Sarunā ar izklaides portālu Mango jaunais mākslinieks, ar kura daiļradi var iepazīties viņa mājaslapā, stāsta par savu seksualitāti, attieksmi pret sievietēm un fotogrāfiju, un pats atzīst, ka šī ir atklātākā intervija, ko viņš jebkad sniedzis Latvijas medijiem.
Pēdējo mēnešu laikā esi radījis vairākas provokatīvas fotosesijas - par anoreksiju, par pasauli pēc atomsprādziena, kinoteātrī atļāvies pajokot par tā saucamo "Melnā gulbja šāvēja" lietu. Vai pats sevi uzskati par provokatoru?
Lielākā daļa sabiedrības ir ļoti aprobežota un dzīvo pēc senu laiku morāles, bet tagad ir XXI gadsimts un uz dažām lietām ir jāskatās savādāk. Tāpēc es gribu palīdzēt viņiem skatīties plašāk un iziet ārpus saviem pierastajiem rāmjiem. Es nedomāju, ka manas bildes ir provokatīvas - tas ir vienkārši tas, kas notiek manā galvā.
No kurienes tev rodas idejas fotoprojektiem?
Idejas manā galvā ir kā skudras skudrupūznī. Tā kā es nekad nedzeru alkoholu, es iemācījos savos sapņos pārvietoties uz citām pasaulēm. Bet visspilgtākās idejas man rodas masturbācijas laikā.
Kas ir tā tēma, par kuru tu nekad neatļautos veidot fotosesiju? Tad, kad publicēji bildi no kinoteātra, daudzi taču teica, ka tā ir tik jutīga tēma, un pārmeta, ka esi atļāvies par to ironizēt.
Es nevaru publiski pateikt savas tabu tēmas, jo tad tās automātiski izvērtīsies par izaicinājumu un es to realizēšu. Man žēl tos cilvēkus, kuriem mana fotogrāfija kinoteātri izraisīja smieklus. Es šajā bildē nesaskatu nekādu humoru. Man pašam trīs gadus atpakaļ bija līdzīga situācija Forum Cinemas, kura beidzās tikai ar lauztu degunu, bet asinis bija tikpat daudz, cik manā fotogrāfijā.
Ko tev nozīmē fotogrāfija?
Fotogrāfija ir visvieglākais un viens no efektīvākajiem mākslas instrumentiem. Fotografēt var katrs, vajag tikai nospiest podziņu. Uzrakstīt simfoniju vai romānu ir stipri sarežģītāk. Lai cilvēks saprastu manas jūtas, viņam vajag tikai paskatīties monitorā vienu sekundi - fotogrāfija ir ātrākais veids, kā nodot savas emocijas, bet es apzinos, ka fotografēšana ir tikai viens no maniem dzīves posmiem. Nākamais mans posms būs kino.
Kāpēc no visiem žanriem esi izvēlējies tieši erotiskās fotogrāfijas?
Man - kā jau jebkuram jaunam vīrietim - ir nenormāli daudz seksuālās enerģijas. Es uzskatu, ka ir pārāk egoistiski tērēt savu seksuālo enerģiju tikai guļamistabā. Mans seksuālās enerģijas orkāns transformējas caur manas apziņas prizmu, un tā rodas manas fotogrāfijas.
Fotogrāfa darbā saskaries ar daudz meitenēm - ko tev nozīmē viņu kailums? Vai nav grūti vienmēr būt starp puskailām un kailām daiļavām?
Reti kurš vīrietis manā vecumā ir redzējis tik daudz kailuma, cik es. 99% no manām fotosesijām ir erotiskas. "Privātas fotosesijas" laikā klientes tik ļoti atbrīvojas, ka bieži pieskaras pie sevis un masturbē kameras priekšā. Agrāk man bija liels šoks, un katra tāda fotosesija priekš manis bija kā neliela psihiska trauma.
Dažreiz gribējās pēc tāds fotosesijas aiziet uz Domu baznīcu paklausīties zēnu kori, bet daudz laika ir jau pagājis, un visas darbības, kas notiek manā studijā, man vairs neizraisa pilnīgi nekādas emocijas.
Tā kā tas viss notiek pilnīgi katru dienu, es tik ļoti pierodu pie kailām sievietēm, ka es viņas vairs neuztveru kā seksuāli piesaistošus objektus. Pat mans organisms nekā vairs nereaģē uz viņām fotosesijas laikā.
Ko par to saka tavu darbu saka otrā pusīte, ja tāda ir?
Tas ir skumjš stāsts... Apmēram gadu atpakaļ es sāku saprast, ka sievietes neuzbudina mani kā agrāk. Katru dienu redzot kailas sievietes izaicinošās pozās, gribot negribot sāksi to uztvert pavisam savādāk. Tas viss ietekmē seksuālo dzīvi. Es mīlējos ar Alisi aizvien retāk un retāk. Dažreiz reizi mēnesī. Sekss reizi mēnesī viņu neapmierināja, tāpēc mēs izšķīrāmies pusgadu atpakaļ.
Es jūtu negatīvas sekas no sava darba. Ja pirms seksa meitene izģērbjas un es redzu viņu kailu, man viņu uzreiz negribas. Es sāku uz viņu skatīties kā uz modeli, nevis kā uz seksuālu objektu. Es neesmu ļoti laimīgs cilvēks seksuālā jomā. Agrāk es biju ļoti negatīvi noskaņots pret homoseksuālām attiecībām. Bet, jo vecāks es kļūstu, jo mazāk nojaušu, kur dzīves upe mani aiznesīs.
Kā tu pievērsies fotografēšanai?
Mans dzīves mērķis ir atstāt aiz sevis pēc iespējas vairāk mākslas un kultūras mantojuma. Tāpēc mana prioritāte numur viens ir mani mākslas projekti, kuri būs aizvien interesantāki un interesantāki.
Vai ar fotogrāfa darbu Latvijā var nopelnīt?
To, ko es daru, nekādā gadījumā neuzskatu par darbu. Tas ir mans dzīvesveids. Pagājušo gadu mana dzīve pagriezās tā, ka naudas pelnīšanas jautājums man vairs nav aktuāls, tāpēc es varu atļauties fotografēt tikai to, ko es gribu. Es pārtraucu fotografēt reklāmas un vairs gandrīz nemaz nestrādāju ar žurnāliem. Es nododos mākslai.
Vēl es turpinu taisīt "privātas fotosesijas", jo man ir ļoti patīkami redzēt, cik ļoti sievietēm ceļas pašapziņa, redzot fotogrāfijas.
Vai nav bijusi doma doties prom un ar fotografēšanu naudu pelnīt citā pasaules malā?
Esmu apceļojis pus pasauli un saprotu to, ka nekur nav vietas, kur es justos komfortablāk nekā mājās.
Vai piekrīti teicienam, ka visas sievietes ir skaistas, ja vien ir labs fotogrāfs?
Protams! Uzskatu, ka nav nefotogēnisku cilvēku, bet ir fotogrāfi ar šķībām rokām.
Kā vispār vērtē fotomākslas attīstību Latvijā?
Man grūti atbildēt, jo es vispār nesekoju, ko dara vietējie foto amatieri.
Vai esi saskāries ar noraidošu attieksmi pret sevi un saviem darbiem?
O, jā! Pēc manas kinoteātra bildes publicēšanas esmu saņēmis daudz draudu vēstuļu. Cilvēki vēl man šausmīgu nāvi un grib, lai es sadegu ellē. Bet mani tas pilnīgi neuztrauc. Mana dzīve nav tik vērtīga, lai es viņu baidītos pazaudēt...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
