Latvijas neatkarības atgūšanas brīdī reāli ziņotāji bija ap 1000, saka Indulis Zālīte

Laikā, kad Latvija atguva neatkarību no PSRS – 1990. gadā un ap 1991. gada augustu, puča mirkli – reāli ziņotāji varēja būt ap 1000 cilvēkiem, pirmdien raidījumā "Delfi TV ar Jāni Domburu" sacīja ilggadējais čekas mantojuma pētnieks Latvijā — Indulis Zālīte.

Pēc viņa teiktā, kartotēkā, kas publiskota pērnā gada nogalē, reāli ir 4141 uzvārds, ja "nomet nost šķirkļus". Zālīte gan piebilda, ka to, cik bija reālu ziņotāju puča brīdī, viņam būs "ārkārtīgi grūti izvērtēt". Viņš atzina, ka šāda veida statistika veidota drošības komitejā katru mēnesi, taču tai nevar īsti ticēt, jo nav izslēgta datu sagrozīšana.

Vaicāts, kā skaidrot ziņotāju skaita strauju samazināšanos, Zālīte sacīja, ka to viņš mēģinājis izdibināt intervijās ar VDK darbiniekiem. "To, ko mēs varam "cieti" konstatēt, tās ir tās 688 kartītes, kas (..) atradās ar atzīmi "iznīcināt nesalīdzinot"," sacīja Zālīte. Viņš paskaidroja, ka tie bijuši izslēgtie aģenti, kuriem lielākajai daļai izslēgšanas motīvs bija atteikšanās sadarboties.

Uz šīm iepriekšminētajām kartītēm ir atzīme, ka viņi ir izslēgti. Vaicāts, vai bez šiem ir vēl citi ziņotāji, kas tikuši izslēgti, Zālīte sacīja, ka nevar uz to atbildēt, jo, iespējams, ka bijusi vēl kāda paciņa ar kartītēm, kas tikušas iznīcinātas.

Uz jautājumu, vai Zālītem ir kāds kopējs secinājums, vai cilvēki, pēc izskanējušās informācijas tie varētu būt 36 deputāti, kas savulaik balsoja par Latvijas neatkarību, tobrīd bija pilnībā pārtraukuši savu sadarbību ar čeku, pētnieks atbildēja, sakot, ka "vairāk nekā desmit tagad var identificēt kartotēkā, no [kādreizējā Latvijas čekas priekšnieka Edmunda] Johansona nosauktajiem 36." Kopēja secinājuma vai sajūtas par šo jautājumu Zālītem neesot.

Zālīte skaidroja, ka 1987. gadā PSRS situācija drošības jomā strauji mainījās – tika atļauta individuālā komercdarbība un čekai vairs nebija jāķer cilvēki šajā jomā. Tādējādi čekai samazinājās reālais darbu apjoms minētā iemeslu dēļ, gan arī tādēļ, ka cilvēki vairs negrib sadarboties.

Trešais iemesls, kāpēc varētu būt samazinājies ziņotāju skaits, pēc viņa teiktā, bijis tas, ka tās konkrētās struktūrvienības, kas nodarbojās ar organizēto noziedzību un svarīgām lietām – pretizlūkošanu, nereģistrēja savu aģentūru, tolaik jau vairs neuzticoties atbildīgajiem aparāta darbiniekiem, ka tie neizpaudīs šo informāciju.

Vaicāts par tiem ziņotājiem, kuriem čekas maisos kā savervēšanas datums parādās pagājušā gadsimta 90. gadu sākums, kad šķistu, ka jau vispār būtu grūti kādu savervēt, īpaši, radošo profesiju pārstāvju kartītes, Zālīte sacīja, ka tas bijis tāds impērijas solis, interese visu "noklāt", kas apliecinātu PSRS ambīcijas – "mēs par visu zinām, mēs visu kontrolējam", proti, tika radīta "šķietamība, ka mēs [čeka] visu zinām".

Zālīte sacīja, ka, klausoties "maisos" esošo komentārus, viņš "negrib nevienu apvainot", bet šobrīd izskanējušajā "95%, ir taisnības jeb patiesības". "Tā esence paliek. Ja mēs skatāmies, izlasām to, ko parasti dod parakstīt aģentam pie savervēšanas, tad viņam ir pienākums neizpaust sadarbības faktu un saturu. Par faktu tagad visi stāsta, bet par saturu noklusē," sacīja pētnieks.

