Aigars Štokenbergs ir partijas Sabiedrība citai politikai (SCP) priekšsēdētājs, viens no tās dibinātājiem, jurists, politiķis un Saeimas deputāts. Viņš ir arī bijušais ekonomikas, kā arī reģionālās attīstības un pašvaldības lietu ministrs.
Savulaik strādājis arī par izmeklētāju LPSR Rīgas rajona prokuratūrā. 2007. gadā pēc nesaskaņām ar Tautas partiju (TP) un Andri Šķēli Štokenbergs tika izslēgts no partijas un zaudēja arī ministra posteni. Viņš uzskatīja, ka TP ir zudusi realitātes sajūta un ka TP nerunā ar cilvēkiem un neuzklausa tos.
SCP oficiāli dzima pēc Štokenberga izslēgšanas un Arta Pabrika aiziešanas no TP. Ideju dibināt jaunu politisko spēku politiķis skaidro ar savu pārliecību par to, ka lietas var izdarīt labāk. Pēc Štokenberga vārdiem, jaunā partija runā ar cilvēkiem, lai saprastu, kādas ir viņu patiesās vēlmes un vajadzības, gūstot priekšstatu par to, kas jāmaina.
Daudzi uzskata, ka SCP ir vainīgi pie 13. janvāra grautiņiem, turklāt iekšlietu ministrs Mareks Segliņš pēc nekārtībām nosūtījis politiķim īsziņu ar tekstu: "Vai esi gandarīts? Mareks".
Tad, kad partija tika dibināta, bija ļoti liela atsaucība. Uz dibināšanas kongresu ieradās vairāk cilvēku, nekā varēja sagaidīt. Jūsuprāt, kāpēc?
Jāsaka, ka mēs joprojām esam pavisam jauna partija. Kopš partijas dibināšanas septembrī partijas biedru skaits ir dubultojies - faktiski katru dienu nāk klāt jauni biedri. Mēs esam visu laiku centušies teikt, ka, ja cilvēki nenāks politikā, tad jau nekas nemainīsies. Ceru, ka cilvēki ir sadzirdējuši šo aicinājumu, kas arī ir patiesība. Ja nebūs jauni piedāvājumi, jauni cilvēki politikā, tad paliks tie paši.
Šobrīd SCP ir vairāk par piecsimt biedru. Uz dibināšanas kongresu bija apmēram 330, un jau tas vien, ka uz dibināšanas kongresu ieradās ievērojami vairāk cilvēku, nekā bija vajadzīgs, lai dibinātu partiju, ir rādītājs.
Parasti partijas, tuvojoties vēlēšanām, sola tautai brīnumu lietas, bet, tiekot pie varas, aizmirst. Kā ir ar SCP?
Tā jau ir tā labākā kontrole: jo vairāk jaunu cilvēku nāk šajā partijā, jo lielāka ir garantija, ka partijā varu neuzurpēs kaut kādas atsevišķas personas, - tas, ko mēs esam redzējuši iepriekšējās partijās. Ja mēs runājam par TP, nav noslēpums, kas īstenībā kontrolē šo partiju, ja mēs runājam par Latvijas Pirmo partiju, skaidrs, ka tas ir [satiksmes ministrs Ainārs] Šlesers. Tikai tad, ja partija tiešām ir daudzskaitlīga, ir gan iekšējās kontroles iespējas, gan arī kvalitatīvas atlases iespēja, jo ir vairāk kompetentu, godprātīgu cilvēku.
Vai ar 13. janvāra sanāksmi un grautiņiem jūs panācāt to, ko bijāt iecerējuši?
Tas, ko mēs redzējām - šeit īstajā vietā ir vārds solidaritāte. Līdz šim cilvēki ir bijuši katrs pats par sevi. Varai ir bijis ārkārtīgi vienkārši sarīdīt vienu grupu pret otru, tādējādi saglabājot esošo lietu stāvokli. Atceraties, tad, kad mēs runājām par pensiju reformu, tad pensionāriem tika uzrīdīti visi pārējie, stāstot, ka tiks samazināti pabalsti, tādā gadījumā nevarēs ne skolotājiem, ne policistiem palielināt algas.
Un rezultātā referendums izgāzās...
Jā, referendums izgāzās. Tad, kad, atceraties, bija nākamais - mediķu pikets pie Saeimas. Mediķiem stāstīja: "Ja mēs jums palielināsim algas, mēs nevarēsim skolotājiem palielināt," un tā tālāk. Tad, kad bija jauno māmiņu pikets pie Saeimas, bija tāda lietaina diena, ceturtdiena, atnāca trīsdesmit jaunās māmiņas. Ar viņām vispār neviens nerunāja, viņas bija pašas par sevi. Tad, kad bija policistu akcija, Sūna (Latvijas Apvienotās policistu arodbiedrības līderis Agris Sūna. - Red. piez.) stāvēja pie Ministru kabineta un runāja ar policistiem. Viņi arī bija vientuļi ar savām prasībām. Galu galā mums izdevās sapulcināt vairāk kā trīsdesmit organizācijas, un mēs vienojāmies, ka, ja arī turpmāk katrs stāvēs pats par sevi, tad nekāds labums nebūs. Rezultāts bija jau acīmredzams.
