Žurnālists un tulkotājs Kārlis Streips nekad nav slēpis savu netradicionālo seksuālo orientāciju, un arī politiskos un sociālos notikumus valstī viņš vienmēr vērtējis kritiski un tieši. Apsūdzēts par nacionālā naida kurināšanu un saņēmis neskaitāmus pārmetumus par savu privāto dzīvi, viņš turpina būt atklāts – sarunā ar izklaides portālu Mango Streips stāsta par dzīvi "banānu republikā" Latvijā, ticību un mīlestību.
Tuvojas pavasaris, Lieldienas, kas saskaņā ar kristiešu kalendāru nozīmē, ka sācies atturības laiks jeb gavēnis. No kādām lietām šajā laikā esat atteicies jūs?
Neesmu ne no kā atteicies. Doma, ka gavēņa laikā no kaut kā ir jāatsakās, nav Bībelē pamatota. Gavēnis ir domāts klusai meditācijai un lūgšanām, lai apcerētu savu dzīvi un to, kas tajā varētu būt labāk. Protams, to ir vieglāk darīt bez, teiksim, alkohola, bet atteikšanās no kaut kā nav centrālā ideja. Citugad esmu atteicies i no alkohola, i no cigāriem, bet cigārus es jau labu laiku vairs nesmēķēju, un ar alkoholu man tādu problēmu nav.
Nesen jūs apsūdzēja par nacionālā naida kurināšanu. Šai apsūdzībai par pamatu bija ieraksti jūsu blogā. Vai pats sevi uzskatāt par "nacionālā naida kurinātāju"?
Nu, nebūsit pārsteigti lasīt, ka, protams, nē - es sevi par tādu neuzskatu. Te gan ir plašāks jautājums nekā konkrētais gadījums vien, proti - blogs vienmēr ir viedokļa paušana, un viedoklis apriori nevar būt patiess vai nepatiess. Tiesas šo principu ir nostiprinājušas gan tā dēvētajā "kazu" lietā, gan arī citur.
Oficiāla apsūdzība pret mani arī šajā gadījumā netika vērsta, runa ir par plašākai sabiedrībai nezināmu organizāciju, kuras pārstāvji nolēma apvainoties. Taču tas, ka Rīgā patlaban viss krieviskais tiek celts pāri visam latviskajam, tas mani kaitina pietiekami konkrēti, un par to es turpināšu rakstīt un runāt arī turpmāk.
Arī Latvijas valsti savulaik neesat vērtējis pārlieku pozitīvi un pat nosaucis to par "banānu republiku". Kas ir tas, kas liek jums šeit palikt, jo, galu galā, ar savu pieredzi un valodas zināšanām jūs varētu darboties arī citās valstīs?
Te ir mana tēvzeme, es esmu latvietis, un tas, ka te ir banānu republika, tas nenozīmē, ka es no tās vēlos mukt projām. Ja es dzīvotu savā dzimtenē Amerikā, tad arī tur man būtu ļoti daudz kā tāda, pret ko izturēties kritiski. Buša jaunākā un dumjākā astoņi gadi prezidenta amatā, piemēram, bija traģēdija un katastrofa. Piedevām man šeit palikt liek dzīves biedrs, draugi, kā arī tas apstāklis, ka Latvijā man ir ļoti daudz ļoti interesanta darba.
Kā jūs uztverat sava žurnālista darba nozīmi valsts mērogā - vai ticat, ka ar to iespējams kaut ko mainīt/ietekmēt/uzlabot šajā valstī?
Ja es neticētu, ka neko nevar uzlabot, tad gan es droši vien pakotu čemodānus un brauktu kaut kur citur dzīvot. Domāju, ka mani dzird. Vai manī ieklausās, tas jau ir cits jautājums, jo par problēmām valsts pārvaldē esmu runājis jau ļoti, ļoti sen, un godīguma, ētikas, morāles un tiesiskuma trūkums tur manāms pavisam konkrēti un joprojām.
Taču es turpināšu runāt, jo mana pārliecība nelokāmi ir tāda, ka Latvijai nav jābūt korupcijas pārņemtai banānu republikai - ir iespējams veidot normālu valsti, kurā "savējo" būšana nav galvenais, kurā netiek amatiem izvirzīti cilvēki ar līdz kliņķim devalvētu reputāciju u.tml.
Vai jums traucē gadu gaitā iegūtā popularitāte? Cilvēki taču noteikti publiskās vietās nāk klāt, izsaka viedokli, komentē jūsu darbu. Vai tas nav apgrūtinoši un nogurdinoši?
