Vai valsts nozīmes kaitnieks latvānis var būt arī noderīgs?

Viens no jūsu un jūsu kolēģu pētījumiem ir par "Invazīvo augu izmantošanas potenciālu fitorekultivācijā". Vairumam cilvēku, kuri nav speciālisti, jēdziens "invazīvs" – vai tie būtu kukaiņi, augi vai zivis – asociējas ar kaut ko nelāgu.

Man šobrīd ir pēcdoktorantūras grants invazīvo augu sugu sastāva izpētei. Skaidrs, ka invazīvās augu sugas ir, tuvu trīsdesmit. Dabas aizsardzības pārvaldes interneta vietnē ikviens var ar tām iepazīties. Savukārt konkrētajos Ministru kabineta noteikumos ir tikai viena – daudz piesauktais latvānis, jo šī suga acīmredzot atzīta par valsts nozīmes problēmu. Te, protams, var diskutēt, vai citu izplatība ir tik neliela, jo tās pašas zeltslotiņas (Kanādas zeltgalvītes) var jau redzēt ļoti daudzās pļavās, tomēr ne par to ir stāsts. Tātad, ļoti vienkāršoti izsakoties, interese bija par to, vai no šīm sugām mēs varam iegūt arī kādu labumu. Pētījums vēl nav pabeigts, tomēr, atklāti sakot, jau ir nepieciešamība paskaidrot, lai novērstu pārpratumus. Proti, ja, piemēram, latvānī mēs atrastu kaut ko noderīgu, tas nenozīmē, ka mēs vēlētos sākt tā kultivēšanu.

Ja mazliet paturpinām šo negatīvās attieksmes tēmu, vai var nošķirt invazīvās sugas, kuru parādīšanās iemesls nepārprotami ir cilvēka darbība, un tādas, kas ienāk, piemēram, mainoties klimatam?

Es domāju, ka striktu robežu nevar vilkt, tomēr skaidrs, ka šis nav jauns fenomens. Piemēram, ne jau visi dendroloģiskie stādījumi ir sugas, kas konkrētajā vietā ir bijušas jau iepriekš. Faktiski riski parādās, kad sāk veidoties invazīvo sugu populācijas, kas sāk ietekmēt vietējo ekoloģisko daudzveidību. Ir vērts arī apzināties, ka šis invazīvo sugu ienākšanas process notiek visu laiku; to sekmē ceļojumi, tirdzniecība utt. Piemēram, Eiropā sākuši šādi vērtēt ūdens hiacinti, kas Latvijā pagaidām vēl nav problēma. Atceros, ka vienā no šai tēmai veltītajām publikācijām bija analizēti gadījumi Beļģijā, un, jā, tur varētu būt gadījumi, kad šī ūdens hiacinte, ja tā var teikt, pati atceļojusi, un arī gadījumi, kad cilvēki atveduši, plānojot izdaiļot kādu dīķi. Taču – neatkarīgi no ceļa, kādā šī suga dīķī nonākusi, sekas ir vienas un tās pašas – citas sugas tiek izspiestas.

Atgriežoties pie pētījuma – ņemam augus, nosakām sastāvu – lipīdus, polifenolus un citas grupas. Citiem vārdiem sakot, šobrīd pētījums vairāk pretendē uz fundamentālās zinātnes jomu, jo par praktisku pielietojumu vēl mēs nevaram runāt. Manā interešu lokā papildus jau minētajiem latvānim un zeltslotiņām ir arī puķu spriganes, kuras mēs redzam upju palienēs, piekrastēs, piemēram, tepat pie Mārupītes Rīgā. Mazliet esam strādājuši arī ar daudzlapu lupīnu.

Ir krokainā roze, ko par problēmu atzinuši Dānijā, Latvijā pagaidām vēl par šo sugu runā mazāk. Japānas dižsūrenes, adatainais dzeloņgurķis un citas sugas. No šā viedokļa raugoties, svarīga nozīme ir izglītojošiem pasākumiem, piemēram, Dabas koncertzālei "Facebook" platformā, kur cilvēki var iemācīties sugas atpazīt.

Kur šeit parādās rekultivācija?

Runa ir par pētāmo augu toleranci pret metāliem augsnē. Ir hiperakumulējoši augi, bet, jāsaka, vismaz pagaidām neviens no pētāmajiem augiem par tādu nav uzskatāms. Cita lieta, ka varbūt kāds no tiem – piemēram, zeltslotiņa, pateicoties ļoti sazarotai sakņu sistēmai – spētu augt tur, kur citi augi nespēj. Ceru, ka šajā virzienā man nāks talkā viena jaunā kolēģe no maģistrantūras, jo vienam cilvēkam ar to visu tikt galā grūti.

