"Vienmēr bija jautājums, kuri bija pietiekami spējīgi no tā atteikties. Mans pieņēmums bija, ka neviens," taujāts par padomju Latvijas luterāņu baznīcas un čekas attiecībām, intervijā "Delfi TV ar Jāni Domburu" atzina teologs un viens no Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas reformu kustības "Atdzimšana un atjaunošanās" līdzgaitniekiem un atbalstītājiem trimdā Juris Cālītis. Viņš intervijā atklāja gan to, kā viņu pašu, viesojoties Latvijā, izsekojuši VDK aģenti, gan trimdas un Latvijas mācītāju attiecības okupācijas gados un to, kurus latviešu garīdzniekus trimdinieki tolaik uzskatījuši par īpaši aizdomīgiem. Cālītis arī kritiski vērtēja to, cik pilnvērtīga bijusi baznīcas un visas sabiedrības lustrācija pēc neatkarības atjaunošanas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Atdzimšana un atjaunošanās" Atmodas laikā kļuva par ietekmīgu pretpadomju spēku, cieši sadarbojās ar cilvēktiesību aizstāvības grupu "Helsinki-86", kura 1987. gada 14. jūnijā organizēja ziedu nolikšanas ceremoniju komunistiskā terora upuru piemiņai pie Brīvības pieminekļa Rīgā.

Mācītāji iniciēja pirmā bezcenzūras medija – žurnāla "Auseklis" – izdošanu, vēlāk viens no "Atdzimšanas un atjaunošanās" līderiem Juris Rubenis kļuva arī par vienu no redzamākajām Latvijas Tautas frontes figūrām, bet "Atdzimšana un atjaunošanās" panāca arhibīskapa nomaiņu un jaunas baznīcas Satversmes pieņemšanu.

Čeka ar dažādām metodēm vāca ziņas par "Atdzimšanas un atjaunošanās" un trimdas mācītāju, tostarp Cālīša, darbību. "Delfi TV ar Jāni Domburu" sākotnēji uz kopīgu sarunu studijā aicināja četrus "Atdzimšana un atjaunošanās" līderus – Cālīti, Rubeni, Modri Plāti un Māri Ludviku. Visi sākotnēji piekrita, bet vēlāk trīs mācītāji – Rubenis, Plāte un Ludviks – nostāju mainīja, atsaucoties uz pienākumu sargāt grēksūdzes noslēpumu, kura dēļ katrs vārds, ko par šo tematu saka, esot ļoti rūpīgi jāpārdomā. Plāte savus komentārus sniedza telefonintervijas formā, un to plānojam publicēt drīzumā. Rubenis un Ludviks savus komentārus solījuši sniegt rakstiski, līdz šim atbildes uz septembra pirmajā pusē nosūtītajiem jautājumiem nav saņemtas. "Delfi TV ar Jāni Domburu" intervija ar Juri Cālīti tika ierakstīta atsevišķi.

"Delfi" publicē čekas veidoto dosjē ar ziņām par Cālīti, kāds tas saglabājies datubāzē "Delta-Latvija", kā arī tā tulkojumu latviešu valodā, ko nodrošina tulkošanas firma "Skrivanek".

“Intelektuāli labi attīstīts”

Juris Cālītis augstāko teoloģisko izglītību ieguvis ASV prestižajā Hārvarda universitātē un bijis mācītājs latviešu draudzē Toronto, Kanādā. Pēc neatkarības atjaunošanas pārcēlies uz Latviju, kur paralēli mācītāja darbam pasniedz teoloģiju Latvijas Universitātē un kopā ar sievu Sandru Dzenīti-Cālīti vada biedrību “Zvannieku mājas”. Cālītis ir IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, atzīts par Eiropas gada cilvēku Latvijā, saņēmis apbalvojumu “Latvijas lepnums”.

Ar Latviju Cālīša biogrāfija saistīta jau krietni pirms neatkarības atjaunošanas – LPSR pirmoreiz viņš apmeklējis 1973. gadā, lai lasītu lekcijas baznīcas seminārā. Ilgāku laikposmu astoņdesmitajos gados iebraukšana PSRS Cālītim liegta, bet tas viņam nav traucējis iesaistīties kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” aktivitātēs līdz ar citiem trimdas un vietējiem mācītājiem.