Vispār reti kāds nāk klāt, bet tas varbūt ir tāpēc, ka, ejot pa ielu es eju ātri, ne uz ko īpaši neskatoties un savā nodabā. Lai veidotu kontaktu, ir jāsaskatās, un to es nedaru. Ir bijuši gadījumi, kad kāds ir padomājis, ka tāpēc, ka mani viņš ir redzējis televīzijā, es vēlos uzzināt visu viņa dzīves stāstu, taču šādi ļaudis kļūdās un, ja godīgi, mēdz būt mazliet iemetuši pa lampu.
Vispār mūsējā nav sabiedrība, kura dzenas pakaļ slavenībām. Paparaci kultūra (paldies Dievam) pie mums īpaši nav iesakņojusies. Aktieri un aktrises brauc arī tramvajā un trolejbusā. Katrā gadījumā popularitāte mani netraucē.
Latvijā ir milzīgs daudzums cilvēku, kas savu popularitāti mēģina spodrināt, regulāri apgrozoties klubos, ballītēs, prezentācijās... Jūs turpretī publiskos pasākumos esat manāms reti. Kā jūs izklaidējaties?
Daudz lasu, daudz skatos filmas un televīzijas raidījumus, rotaļājos internetā. Nav vairs tie gadi, kad skraidīt pa klubiem, un man nav ne mazākās vajadzības spodrināt popularitāti.
Esat viens no retajiem Latvijā populārajiem cilvēkiem, kurš neslēpj savu seksuālo orientāciju - vai šādu izvēli nekad neesat nožēlojis? Vai brīžiem neliekas, ka dzīve būtu vieglāka, ja par jūsu orientāciju neviens nezinātu?
Nē, pilnīgi noteikti nebūtu vieglāk, jo tādā gadījumā tas nozīmētu, ka es visiem pēc kārtas meloju. Tā dēvētā "dzīve skapī" gejiem un lesbietēm ir ārkārtīgi nogurdinoša un nomācoša, jo visu laiku ir sevi jāpieskata, lai tik nepateiktu ne to, lai tik nepaskatītos ne tā. Piedevām nākas melot visiem saviem tuvākajiem.
Gejs, kurš, lai slēptos, apprec sievieti, kaitē sev, bet vēl daudz, daudz vairāk kaitē sievietei. Tas ir pretīgi, un tāpēc es par to, ka esmu gejs, esmu bijis atklāts jau kopš 16 gadu vecuma. Piedevām fakts, ka esmu gejs, Latvijā ieradās, pirms es pats te nokļuvu, un tāpēc mēģināt atkal slēpties nebūtu bijis nekādas jēgas. Izmantojot izdevību, vēlos aicināt pilnīgi visus Mango.lv lasītājus, kuri ir geji vai lesbietes, nākt ārā no slēptuves. Varu 100% apliecināt, ka dzīve kļūs vieglāka.
Nesen Latvijas kinoteātros sāka demonstrēt filmu Es mīlu tevi, Filip Moris!, kurā, šķiet, pirmo reizi uz lielajiem ekrāniem tik atklāti ir stāstīts par divu vīriešu attiecībām? Vai pats šo filmu esat redzējis? Kā jums šķiet, vai šāda veida filmas sabiedrībai ir vajadzīgas un vai cilvēki Latvijā izteiktās homofobijas dēļ ir gatavi šādām filmām?
Neesmu redzējis, bet pats pēdējais iemesls, kāpēc kādu filmu vajadzētu demonstrēt vai nedemonstrēt, ir tas, ka sabiedrībā, iespējams, ir tukšpauri, kuri par to varētu satraukties. Ja kāds negrib skatīties filmu, kurā Džims Kerijs un Jūens Makgregors spēlē gejus, tad lai tas cilvēks mierīgi paliek mājās. Kas ir būtiski, ir, pirmkārt, tas, ka Holivuda beidzot sāk laist tirgū filmas, kurās tas, ka cilvēks ir gejs, ir pašsaprotami, un, otrkārt, tas, ka Kerijs un Makgregors ir gatavs tēlot arī geju. Pirms 10 un 20 gadiem ne viens, ne otrs no šiem faktiem nebūtu bijis patiess.