Uz jautājumu, vai ir stāsti, ka kāds, kura uzvārds ir atrodams tagad pieejamajos "čekas maisos", cieš nesamērīgi, Zālīte atbildēja apstiprinoši. Viņš sacīja, ka pēc maisu atvēršanas decembra izskaņā zvanījusi kundze no nelielas apdzīvotas vietas Latgalē, ļoti pārdzīvojusi, ka viņa, ejot uz veikalu, ir uzzinājusi, ka viņas tēvs bijis maisā. Viņas tēvs vairs neesot dzīvs. "Viņa raud – pastāstiet, kā tas bija. Apskatām kartotēkā, redzam, ka viņš ir bijis kandidāts vervēšanai. Viņa zvana atkal nākamajās dienās, un vaicā: "Kāpēc mans tēvs ir maisā?". Tāpat pienākušas ziņas no Kuldīgas par trim cilvēkiem, kuri no turienes ir "maisā" – divi no viņiem nerādoties uz ielas, bet par vienu aiz muguras sačukstoties.

Runājot par riskiem, kas saistīti ar konkrēto ziņotāju uzvārdu publiskošanu, Zālīte sacīja, ka, cik viņam zināms, Drošības policija (tagad – Valsts drošības dienests), ir informējusi tos cilvēkus, kas atrodas aģentūras sarakstos un kas varētu tikt pakļauti šantāžai, ka viņiem iespējamās šantāžas gadījumā ir jāzvana uz konkrētu numuru. Otra veida situācija ir, ka cilvēki tiesas ceļā iztiesājušies par savu sadarbību ar čeku, bet kādam ir kompromitējoši materiāli, kas tomēr ļauj viņus kompromitēt, un tad tas ir cits jautājums.

Vaicāts par to, ko pēc čekas maisu atvēršanas vajadzētu un ko varētu izpētīt, Zālīte sacīja, ka pirmā lieta, izpētot 8000 ziņojumus, kas publicēti datu bāzē "Delta" un skatot tos kopsakarā ar pērnā gada nogalē publiskotajām čekas maisu kartītēm, ir – maisu atvēršanas ietekme uz sabiedrību.

Vajadzētu izpētīt, vai no tiem "nejaukajiem ziņojumiem", vai pēc tajos minētā konkrētajām personām ir "notikušas, iestājušās kādas sliktas sekas Ja ir, tad mēs skaidrojam, kādas, un minam konkrēti. Ja nav, tad skaidrojam, kāpēc nav". Līdz ar to būtu iespējams pētīt, kāda loma tajā laikā sabiedrībā bijusi VDK.

Lūgts minēt būtiskākās totalitārisma sekas, ko Latvijas sabiedrība ir pārvarējusi un nosaukt to, ar ko neesam tikuši galā, Zālīte minēja, ka ir veikta denacionalizācija, pieņemts represētās personas statusa un politrepresētas personas statusa likums, ar ko tiek sniegta virkne atvieglojumu šīm personām. Ir noteikta virkne ierobežojumu bijušās sistēmas darbiniekiem, lai ierobežotu negatīvo ietekmi uz tobrīd vēl attīstošos demokrātiju Latvijas.

Tīklojums starp šo sistēmu un tās darbinieku ietekmi uz procesiem gan esot palicis, lai gan ejot mazumā. Vaicāts, vai šī ietekme paliks arī nākotnē, Zālīte atbildēja, ka ka cer uz pozitīvu iznākumu.

Jau vēstīts, ka 2018. gada 20.decembris Latvijas vēsturē iezīmēsies kā diena, kad pēc ilgiem strīdiem sabiedrībai tomēr tika ļauts vismaz daļēji ieraudzīt, kas glabājas vienmēr ar zināmu noslēpumu apvītajos čekas maisos.

Taču nebūs taisnība, sakot, ka līdz ar šo soli sabiedrībai nu viss beidzot tapis skaidrs. Tieši pretēji, tagad, kad noslēpumu plīvurs it kā ir kritis, jautājumu joprojām ir vairāk, nekā atbilžu. Vieni nopeļ tos, kuru vārdus ieraudzījuši aģentu kartotēkā, daļa to, kuru vārdi ieraudzīti, taisnojas, kā un kāpēc tur nonākuši, citi izvairās no publiskiem komentāriem, bet tie, kuri jau aizsaulē, atstājuši vietu vien minējumiem.

Zem sabiedrības lupas nonākuši visi — gan tautā mīlēti skatuves mākslinieki un politiķi, gan garīdznieki un bārmeņi, gan maza pagasta sporta skolotāji un vien šauram lokam zināmie blakus mājas kaimiņi.

Indulis Zālīte, kurš no 1995. līdz 2008.gadam vadīja Totalitārisma seku dokumentēšanas centru un joprojām tur strādā kā konsultants, ilgus gadus veltījis savu ikdienu, no A līdz Z pētot čekas mantojuma paliekas. Nepārspīlējot var teikt, ka viņš ir viens no zinošākajiem cilvēkiem, kurš vismaz daļēji var atbildēt uz jautājumiem, kas nu nodarbina Latvijas iedzīvotāju prātus.

Source info

www.DELFI.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Kalendārs

27. februāris
11:00 Tiešraide! FKTK priekšsēdētājs
Pēters Putniņš
Skatīt vairāk

Jaunākais