Jau četrpadsmitajā [janvārī] valsts prezidents pateica, ka ir sešu punktu plāns, kas tagad jāievēro, un, ja Saeima to neizdarīs, tad viņu atlaidīs. Un es domāju, ka arī šīs nedēļas zemnieku pasākumi liecina par to, ka cilvēki ir pamodušies un saprot, ka sēžot mājās nekas nenotiks. Te ir divas tēmas - solidaritāte, lai visi latvieši saprastu, ka tikai kopā var kaut ko panākt, gan arī tas, ka par spīti neveiksmēm, ka divi referendumi izgāzās, un arī lietussargu revolūcija nebija īpaši rezultatīva, latvieši tomēr spēja organizēties un prasīt to, kas viņiem pienākas.
Bet vai tauta neaizgāja par tālu 13. janvārī? Turklāt tie, kas demolēja Vecrīgu, pārsvarā bija iereibuši...
Jā, diemžēl to mūsu jauko sapulci sabojāja tie, kas pēc tam izraisīja nekārtības. Ļoti skumji. Šodien man arī zemnieki stāsta, ka nāk klāt agresīvi cilvēki un cenšas uzkurināt protestētājus. To nevar izslēgt. Ir cilvēku grupas, kuri mērķis ir radīt kaut spriedzi, nestabilitāti. Es to skaidroju ar to, ka viņi visi (13. janvārī. - Red. piez.) gandrīz simtprocentīgi bija reibuma stāvoklī.
Daudzi arī vaino SCP grautiņos, jo jūs organizējāt šo pasākumu, un uzskata, ka jums būtu jāsedz radušies zaudējumi.
Mēs, piemēram, domājam, ka vainīga pie tā, ka ir nepieciešamas gan šādas tautas sapulces, gan protesta akcijas, ir līdzšinējā valdība. Viņai tas rēķins būtu jāmaksā. Viņai būtu jāmaksā tas rēķins par to, kādā stāvoklī šobrīd ir valsts ekonomika, kādā stāvoklī ir simtiem tūkstošu mājsaimniecību šobrīd, kaut vai tās māmiņas, kas turpmāk nesaņems pabalstus Rīgas domē. Viņiem būtu jāmaksā tas rēķins. Es nekādā ziņā neesmu par demolēšanu: es runāju par to, kas ir īstie neapmierinātības cēloņi, un tā ir valdības politika.
Gadījumā, ja tiks gāzta valdība, vai tie, kas nāks vietā, spēs šī brīža situācijā radīt uzticību tautā un panākt labāku rezultātu?
Tur ir, protams, liela problēma. Sabiedrībā ir viedoklis par to, ka partijas nespēj tikt galā, un ir radies vispārējs riebums pret politiku, arī pret partijām. Tas ir tas galvenais šķērslis, bet nav jau nekādas citas alternatīvas. Demokrātiskā valstī ir iespējams panākt savus mērķus, nevis sēžot mājās, bet, kā minimums, ejot uz vēlēšanām. To [Artis] Pabriks ir jauki pateicis: "Ja tu nenodarbojies ar politiku, politika nodarbojas ar tevi." Ja tu sēdi mājās, tad lēmumus pieņems tie, kas ir kaut ko darījuši.
Bet vai, atlaižot Saeimu, valdībā nebūs vēl lielāks haoss?
Ja jūs domājat kompetenci, tad mums ir vairāki desmiti cilvēku, kas būtu krietni kompetentāki par Slakteri kā finanšu ministru vai Veldri kā aizsardzības ministru, vai Rozi (Intervijas laikā ministrs vēl bija savā amatā. - Red. piez.) kā zemkopības ministru, vai Segliņu kā iekšlietu ministru, nerunājot nemaz par Purni, Koķi. Tā nav nekāda zvaigžņu komanda. Es domāju, ka mums būtu labāki cilvēki, ko piedāvāt.
Cik stundas dienā jūs strādājat?
Cik sanāk. Nu, vidēji kādas desmit, divpadsmit...
Vai esat Latvijas patriots?
Jā, noteikti!
Pagājušogad jūs esat ierindots ietekmīgāko miljonāru saraksta 21. vietā. Vai tas jums netraucē? Vai nav vēlēšanās pamest Latviju, aizbraukt prom, piemēram, uz Karību salām, dzīvot tur, kur mazāk problēmu un cilvēki laimīgāki?
Bet šī ir mana valsts un citas man nebūs. Piedodiet, es esmu pārāk vecs jau.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
