Aģentūras Mis Latvija direktores Intas Fogeles (attēlā) dzīves tempam līdzi tiekot retais – viņa iet visiem pa priekšu. Fogele ne tikai ieviesa skaistumkonkursu kultūru Latvijā, bet arī uzdrošinājās būt viena no pirmajām Latvijas sievietēm, kas nekautrējās atzīt savas attiecības ar gados krietni jaunāku puisi, un nu gandrīz vai lepojas ar to, ka ir šādas modes ieviesēja.
Nu viņai kopā ar šova Dejo nost uzvarētāju Sarmīti Pruli padomā jauna iecere, kuras realizācija visticamāk šokēs konservatīvos latviešus – skaistuma konkurss miesās kuplām sievietēm.
Saprotu, ka apaļīgo sieviešu skaistumkonkursa ideja attīstās ik stundu.
Lai gan vēl nav zināms pat konkursa nosaukums, man jau uz ielas nāk klāt sievietes un prasa, kur jāsūta bildes atlasēm! Dievu dienu laikā jau pieteikušās vairākas dalībnieces. Jūs ielikāt mazu ziņu par konkursu Mango, un jau pēc pāris stundām man nāk klāt uz ielas, televīzijas zvana par intervijām... Man vairs nav atkāpšanās ceļa - konkurss jātaisa!
Un tu baidījies, ka apaļīgās sievietes neuzdrošināsies pieteikties!
Zini, tā ir tendence visā pasaulē, ko apstiprinās arī mūsu modeļu aģentūru pārstāvji - pārspīlētais kārnums iziet no modes, lēnām modeles kļūst apaļīgākas. Nevaru sagaidīt, kad atgriezīsies Rubensa mode, tad arī es pati beidzot tikšu piedalīties skaistuma konkursā (smejas)!
Zinu, ka par konkursu runās visu ko. Vispār jau ar latviešiem ir tā - vienalga kurš un vienalga ko darīs - tas būs slikti. Mēs esam šausmīgi skeptiska un pat nenovīdīga tautiņa. Diemžēl. Mēs mākam dziedāt, raudāt, pavicināt dūres, čīkstēt par krīzi, bet ar smaidīšanu mums ir vāji. Par citu panākumiem priecāties mums ir grūtāk, kā apliet otru ar samazgām. Bet galu galā - suņi rej, bet karavāna iet tālāk!
Jau vairākus gadus pēc kārtas tu soli, ka šis pēdējais gads, kad tu rīko skaistumkonkursus.
Tā es saku jau kādus 20 gadus! Kad konkursanti mani "nodzen līdz kliņķim" un "uzdzen palmā", metu visu pa gaisu, bet tad jau viss atkal sakārtojas.
Kas tad tevi skaistumkonkursu sakarā "uzdzen tajā palmā"?
Iedomājies, milzīga jauniešu masa atsūta savus foto. Ja uz skaistumkonkursu atsūta fotogrāfijas, kas labi iederētos porno žurnāla Hustler pasmagā ielikumā, tas par kaut ko liecina. Pat uz precēto sieviešu konkursu sievietes, kas ir precētas un ar bērniem, dažas bija atsūtījušas tādas fotogrāfijas, kas derētu intīmpakalpojumu servisa reklāmai. Vienmēr arī jāpārbauda, vai meitenei aiz muguras nevelkas pārāk smaga nasta ar pieredzi nebūt ne skaistuma konkursos. Es vairs ne par ko nebrīnos.
Ko tas liecina par Latvijas sabiedrību?
Mums nav mēra izjūtas. Atceries - Padomju Savienībā nebija seksa, nebija geju, tā ir daudzās jomās. Kad parādījās visi intīmklubi - pēkšņi mums parādījās sekss, viss notika ļoti nekontrolēti, un daudz labāk būtu bijis tam pievērst lielāku uzmanību. Pat Ulmaņa laikos intīmpakalpojumu sniedzējām bija medicīniskās grāmatiņas. Diemžēl arī iespēju apreibināties mums ir vairāk.
Tad tagad mums seksa ir par daudz?
