Sačukstas un rāda ar pirkstiem — kā nu dzīvo čekas maisos esošie

“Zvanīja kundze no Latgales, no nelielas apdzīvotas vietas, un ļoti pārdzīvo, ka viņa, ejot uz veikalu, uzzinājusi, ka viņas tēvs ir maisā,” intervijā “Delfi TV ar Jāni Domburu” atklāj čekas mantojuma pētnieks Indulis Zālīte. Pēc viņa domām, ir daļa cilvēku, kas tagad, kad daļa čekas maisu pieejami publiskai apskatei, nepamatoti cieš. Savukārt tie, kas gatavi skaidroties, nestāsta visu taisnību.

Konkrētās kundzes, kuras zvanu Zālīte saņēma decembra izskaņā, tēvs bijis cienījams cilvēks un vairs nav starp dzīvajiem, bet meita raud un nesaprot, kas noticis. Zālīte apskatījis, kas par šo personu pieejams kartotēkā un ieraudzījis, ka vīrs bijis vien kandidāts vervēšanai, tātad nekāda sadarbība ar Valsts drošības komiteju (VDK) nemaz nav bijusi, bet ne visiem tas ir skaidrs, un viņš tiek iemests “vienā maisā ar pārējiem”. Kundze nu stāsta, ka nevar aiziet ne uz veikalu, ne baznīcu, jo cilvēki mazā miestā viens otru zina un sačukstas.

Līdzīga informācija Zālītem ir arī no Kuldīgas, kur divi no čekas maisos atrodamajiem vairs nerādoties uz ielas, bet uz vienu rādot ar pirkstiem un sačukstoties.

Pētnieks jau ilgstoši iestājās pret VDK dokumentu publicēšanu, brīdinot, ka nebūs labi. Kā piemēru tam, ko nu esam zaudējuši, viņš min faktu, ka ir nogriezta iespēja uzzināt par sadarbības saturu, kā tas pētniekiem bijis līdz šim. Zālīte atzīst, ka tie, kuru vārdi atrodami publicētajos dokumentos, tagad “ir runātīgāki, bet tās runas ir maz saturīgākas, zinot to, ka lielākajā daļā gadījumu informācija nav pārbaudāma, var stāstīt katrs, ko grib, tagad, un mums tam jātic, un tas aiziet vēstures annālēs kā patiesība.” Pēc Zālītes domām, stāstos, kurus nu atklāj čekas maisos esošie, ir vairāk nepatiesības, nekā patiesības. Visi runājot par sadarbības faktu, bet noklusē par tās saturu.

Taujāts, kura tiesības tad ir jāaizstāv vairāk, to, kuri ir šai dokumentos, vai sabiedrības, kurai ir tiesības zināt par, piemēram, saviem kaimiņiem vai populārām personībām, Zālīte sāk runāt metaforās: “Ja es eju pa ielu un smēķēju cigāru, izplatās smarža, ir viena pazīme, kas nosaka, vai cigāra smarža ir laba vai riebīga, bet tas daudz par mani kā cilvēku nepasaka.” Līdzīgi nav pareizi arī likt “vienā maisā” tos, kas nezināja par savas kartītes esamību vai pildīja ļaunumu nenesošu darbu, ar tiem, kas darbojās ideoloģijas vadīti un uz kuru rokām pat gulst asinis.

Pilnu Dombura sarunu ar Zālīti vari noskatīties šeit.

Source info

www.DELFI.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Kalendārs

27. februāris
11:00 Tiešraide! FKTK priekšsēdētājs
Pēters Putniņš
Skatīt vairāk

Jaunākais