Cālītis intervijā skaidroja, ka trimdas latviešu sabiedrībā jautājumā par kontaktiem ar okupēto dzimteni bijuši dažādi strāvojumi – viņš uzskatījis, ka uz Latviju var un vajag braukt un komunicēt ar tur dzīvojošajiem luterāņiem, kamēr daudzi citi jebkuru cilvēku, kas pabijis PSRS, uzlūkojuši ar aizdomām.

Astoņdesmito gadu sākumā Latvijā kā pirmo no vēlākajiem “Atdzimšanas un atjaunošanās” veidotājiem Cālītis iepazinis Plāti, kurš savukārt iepazīstinājis ar Rubeni, ar kuru vēlāk izveidojusies īpaši aktīva saziņa. Tieši šie divi mācītāji esot izcēlušies ar izpratni par to, ka nepietiek ar iekšēju opozīciju padomju varai – jācenšas veidot arī ārējo kontaktu tīklu. Jau tolaik sākusi veidoties neformāla vairāku mācītāju kopība, no kuras vēlāk izauga baznīcas reformu kustība “Atdzimšana un atjaunošanās”.

No 1983. gada Cālītim sāka atteikt vīzu iebraukšanai PSRS, sodot viņu par dalību kādā padomju varai nedraudzīgu mācītāju konferencē Ļeņingradā. Astoņdesmito gadu nogalē aizliegums atcelts, un visi “Delta-Latvija” saglabātie čekas ziņojumu atreferējumi, kuros minēts Cālītis, datēti ar šo laiku. Dosjē sākas ar piezīmi: “Intelektuāli labi attīstīts. Tulko Jaunās derības grāmatas no grieķu valodas latviešu valodā.”

Kā dzima “Atdzimšana”

Laikā, kad izveidojās “Atdzimšana un atjaunošanās”, Cālītim bija liegta iebraukšana PSRS, tādēļ viņš kļuva par kustības ārzemju locekli. Kaut sākotnēji tā plānota kā baznīcas iekšējā reformu kustība, kas atbrīvotu to no “kalpības režīmam”, Cālītis uzskata, ka tai līdz ar to neizbēgami bija jākļūst politiskai. Tādēļ viņš vēl jo vairāk apbrīnojis LPSR dzīvojošo mācītāju drosmi.

Trimdas latvieši un jo sevišķi trimdas baznīca reformatorus centusies atbalstīt dažādi, tostarp arī materiāli. Cālītis un Vilis Vārsbergs veduši uz LPSR dažādu materiālo atbalstu, piemēram, foto un video aprīkojumu. Ar tā palīdzību uzņemtie materiāli, kurus izdevās izvest no PSRS, tika demonstrēti Rietumu latviešiem, parādot PSRS palikušo tautiešu cīņu par savām tiesībām.

Cālītis trimdas baznīcas vadības uzdevumā arī centies ietekmēt LPSR baznīcas oficiālo vadību arhibīskapa Ērika Mestera personā, lai tā piekāptos “Atdzimšanas un atjaunošanās” prasībām. Par to liecina kāds VDK aģenta ar segvārdu “Arnolds” ziņojums, un Cālītis intervijā atzina, ka tas tik tiešām tā arī noticis. Jānorāda, ka gan Mestera, gan viņa priekšteča Jāņa Matuļa, gan mācītāja Haralda Kalniņa vārds atrodams VDK aģentu kartotēkā. Cālītis intervijā vērtēja visu šo mācītāju darbību.