Lai nu kā, man pēc augstākminētās filmas noskatīšanās radās saprašana, ka homoseksuālas attiecības nav tikai fizisko vajadzību apmierināšana - arī divu viena dzimuma pārstāvju vidū var būt īsta mīlestība. Kā ir ar jums - vai esat piedzīvojis īstu mīlestību?
Apsveicu ar apgaismību! Nekad personīgi neesmu padomājis, ka heteroseksuālas attiecības ir tikai fizisko vajadzību apmierināšana, nesaprotu, kāpēc kāds tā grib padomāt par gejiem, bet labāk pie gudrības nonākt ar nokavēšanos nekā nekad. Jā, esmu piedzīvojis īstu mīlestību.
Sāksim ar to, ka es pieaugu ģimenē, kurā mīlestība bija pietiekami konkrēta un ģimeniska. Tā ir lieta, kuru tukšpauri, kuri apgalvo, ka geji var "iemācīties" kļūt par gejiem, neņem vērā - gandrīz katrs pēdējais gejs un lesbiete mūsu pasaulē ir nācis, pateicoties heteroseksuālam seksam ("gandrīz" tāpēc, ka ir arī tāda lieta, kā mākslīga apaugļošana). Bet, ja runa ir par romantisku mīlestību ar sava dzimuma cilvēku, tad arī tur atbilde ir jā. Vairākas reizes un patlaban jau četrarpus gadu garumā.
Savulaik, kad tapa zināms, ka vadāt dievkalpojumus anglikāņu baznīcā, kādam medijam atzināt, ka neesat "perfekts kristietis" - kuras no kristiešu dzīves pamatprasībām neievērojat, ja pats sevi tā vērtējat?
Esmu melojis. Esmu slikti par cilvēkiem runājis. Ne visus savus kaimiņus mīlu tā, kā mīlu pats sevi. Bet pie izdevības es vēlos pateikt, lūk, ko. Kristieši vai "kristieši," kuri vēlas Bībeli izmantot kā bomi, ar kuru gejiem sist pa galvu, itin naski var ar pirkstu parādīt tās pāris vietas Vecajā derībā un Jaunajā derībā, kurās par to ir runa. Nav nekādu šaubu, ka Vecajā derībā ir rakstīts, ka divi vīrieši nedrīkst kopoties. Taču, pirmkārt, Bībelē ir arī tāds jēdziens, kā "neviens, kas man tic, nezaudēs mūžīgo dzīvību".
Neesmu liels Bībeles speciālists, bet nekad neesmu redzējis tulkojumu, kurā būtu zemsvītras atsauce ar tekstu "izņemot gejus." Un, otrkārt, cilvēki, kuri tā dara, ir drausmīgi liekuļi, jo Bībelē ir ļoti, ļoti daudz dažādu aizliegumu un noteikumu. Piemēram, sieviete, kura dzemdē meiteni, ir nešķīsta ilgāk nekā sieviete, kura dzemdē puiku. Piemēram, jebkurš krēsls, uz kura sēž sieviete ar mēnešreizi, ir nešķīsts veselas nedēļas garumā un neviens cits tur nedrīkst sēdēt. Piemēram, sievietes mēnešreizes laikā vīrietis veselas nedēļas garumā viņai nedrīkst pieskarties - padomājiet, dāmas, ja tāds "princips" tiktu ieviests jūsu dzīvē! Nedrīkst ēst omārus un cūkgaļu. Sagrēkojoties, uz baznīcu ir jāstiepj putns vai kāds zvērs, un turpat baznīcā tas ir jāupurē.
Neviens šajā pasaulē, arī ne mūsu homofobiskais luterāņu arhibīskaps un mūsu homofobiskais Romas katoļu kardināls, nedzīvo savu dzīvi pilnīgi atbilstoši katram Bībeles teikumam un burtam. Bībeles centrālie jēdzieni ir vienkārši morāles un sirdsapziņas jēdzieni - izturieties labi pret citiem cilvēkiem, ticiet savam radītājam. Un viss.
Ārpus tā jāatzīst, ka lielā mērā Bībele ir instrukciju rokasgrāmata cilvēkiem, kuri dzīvoja pirms 3000 un vairāk gadiem. Zināmā mērā tā ir arī daiļliteratūra. Ja kas, tad stāsts par no jaunavas dzimušu cilvēku, kurš krustā sists, nesākas ar kristiešiem, tāds pats stāsts bija senajiem babiloniešiem, kuri dzīvoja ilgi pirms Kristus nāca šajā pasaulē.