Es nezinu, vai par daudz, jo visa valsts jau neelso vienā ritmā. Vienu gan varu teikt droši - mēs Latvijā vienkārši nemākam nebāzt degunu lietās, par kurām mums nav nekādas daļas. Ar kādām tiesībām kāds mani regulēs, ar ko es guļu?
Es nerunāju par kaut kādām likumdošanas normām - Latvijai lielu ļaunumu savulaik nodarīja pedofīlijas skandāls, ar ko mēs kļuvām bēdīgi slaveni. Tās ir citas lietas, saistītas ar likumdošanas normu pārkāpšanu. Bet citādi: ja divi cilvēki vēlas intīmu tuvību - kāpēc ne?
Neuzskatu sevi par dziļi reliģiozu, kaut gan esmu kristīta, bet es nedomāju, ka intīmām attiecībām vajadzētu būt tikai un vienīgi ar mērķi radīt bērnus. Bet es absolūti nenosodu tos, kuru ģimenes tieši tā arī dzīvo.
Tu uzdrošinājies būt viena no pirmajām sabiedrībā atpazīstamajām sievietēm, kas nekautrējās atzīt savas attiecības ar gados krietni jaunāku puisi.
Es jau esmu pieradusi par visu dabūt pa galvu. Smejos, ka, lai kas Latvijā notiek - es esmu vainīga. Brīnos, ka vēl neesmu vainīga pie Latvijas ekonomiskā sabrukuma. Ejiet tak jūs visi dillēs! Bet par to piemēru - mums ir izteikta stereotipiskā domāšana. Nesens piemērs: uzvārdus nesaukšu, bet ka 30 gadu starpība ir uz otru pusi, tas skaitās normāli.
Mani tas vienkārši kaitina! Kāpēc tam jābūt normāli? Tīri fizioloģiski, piedodiet, vīrietim ātrāk būs problēmas nekā sievietei. Garkājains zaķis minibruncīšos meklē papiku - tas ir normāli! Man tas priekš sievietes liekas daudz pazemojošāk, jo viennozīmīgi skaidrs, ka tur iesaistītas finanses.
Manā gadījumā tam jaunākajam cilvēkam finansiālais stāvoklis bija daudz labāks nekā man, tā ka piedodiet, bet par to, ka es viņu būtu nopirkusi, nevarēja būt ne runas! Bet tagad redzu, ka esam jau otrā grāvī - sabiedrībā pazīstamas precētas sievietes parādās sabiedrībā ar daudz jaunākiem mīļākajiem, un tas kļūst par normu. Man pašai divi vīri bijuši jūtami jaunāki, divi vecāki.
Ģimenes vērtība Latvijā ir zudusi?
Nu neesmu es pārliecināta, ka tie apaļīgie, omulīgie onkas ar plikiem pakaušiem un nosvīdušiem degungaliem, bet daudzām kredītkartēm maciņos savos garkājainajos zaķos saskata savu daudzo bērnu mātes!
Ko tu pati sauc par savu ģimeni?
Mana mamma. Viņai ir mana skola - iet kā vells uz paraušanu; es viņu tā esmu audzinājusi (smejas)! Mēs nepārtraukti plēšamies un pilnīgi par visu - sākot no politikas, beidzot ar to, kur dārzā iestādīt manis uzdāvināto floksi. Man vairs nav 16 un viņai vairs nav 20, bet, ja mēs neplēstos nemaz un ja mamma nenodarbotos ar mājas lietām, man būtu daudz grūtāk, jo privātās dzīves sektors man ir tabu.
Kopš zināma laika sabiedrībā parādos parasti kopā ar kādu no Mišķiem, jo man ir bēdīga pieredze privātās dzīves jomā - vairs nevaru ar kādu aiziet pabūt divatā tā mīļi un personīgi, visi mani rausta. Bet laikam pati esmu vainīga, jo esmu to pieļāvusi.
Tādu ģimeni klasiskajā izpratnē - vīru un bērnus - negribas?