Drīz pēc izveidošanas no “Atdzimšanas un atjaunošanās” izstājās vai norobežojās vairāki pazīstami mācītāji, tostarp Mežaparka draudzes vadītājs Roberts Feldmanis un viņa skolnieks Ēriks Jēkabsons. Feldmaņa gadījumā Cālītis norobežošanos skaidro ar šī mācītāja iekšējo pārliecību, ka baznīca un politika ir jānodala, savukārt par Feldmaņa skolnieku Jēkabsonu gan viņš, gan citi trimdas latvieši bijuši sliktākās domās. “Vēlāk, kad viņš pārcēlās uz ASV, mēs baznīcas pārvaldē pieņēmām lēmumu, ka mēs viņu neatbalstīsim un no viņa vispār atturēsimies jebkādā formā, jo mums bija lielas aizdomas, ka viņa izbraukšana ir fronte, ka viņš patiesībā ir nodevējs. Tas bija mūsu viedoklis, es nesaku, ka tā bija taisnība,” tagad atzīst Cālītis.

Kurš atpazina “Albertu”?

Starp “Atdzimšanas un atjaunošanās” biedriem bija arī vairāki čekas aģenti. Kaut šo aģentu kartītes nav iekļautas 2018. gadā Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) tīmekļvietnē publiskotajā aģentu kartotēkā jeb “čekas maisos”, atsevišķus ziņotājus “izskaitļojuši” un publiski nosaukuši paši kustības biedri.

Tagad Cālītis atminas – kaut mācītāji savas tikšanās centušies organizēt slepeni, tik un tā bijis redzams, ka čekisti viņus neslēpti izseko. Citu mācītāju teikto, ka tieši viņš vēlāk palīdzējis izskaitļot “Atdzimšanas un atjaunošanās” rindās iesūtītos čekas aģentus, Cālītis gan noraida – viņam tiekot piedēvēti lielāki sasniegumi, nekā pelnīts. “Godīgi sakot, tur jau nebija jābūt nekādam psihologam. Tu redzi nervozu, slimu cilvēku, kas nerunā par lietām, par ko mēs runājam. Tur jābūt pilnīgam muļķim, lai nemanītu, ka šeit ir cilvēks, kas patiesībā netiek līdzi visam tam,” atminas Cālītis.

Rubenis rakstā grāmatā “Baznīcas vēsture” vienu no šiem aģentiem nosauc vārdā – aģents “Alberts” esot bijis mācītājs Armands Akmentiņš, kurš 1990. gadā gāja bojā autokatastrofā. Tās laikā viņam blakus automašīnā sēdēja LPSR VDK majors Aivars Veļičevskis. Cālītis atminējās, ka astoņdesmitajos gados uz Akmentiņu kā iespējamo aģentu viņam esot norādījis Rubenis, kaut Akmentiņš neesot bijis starp uzkrītošajiem, viegli atpazīstamajiem čekas aģentiem.

Formālie aģenti un pakalpiņi

1987. gadā uz Kanādu pārcēlās viens no “Atdzimšanas un atjaunošanās” līderiem mācītājs Ludviks. Pēc Rubeņa lūguma Cālītis iekārtoja viņu par palīgmācītāju savā draudzē. PSRS Ludviks bija krimināli sodīts disidents.

Par faktu, ka Ludviks, kā viņš pats rakstījis grāmatā “Gaismas akcija”, savulaik “izmisuma brīdī” piespiests parakstīt solījumu par ziņošanu, Cālītis nav zinājis un atzina, ka tolaik šajos jautājumos bijis “visai naivs”. “Tikai vēlāk es sāku saprast to būtisko, ka šeit nav neviena mācītāja, kas nav ticis smagi uzrunāts no čekas un spiests kaut ko parakstīt. Vienmēr bija jautājums, kuri bija pietiekami spējīgi no tā atteikties. Mans pieņēmums bija, ka neviens. Es toreiz domāju, ka iespēja, ka būtu kāds mācītājs, kas nav šim spiedienam pakļāvies un vēl darbojas... ka tas nav iespējams,” atzina Cālītis.

Šādas aizdomas viņam tolaik bijušas par visiem mācītājiem no Latvijas, tomēr viņš iedalījis šos cilvēkus tādos, kas sadarbību ar čeku īsteno tikai formāli, un tādos, kas ir īsti “pakalpiņi”.

