meža tipiem nav būtiskas. Savukārt kopējais oglekļa uzkrājums (koki un augsne) ir atšķirīgs dažādos koku augšanas apstākļos, kur lielākais oglekļa apjoms veidojas mežaudzēs, kas aug mežos ar sausām minerālaugsnēm (249 Mg C/ha), bet mežos ar slapjām un meliorētām minerālaugsnēm tas ir salīdzinoši mazāks, attiecīgi sastādot 225 un 227 Mg C/ha (Ķēniņa et al., 2018).

Latvijā informācija par vecu mežaudžu oglekļa uzkrājumu balstīta uz nacionālajiem empīriskiem datiem, kas iegūti meža parauglaukumos visā Latvijā. LVMI "Silava" iegūtie rezultāti ir tuvi tiem, pie kādiem nonākušas kaimiņvalstis, piemēram, Igaunija, kur mežaudzes aug līdzīgos apstākļos, kā arī saskan ar jaunākajām starptautiskajām zinātniskajām atziņām (Gundersen et al. 2021). Latvijas zinātnieku rezultāti ir nozīmīgi ne tikai nacionālā līmenī – tas ir vērtīgs pienesums Eiropas līmeņa zinātniskajā diskusijā par vecu mežu oglekļa uzkrājuma potenciālu.

Tags

Klimata pārmaiņas Dabas resursi Dabas aizsardzība Daba Globālā sasilšana Mežsaimniecība Zaļais dzīvesveids
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form