Vīri man ir bijuši un iespēja tikt pie bērniem arī bijusi, bet būsim reāli - pēdējos 20 gadus visu laiku braukāju apkārt. Pēc horoskopa esmu ūdensvīrs un visu laiku esmu kustībā. Man patīk Krievijas astrologa Pāvela Globas ūdensvīru raksturojums. Ūdensvīri ir nedaudz vientuļi, jo ūdensvīri ir nākotnes zīme - kas citiem ir šodien, ūdensvīriem bija vakar, jo mēs dzīvojam straujākā tempā.
Tāpat par to, ka teici, ka ievazāju to attiecību modi: tā tas ir vairākās jomās - es tieku pielikta pie kauna staba un nomētāta ar tomātiem, bet pēc tam visi pārējie dara to pašu pakaļ. Es esmu maksimāliste, nemāku kaut ko darīt uz puskāju.
Man ir divi tuvi draugi - katrs ar pilnīgi citu dzīves stilu, un man ir forši kopā ar katru no viņiem, bet būt kopā visu laiku... No manis jau mājās arī nav nekādas jēgas: visu laiku klenderēju apkārt, strādāju reizēm pat naktīs - to jau neviens ilgi neizturētu. Es neizliekos kā citi, kas uz intervijām uzliek masku un pūš vaļā par laimīgajām ģimenēm un nākotnes plāniem - stāstu visu, kā ir.
Radies iespaids, ka Fogele - tā ir tāda dzelzs sieviete. Tev taču ir arī maigās puses?
(Kautrīgi smaida.) Vai tad izskatās, ka nav?
Radies iespaids, ka nav vis!
(Ilgi domā.) Laikam tad es vienīgā zinu, ka ir. Bet es neuzskatu, ka katram garāmgājējam jāļauj pa sevi rakāties. Patiesībā es esmu balta un pūkaina, bet kāpēc man sevi jāizrāda garāmgājējiem? Pēdējā laikā esmu sākusi maz apmeklēt glamūrīgos pasākumus. Tur ir vienas un tās pašas sejas, kas uz pasākumiem iet kā uz darbu.
Man ļoti žēl Latvijas masu mēdiju! Jūsu portālus un žurnālus drīz vairs neviens neskatīsies, jo visur apgrozās vieni un tie paši ģīmji! Pie tam vienās un tajās pašās aizlienētās kleitās. Zinu, ka dabūšu pa galvu no smalkajām glamūra dāmītēm, bet ar ko vēl 50 sieviešu valkāta, īrēta, brendīga vakarkleita atšķiras no par 50 santīmiem humpalās nopirktas, kuru es izmazgāšu un tā būs manējā?
Pati neesi kritusi uz brendiem?
Es galvenokārt iepērkos ārzemēs. Brendi mani neinteresē, man svarīgi, lai apģērbs man patīk. Izvairos no īpaši moderniem tērpiem - tas bija aktuāli, kad man bija 18 gadu. Bet vispār mums Latvijā veidojas kastas atšķirībā no finansiālās varēšanas.
Un man ļoti žēl tos bērnus, kuriem vecāki nevar nopirkt dārgās drēbes, jo bērnam tas rada traumu. Ko citi padomās? No otras puses - ja tu to cilvēku, kurš veidojas, pieradināsi pie domas, ka svarīgs ir viņa viedoklis, tikmēr, kamēr tas netraucē citam, tas bērnam vēlāk varētu palīdzēt karjeras veidošanā.
Vispār esmu secinājusi, ka latviešiem svarīgs ārējais veidols nevis tas, kas lācītim vēderā. Tiekšanās pēc brendiem mūs saēd. Rīgā netrūkst cilvēku, kam ir tikai viena apģērba kārta, bet tā salasīta no paziņām, kas strādā dārgos veikalos, un to valkātājs apsver iespēju, pie kura dārgajā mašīnā iesēsties, jo viņam vienkārši nav naudas trolejbusa biļetei.
Vai puiškāns rimcimci novadā nopērk vecu, sagrabējušu auto, kas rij degvielu kā sivēns, bet ar nolaižamo jumtu taču! Nopirkt labā stāvoklī esošu mazlitrāžas mašīnīti - nē, tas nav stils! Ķerti mēs esam no savas verdziskās pazemības degunu pabāzuši - uzreiz gribam būt kruti!
Bet vai visu šo ārējā veidola un mantu nozīmi nekultivē arī skaistumkonkursi?
