Pagājušogad Olte ieguva stilīgākā raidījuma vadītāja titulu, lai gan pats apgalvo, ka drēbes izvēlas tādas, kas varētu glābt dzīvību vai pasargāt no aukstuma un ir ērtas.
Agrie rīti radio pamesti, jo viņš nevarējis laist garām īpašo svēto brīdi, proti, redzēt kā viņa ģimene mostas (Oltem ir divi dēli - Vits Ādams un Nemo Eduards). Olte Rīgā dzīvo jau deviņpadsmito gadu, lai gan par pilsētas kņadu tuvāki viņam ir lauki un daba, kur arī cer atgriezties pavisam.
Kas šobrīd notiek tavā dzīvē, vai darbu netrūkst?
Pavasara izpārdošana (smejas). Daudzi cilvēki daudz kur aicina, daudz kas notiek, ir daudz darāmā. Lēnām sāk rasties visādi darbi. No tāda viedokļa - ja tu esi raidījuma vadītājs, ja ir piedāvājums, tu darbojies, ja nav piedāvājuma - nedarbojies. Vienā brīdī es biju palicis tikai ar savu raidījumu Ar makšķeri, kad nekas daudz vairāk arī nebija. Tagad es jūtu: ir ceļojumi un vēl būs, raidījumi ir atsākušies. Un vēl Ēst ir tavā dabā (Raidījums LTV - Red. piez.) - mēs jau divus uztaisījām, vēl divi būs. Pavasaris ir foršs!
Tātad slavenā dižķibele tev galvassāpes nesagādā?
Nu, vienīgais, ko man tai krīzei būtu, ko pārmest - varēja jau to piektklasnieku (Raidījums Vai Tu esi gudrāks par 5klasnieku? - Red. piez.) atstāt. Tie bērni jau bija forši. Nedomāju, ka tas bija visštruntīgākais projekts, bet nebija sponsoru, līdz ar to nevarējām taisīt.
Tu dari to, kas ir tava sirdslieta un ar to arī pelni naudu...
No vienas puses, ir forši - daudz esmu mājās, daudz ar bērniem, bet tīri no tāda makšķernieka viedokļa ir grūtāk, jo puikas tagad nāk makšķerēšanā iekšā. Mēs katrs tomēr makšķerējam savā līmenī. Viens ir aiziet ar puikām un kapitālus brīžus piedzīvot - mums ir bijusi pirmā strauta forele un līdaciņas gadījušās, bet tarangu makšķerēšanā, kādā es esmu makšķerējis, netieku bieži makšķerēt. Tagad man mašīnā ir makšķeres; es ceru, ka varbūt šovakar ielīdīšu kaut kur.
Kā tu domā, puikas arī ies tavās makšķernieka pēdās, tāpat kā tu gāji savu vectēvu un tēva, kas arī bija makšķernieki, pēdās?
Es, godīgi sakot, pat neuztraucos. Galvenais, lai izaug krietni cilvēki un lai ir veseli. Kas viņi būs, to jau laiks rādīs, bet viens ir tāds, kuram patīk makšķerēt, bet otram veicas.
Kā tu skaties uz vispārējo pesimismu, kas tagad pārņēmis tautu šajā ekonomiski grūtajā laikā?
Viņam ir pamats, un to pamatu es redzu tādā kā mazā nodevībā. Laikam patriotiskās audzināšanas ir trūcis, jo neatkarīgi no tautības, mēs tomēr esam turējuši kaut kādu valsts ideju, kaut kādu virsmērķi, kas parasti ir cilvēku apvienībām, kas sauktas par valsti. Mēs to virsmērķi paši esam nodevuši, jo, sakot, ka tu gribi būt par valstsvīru vai politiķi, tu tomēr esi kļuvis par savu lietu kārtotāju. To mēs redzam diezgan daudz - cilvēks aiziet kalpot tautai, bet kalpo sev. Un to es sauktu par maucību. Tāpēc arī esam nonākuši tādā situācijā, kādā esam. Paši muļķi, paši arī ciešam, bet tā skola ir tāda, ko mēs neesam pelnījuši, kaut gan saka, ka nepelnīts nav nekas pasaulē, bet nu mani tas skumdina.
Kā tu pats cīnies ar tām skumjām, depresiju?
Redzi, tajā brīdī, ja tu strādā ar rokām un ja vari darboties, tad jau viss ir kārtībā. Ir jau lietas, kuras darot, tu vari gūt arī mieru. Ja tu iestādi burkānus un par viņiem rūpējies, tad rudenī viņi būs. Ja tu iestādi valstsvīru un viņam maksā nodokļus, viņš varbūt arī nebūs. Tā ir atšķirība starp burkānu un valstsvīru (smejas).
Kādās krāsās tu vispār redzi mūsu valsts nākotni?
Sarkanbaltsarkanās - daudz asiņu un paladziņš pa vidu (smejas). Es tā globāli neesmu domājis. Jau teicu: tanī brīdī, kad viss ir krustu šķērsu, es sakoncentrējos uz ģimeni. Savu ģimeni es redzu priecīgu un laimīgu. Mēs gribam dzīvot kopā un mēs dzīvosim. Ja Dieviņš dos un būs veselība, tad viss būs kārtībā, iztiku mēs kaut kā sarūpēsim.