Bībelē ir pietiekami daudz pretrunu. To ir rakstījuši cilvēki ar visiem cilvēka aizspriedumiem un kļūdām. Tas nenozīmē, ka Bībele nav vērā ņemama, un tas katrā gadījumā nenozīmē, ka centrālajā Kristus vēstī ir kaut kas nepieņemams (par to, ka tāds Kristus bija, mēs zinām arī no citiem rakstiskiem avotiem no Romas impērijas laikiem).
Taču tiem, kuri Bībeli vēlas izmantot kā ieroci, lai vērstos pret citādākajiem, derētu arī atcerēties, ar ko kopā Kristus pavadīja laiku. Ar nodokļu inkasatoriem, prostitūtām un spitālīgajiem - lūk, ar ko. Cita starpā viņš arī pietiekami konkrēti pateica, ka kļūt bagātam nav dzīves mērķis. To, šķiet, piemirsuši sektanti Jaunajā paaudzē un ne viņi vien. Par šo lietu es varētu uzrakstīt veselu enciklopēdiju, tāpēc tagad vairs nerakstīšu, bet šī ir lieta, kura mani tracina.
Protams, tikai likumsakarīgi būtu lūgt jūsu komentāru par Latvijas nacionālās atlases Eirodziesmas iznākumu - vai uzskatāt, ka no visiem pretendentiem, tieši Aisha bija pelnījusi doties uz Oslo? Kā vērtējat viņas priekšnesumu un izredzes starptautiskajā konkursā?
Brīdī, kad noslēdzas Latvijas Eirodziesmas fināls, es automātiski kļūstu par uzvarētāja(s) lielāko fanu. Tāpēc neko neteikšu par to, ka varbūt kādam citam vajadzēja vai nevajadzēja uzvarēt. Aisha ir lieliska dziedātāja, viņa iepriekšējos gados palika kandidātos, bet tikai pa mazu sprīdi, un ļoti iespējams, ka šogad vienkārši ir viņas kārta.
Kas attiecas uz starptautisko konkursu, es nedomāju neko, jo tas ir atkarīgs arī no mēness fāzes un vēja virziena. Man likās, ka Bonaparti noteikti būs pirmajā desmitniekā un palika 16. vietā. Nebija ne jausmas, ka Marija Naumova uzvarēs. Likās, ka Valters un Kaža triumfēs. Manuprāt, Aishai ir visas iespējas vismaz izkļūt no pusfināla. Turēsim īkšķus!
Kuri no Latvijas mūziķiem jums pašam visvairāk iet pie sirds? Un ko no citu valstu mūzikas izvēlaties klausīties?
Kauns atzīties, bet es latviešu mūziku klausos visnotaļ maz. Tīri, tā teikt, no balss kvalitātes un šur tur un šad tad dzirdētā es fanoju par Mārtiņu Freimani, Lauri Reiniku, Kažu, arī Valteru, par Agnesi Rakovsku, Mariju Naumovu, arī par Elīnu Garanču u.c. operdziedātājiem.
Es tomēr esmu Amerikā dzimis un audzis, lielākoties klausos mūziku angļu valodā. Man tuvi ir popa, roka, blūza, kantrī, mūziklu, arī klasiskais žanrs, mazāk džezs un pilnīgi noteikti ne reps, hiphops, tehno un viss pārējais, kas mūsdienās skan diskotēkās.
Tas droši vien ir paaudzes jautājums. Tāpat kā mani vecāki kādreiz pukstēja, ka tas, ko es klausos, "nav mūzika," tāpat es pukstu par to, kas skan mūsdienās - manā uztverē trīs notis un divi vārdi, piedevām abos gadījumos radīti datorā, ne no cilvēka talanta - nu tā nav mūzika!
Bet, ja par tiem ārzemju māksliniekiem, kuri man tīk vislabāk, tad pirmajā vietā nepārprotami ir Eltons Džons, bet aiz viņa ir tik daudz citu, ka visā Mango portālā nepietiktu vietas, kur tos visus pierakstīt. Robijs Viljamss, Saimons un Garfunkels, grupa Fleetwood Mac, Rolling Stones, Creedence Clearwater Revival, Džimijs Samervils, Džoanna Baeza, Džošua Kadisons, Leonards Koens, grupa Maroon 5, Natālija Merčanta... Varu klausīties vēl un vēl...
Piekrītu Harija Potera skolas direktora Dumidora teiktajam par mūziku: "Tā ir daudzreiz lielāka maģija nekā jebkas no tā, ko šajā skolā darām mēs".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