Tas nosaukums "skaistumkonkurss" ir lieta, ko var transformēt dažādi. Piemēram, redzu šovus, kur galvenajā balvā grandiozi tiek pasniegts brauciens uz kaut kurieni par 200 latiem. Bet, piemēram, Mis un misters Latvija šogad balvā saņēma iespēju pa brīvu mācīties Turībā.
Vai to var salīdzināt? Tas nosaukums ir nosacīts. Varu pateikt godīgi - no tām meitenēm, kas atsūtījušas bildes konkursam, daudzas ir smukākas par tām, kas reāli konkursā kāpj uz skatuves. Svarīgs ir ne tikai izskats, bet arī prāts. Kā tas būtu, ja Mis Latvija piedalītos pornofilmā? Es neesmu vecmodīga un puritāne arī ne, bet man tas neiet kopā. Savā laikā licenci uz konkursu Mis World Latvija ieguva kopā ar neatkarību. Tas ir valsts vārds, ko tie jaunieši reprezentē.
Saka, ka skaistumkonkursu popularitāte Latvijā ir zudusi.
Pirmajam skaistumkonkursam no visas Latvijas pieteicās 43 meitenes. Tagad man ir tīkls ar organizatoriem pa visu Latviju! Par kādu konkursu popularitātes mazināšanos var būt runa? To skaistuma konkursu visā pasaulē tagad ir tik daudz, tāpēc jauniešiem vienmēr atgādinu - vajag domāt, kur tu ej!
Mums to aģentūru tik daudz. Kaut vai - varam ar tevi pēc sarunas pasēdēt kādu stundiņu ilgāk, un rīt no rīta mums jau būs aģentūra. Ieliekam internetā zaķu bildītes, uztaisām mājaslapu, kurai visi gali ūdenī, saliekam ciparus klāt un ņemam 10 latus par to, ka iedosim kaut kādus kontaktus.
Arī maniem jauniešiem sociālajos portālos pienāk aicinājumi bildēties, piedāvājumi kaut kur aizbraukt uz ārzemēm. Arī jau puišiem sāk piedāvāt, ne tikai meitenēm! Ja tev piedāvā braukt uz Barbadosu un konkursā ir četras melnādainas dalībnieces, tad ir jābūt stipri blondai, lai kaut kur brauktu.
Vai piedāvā piedalīties fiktīvā konkursā, izmantojot prestiža konkursa vārdu. Mums Latvijā šajā jomā ir ļoti nesakārtota likumdošana. Esam lepni iekāpuši Eiropas Savienībā un nezinām, ko darīt. Ieej google - tur ir tik daudz skaistuma konkursu! Vajag prātu, lai izvērtētu, uz kuru var braukt. Un arī tie ļoti atšķiras.
Man ir bijis precedents, kad Ukrainā, Kahovkā, 1995. gadā bija konkurss, kurā uzstājās Sūzija Kvatro. Jau lasot aicinājumu, domāju - jēziņ! Sūzija Kvatro Kahovkā!? Izrādījās, ka vietējam magnātam ir draudzenīte, kurai ļoti sagribējies piedalīties pasaules skaistuma konkursā. Latvijas pārstāve konkursā man no turienes zvanīja raudādama, ka pa ciema vienīgo kopmītni skraida prusaki, bet pa vienīgo ielu - sivēni.
Es teicu: es tevi jau brīdināju! Tas ir konkurss, kur pirmā vieta ir zināma, tā būs vietējā Anniņa. Taču pārējām dalībniecēm tika sadāvināti deviņdesmitajiem gadiem ekskluzīvie pleijeri, viģiki un kas tik vēl ne.
Un tas viss saucas skaistuma konkurss - nav cita formulējuma. Taču Mis un mistera konkursos svarīgs ne tikai ārējais veidols, bet arī izglītība. Tev ir manikīrs, pedikīrs, solārija iedegums un vēl nez kas, bet tu negribi ne mācīties, ne strādāt? Nenāc pie manis! Skaistumkonkurss drīzāk ir tāda mikroaugstskola, kur profesionāļu vadībā sevi attīstīt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