Kā zināms, saskaņā ar likumu 2018. gada decembrī ikvienam interesentam tīmekļvietnē "https://kgb.arhivi.lv" kļuva pieejama daļa no tautā vispārināti dēvētajiem "čekas maisiem" – aģentu kartotēka un daļa citu LPSR VDK dokumentu. Taču tas radīja jaunus jautājumus par to, kā sabiedrībai vērtēt kartotēkā atrodamās personas, ja nav zināmi nekādi citi fakti par viņu sadarbības būtību. Vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki jau steidza skaidrot savas sadarbības formālo – tātad nevainīgo – dabu.

Esam aicinājuši un aicināsim tos cilvēkus, kuru vārdi jau ir publicētajās VDK aģentu kartītēs, bet segvārdi un personas lietu numuri atrodami "Delta Latvija" datubāzes ziņojumos, komentēt šos ziņojumus, skaidrot un vērtēt savu tālaika rīcību. Tāpat aicinām ikvienu, kuram ir informācija par šajā rakstā minētajiem notikumiem, informēt redakciju.

Tāpat meklējam ziņojumos, iespējams, minētos un jautājam viņiem, kā tālaika notikumi ietekmēja viņu dzīvi. Gan vieniem, gan otriem, gan viņu laikabiedriem tolaik un tagad jautāsim, kādām jābūt notikušā konsekvencēm šobrīd, iegūto informāciju publicējot gan rakstu veidā, gan aicinot personas piedalīties raidījumā "DELFI TV ar Jāni Domburu".

"Delfi" 2019. un 2020. gadā ir pavadījuši daudzas dienas, lai dažādos aspektos pētītu VDK "mantojumu" informācijas sistēmā "Delta Latvija" – restaurētajā VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas automatizētajā datubāzē, kas gan atšķirībā no kartotēkas, kuras ierastus dēvējam par "maisiem", nav publicēta internetā, tomēr ir pieejama pētniekiem.

"Delta" ietver 9141 aģenta ziņojumu atreferējumus (7765 ziņojumu un 1376 signālu) un VDK darbinieku sagatavotas izziņas vai citu informāciju par personām vai notikumiem un ar to saistīto VDK rīcību.

Atbilstoši aģentu kartotēkā publicētajiem datiem – segvārdiem un personas lietu numuriem – "Delfi" pārbaudīja, vai datubāzē atrodami ziņojumi saistībā ar vairākiem simtiem aģentu, kuru dati atbilst Latvijā agrāk vai šobrīd plašāk pazīstamu vai ar valstij un sabiedrībai būtiskām tēmām vai nozarēm saistītu personu vārdiem.

Lielākajā daļā gadījumu saistībā ar minētajiem aģentiem datubāzē nav nekādas informācijas, tomēr daudzu desmitu aģentu ziņojumi datubāzē ir – visbiežāk saistībā ar vienu aģentu ir viens vai daži, taču atsevišķos gadījumos – arī ap desmit vai vairāk nekā desmit ziņojumiem.

Jāuzsver, ka konkrētu aģentu ziņojumu atrašanās VDK datubāzē nenozīmē, ka šie ziņojumi raksturo konkrēto aģentu darbību pilnībā vai ka šo aģentu sadarbība bijusi aktīvāka nekā citu, jo "Delta Latvija" datubāzē atreferēta tikai neliela daļa no visiem ziņojumiem, kas tapuši VDK darbības laikā. Ziņojumu atrašanās datubāzē rada papildu pamatu plašākam vērtējumam par konkrētu personu sadarbības ar VDK konkrētiem apstākļiem.

Datubāze "Delta Latvija" Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) līdz 2019. gada 1. maijam bija pieejama ar daļēji slēptu informāciju, jo Satversmes aizsardzības birojs, balstoties uz likumu "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu", 2018. gada vidū to šādā redakcijā nodeva VDK zinātniskās izpētes komisijas darba vajadzībām.

2018. gada nogalē veiktie likuma grozījumi paredz, ka LPSR VDK dokumenti tagad vēstures vai juridiskās pētniecības nolūkos, akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes, kā arī žurnālistikas vajadzībām pieejami, iekļaujot visus dokumentos minētos personas datus. "Delta Latvija" nerediģētā versija ir pieejama no 2019. gada maija sākuma.

Tags

"Maisi vaļā"
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form