Idejiski - ja cilvēkiem degs acis un gribēsies kaut ko darīt, tad viss būs kārtībā, bet ja viņi staigās kā lēmēti, uzvedīsies kā izvārītas ķilavas, tad nekas labs nav gaidāms.
Par nopietnām tēmām aizrunājāmies... Bet par to dabu - tu esi cilvēks, kuram tā ir ļoti ļoti tuva. Zini, tas man asociējas ar dzīvošanu meža būdiņā, bez jebkādām komunikācijas ierīcēm. Tavuprāt, mūsdienās cilvēki nav attālinājušies no dabas, kļuvuši noslēgtāki būdami tajā internetā, draugos par daudz iekšā?
Man draugos ir kādi 540 neapstiprināti uzaicinājumi. Man nav laika fiziski klikšķināt 540 reizes - apskatīties, ielikt kādā grupā, apstiprināt vai neapstiprināt. Šausmīgi daudz cilvēku grib draudzēties, bet es rēķinu - 540, tas ir uz katru kaut kādas desmit sekundes, tas ir seši minūtē, un seši simti. Tad man vajag kaut kādas 600 minūtes, kas būtu bezmaz vai desmit stundas. Bļāviens! Nu nav man desmit stundas apstiprināšanai!
Es toties mēģinu atbildēt uz vēstulēm. Tās man neatbildētas ir tikai simt septiņdesmit. Es vispirms uz tām centīšos atbildēt un tad es apstiprināšu visus draugus, to es visiem varu pateikt. Internetā toties ir daudz informācijas un daudz darītāju, draugos ir arī cilvēki, kas grib aizsargāt dabu. Tur tā neizskatās tik bēdīgi.
Runā, ka tu esot romantisks...
Visi vīrieši ir romantiski. Jo viņš drausmīgāks metālists, jo viņš ir mīkstāks savā dvēselē. Tā ir tikai tāda zīmēšanās - tie vīrišķie gēni neļauj atzīt to, ka tas cilvēks iekšā ir romantisks. Puišiem varbūt tas uzvedības modelis ir diezgan tāds agresīvs, meitenēm nepieņemams. Puikas jau visi ir tādi. Šitie vecie veči arī, paskaties (Norāda uz kādu vecu vīru, sirmiem, vējā plandošiem matiem, kas uz rotaļu laukumu atnācis ar savu mazbērnu, kurš ir uz velosipēda - Red. piez.) - mazbērns uzkāpj uz riteņa un viņš viņu iestumj no kalna lejā. Viņš jau nepadomā, ka viņš noraus uz acīm (smejas), tad viņš būs pēdējais muļķis. Tie ir romantiķi, tikai hormoni ir izspēlējuši ar viņiem tādus jokus, ka viņi izskatās kā Lāčplēsis.
Kā tavs romantisms izpaužas?
Mans romantisms izpaužas, ķerot un laižot vaļā zivis un jokojoties ar bērniem.
Vai sievai arī kādus romantiskus pārsteigumus mēdz sagādāt?
Pārsteigumus man patīk sagādāt. Tas ir veids, kā pacelt cilvēkam dūšu. Tas jau atmaksājas, un interesanti ir paskatīties, tu esi trāpījis vai ne. Man tas patīk vairāk, nekā pašam sev kaut ko pirkt un gādāt. Tāpat es arī atbraucu no Taizemes, tad visiem tika visādas brīnumainas dāvanas, ieskaitot divus lielos ķekarus ar tropiskajiem banāniem, kurus atvedu fotosomā no Āzijas. Eiropas Savienībā ievedu nelegāli. Nu tāpēc, ka viņi tur ir garšīgi!
Tev nešķiet, ka mūsdienās jaunieši attiecību ziņā kļuvuši tādi kā izlaidīgāki?
Tās ir pilnīgi normālas gēnu rotaļas. Puiši ir uzbrūkošie, meitenes ir nogaidošās. Viņi savā starpā tā attīstās. Puiši sākumā mēģina raustīt meitenes aiz bizēm, pēc tam jau aiz peldkostīma striķīšiem un citur... Viņi rauj, rauj, rauj, rauj, kamēr dzīves otrajā pusē beigās tās tantes rauj vairāk tos vīriešus nekā tie vīrieši tantes.
Mani daudz vairāk uztrauc tās minoritātes, kas var mēģināt bērniem kaut kādā veidā uztiept savas vēlmes, bet normāla komunikācija nekad ne pie kā ļauna nenoved. Visos laikos ir gājuši pa pliko peldēties un dakteros spēlējušies. Aug cilvēki lielāki, un tie dakteri, tāpat kā peldēšanās, bišku savādāk pārveidojas.
Kādā intervijā tu teici, ka vēlies, lai cilvēkiem dzimtu vairāk bērnu. Vai pats apstāsies pie cipara divi?
Nē, neapstāšos. Ir jāsaprot: ja tu radi bērniņu kopā ar savu sieviņu un viņš ienāk ģimenē, tev jāmāk arī par viņu parūpēties. Vienīgais, kas varētu būt limitējošais, ir tas brīdis, kad tev jāsaprot, cik ilgi tu vari turēt par viņu rūpi, jo bezatbildīgi ir laist daudz bērnus pasaulē, lai pēc tam viņi staigātu apkārt bez mājām un bez vecākiem. Tas ir vienīgais, par ko jādomā!
Foto: Andris Mizišs un no Māra Oltes privātā arhīva.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