Manas sadarbības ar Latvijas Universitāti sākumposmā viena no pirmajām intervijām notika Botāniskajā dārzā par purvu ekosistēmām. Tēma bija man atklājums, kopš tā laika es citādi uztveru purvus, tāpēc mani interesē arī jūsu un kolēģu darbs "Degšanas ietekmētu purvu pētījumi".

Viens no mērķiem bija saprast, kādēļ – vienkāršoti izsakoties – vienos purvos deg vairāk nekā citos, jo ir purvi, kas pēdējās desmitgades laikā ir deguši trīs četras reizes, un ir tādi, kas vispār nav deguši. Nākamais mērķis ir meklēt atbildi uz jautājumu – ko darīt, ja purvs ir dedzis? Atstāt, kā ir, lai atjaunojas, kā var, vai varbūt kaut kā palīdzēt? Ja uguns ir purvam viegli pārskrējusi, ir cerības, ka tas pats atjaunosies, bet smagākos gadījumos var gadīties, ka virskārta tomēr ir jānoņem. Vēl cits aspekts ir saistīts ar to, ka dažkārt pēc purvu izstrādes ir mēģinājumi tos rekultivēt, un, diplomātiski sakot, ne vienmēr tas ir veiksmīgi. Jo ir konkrēti sūnu augšanas nosacījumi – pietiekami nokrišņi, pienācīgi zems pH līmenis – un viss notiek. Problēma ir tā, ka augstie purvi dažkārt tiek izstrādāti līdz zemo purvu līmenim, un zemajiem purviem ir citas īpašības, citas sugas.

Manā ziņā pētījumā bija ķīmiskā analīze – metāli, pH un citi aspekti. Un praksē mēs redzam, ka šīs atšķirības degšanas seku ziņā tiešām ir. Piemēram, Olainē, kur iegūst kūdru, uguns bija viegli pārskrējusi, un tur kopumā situācija bija normāla. Citos gadījumos veidojas pelni, un tie paaugstina pH līmeni, kas sūnām nav vēlami.

Mazliet retoriska piezīme – tas, par ko jūs stāstāt, izklausās tik loģiski, ka man nav skaidrs, kāpēc šādi pētījumi nav daudz un dikti veikti jau krietni sen?

Mežu gadījumā šāda analīze un kritēriji tiešām pastāv jau krietnu laiku, savukārt pret purviem attieksme ir mainījusies labā virzienā salīdzinoši nesen. Pareizāk sakot tā: uzmanību, kas tiek veltīta purviem, ietekmē arī attieksme pret kūdru kā resursu. Bija pētījumi 20. gadsimta sākumā, tad pārrāvums. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados bija interese gan par kūdru, gan sapropeli. Tad sekoja periods, kad kūdra atkal krita nežēlastībā, atsaucoties uz klimata pārmaiņām.

Viegli pamanīt, ka jūsu un jūsu kolēģu darbs ir saistīts ar tēmām, kuru jēgu pat es kā humanitāro zinātņu pārstāvis saprotu. Invazīvās sugas, purvu degšana...

Pirms šīm tēmām es biju pievērsies dzeramā ūdens kvalitātei akās Latvijā. Pētīju 356 punktus dažādos Latvijas novados. Te jāatgādina, ka valsts neveic akas ūdens monitoringu – atšķirībā no 30 avotiem, kur tāds tiek veikts. Te, protams, ir zināma loģika, jo akas ūdeni vairumā gadījumu lieto tikai viena mājsaimniecība, tomēr jāatceras, ka akas "barojas" lielākoties no relatīvi sekliem gruntsūdeņiem.

Diezgan daudzās akās varēja konstatēt zarnu enterokoku klātbūtni, jo īpaši saimniecībās, kur attīstīta lopkopība. Apmēram 9% aku tika konstatēts arī E.coli baktērijas. Pieļauju, ka te ir saistība ar konkrēto cilvēku attieksmi pret dzeramo ūdeni, jo bija akas pat bez vāka. Līdz ar to es neņemtos izdarīt vispārinājumus par visu novadu, balstoties vienas saimniecības akas ūdens analīzē, jo ir ļoti daudz individuālo faktoru, kas ietekmē ūdens kvalitāti. Šķiet, vēl noderētu pētīt pesticīdu iespējamo klātbūtni akās, bet šim darbam nepieciešams papildu finansējums. Te, protams, situāciju nevajadzētu dramatizēt, lai gan sarunās ar vietējiem iedzīvotājiem viņus pašus šis pesticīdu aspekts interesēja itin bieži. Vispārinot es varbūt skatītos uz šo problēmu tā: katrs atsevišķi no šiem faktoriem būtu pieciešams, bet, ja ir kombinācijas – dīzelis gaisā, elektromagnētiskais starojums, mikroplastmasas daļiņas un tas, par ko runājām saistībā ar aku ūdeni –, tas vairs neizskatās tik nevainīgi.